Gūvs bija vairāk norūpējies par savu sievu nekā par bērnu un vēlējās, kaut varētu kaut ko līdzēt. Viņam nepatika noskatīties, kā Ovra cieš, jo sevišķi tādā reizē, kad rezultāts solīja vien nelaimīgus pārdzīvojumus. Viņa gribēja bērniņu; viņa bija jutusies nepilvērtīga, jo tai vienīgajai no klana sievietēm nebija bērnu. Pat zāļu sieva savā vecumā bija dzemdējusi. Ovra jutās pacilāta, kad beidzot kļuva grūta, un nu Gūvs vēlējās, kaut varētu izdomāt, kā lai viņai atvieglo zaudējumu.
Šķita, ka Drūgs vislabāk saprata par sevi jaunāko vīrieti. Viņam bija nācies pārdzīvot līdzīgas jūtas attiecībā uz Gūva māti, lai gan viņš priecājās, ka tā bija dāvājusi dzīvību Gūvam, un Drūgam bija jāatzīst, ka viņš bija laimīgs ar savu jauno ģimeni, pieradis pie tās. Viņam pat bija cerība, ka Vornā vēl varētu pamosties interese par ieroču izgatavošanu, bet Ona bija vienkārši apburoša, jo sevišķi tagad, kad viņa bija atšķirta no krūts un sāka atdarināt pieaugušu sievieti savā mazas meitenes manierē. Pie Drūga pavarda nekad agrāk nebija dzīvojusi meitene, un, kad viņš apņēma Agu, viņa bija tik maziņa, ka vīrs jutās, it kā Ona būtu piedzimusi pie viņa uguns.
Ebra un Uka līdzjūtīgi sēdēja blakus Ovrai, kamēr Iza gatavoja zāles. Arī Uka gaidīja savas meitas iecerēto bērnu un sāpju brīžos turēja viņas roku. Oga bija devusies pagatavot vakara maltīti Brūnam, Grodam un Broudam un aicināja ari Gūvu. Ika piedāvājās palīdzēt, bet, kad Gūvs atteicās, Oga noraidīja palīdzību. Gūvam nebija īpašas ēstgribas, viņš devās apciemot Drūga pavardu, un Aba beidzot pierunāja viņu apēst dažus kumosus.
Oga bija izklaidīga, satraukusies par Ovru, un vēlējās, kaut nebūtu noraidījusi Ikas piedāvājumu. Sieviete nesaprata, kā tas notika, bet, pasniedzot vīriem karstas zupas bļodas, viņa paklupa. Verdošā zupa uzlija Brūnam uz pleca un rokas.
- Aahhh! - Brūns iekliedzās, verdošajam šķidrumam nolīstot pār viņu. Vīrs lēkāja apkārt, sāpēs sakodis zobus. Visi pagrieza galvu un aizturēja elpu. Klusumu pārtrauca Brouds.
- Oga! Tu stulbā, neveiklā sieva! - viņš žestikulēja, lai apslēptu samulsumu, ka to bija nodarījusi viņa sieva.
- Eila, ej palīdzi viņam, es tagad nevaru atbrīvoties, - Iza pamāja.
Brouds ar savilktām dūrēm tuvojās sievai, gatavs to sodīt.
- Nē, Broud, - Brūns žestikulēja, izstiepjot roku, lai apturētu jauno vīrieti. Karstie zupas tauki vēl arvien turējās pie miesas, un viņš cīnījās, lai neizrādītu sāpes, ko sajuta.
- Viņa nekā nevar līdzēt. No viņas sišanas nebūs nekāda labuma.
Oga bija sarāvusies kamolā pie Brouda kājām, aiz pazemojuma un
bailēm trīcot.
Eila bija nobažījusies. Viņa nekad nebija ārstējusi klana vadoni un uzlūkoja to ar nedabiskām bailēm. Meitene piesteidzās pie Kreba pavarda, paķēra ūdens bļodu, tad aizmetās uz alas ieeju. Viņa pagrāba sniega piku un devās atpakaļ uz vadoņa pavardu, nokrītot uz zemes tam pie kājām.
- Mani sūtīja Iza, viņa šobrīd nevar pamest Ovru. Vai vadonis ļaus šai meitenei sevi dziedināt? - viņa jautāja, kad Brūns atļāva tai runāt.
Brūns pamāja ar galvu. Viņš slēpa šaubas, ka Eila varētu kļūt par klana zāļu sievu, bet šajos apstākļos viņam nebija citas izvēles kā ļaut tai sevi ārstēt. Satraukusies meitene pielika vēso sniegu iekaisušajam, sārtajam apdegumam, sajūtot, kā Bruņa muskuļi atslābinās, sniegam mazinot sāpes. Viņa aizsteidzās atpakaļ, sameklēja kaltētas meža mētras un aplēja lapas ar karstu ūdeni. Kad tās bija izmirkušas, viņa ielika bļodā sniegu, lai šķidrums ātrāk atdzistu, un atgriezās pie slimnieka. Meitene ar roku uzlika nomierinošās zāles un strādājot juta, kā vadoņa cieti muskuļotais ķermenis vēl vairāk atbrīvojas no sasprindzinājuma. Brūns elpoja mazliet brīvāk. Apdegums vēl aizvien sāpēja, bet tas bija krietni vieglāk paciešams. Viņš atzinīgi pamāja ar galvu, un meitenes sasprindzinājums mazliet atslāba.
"Izskatās, ka viņa tiešām apgūst Izas maģiju," Brūns nodomāja. "Un viņa mācās labi uzvesties, kā sievietei pieklājas; laikam jau mazliet brieduma bija viss, kas tai vajadzīgs. Ja kaut kas atgadās ar Izu, pirms Uba kļūst pieaugusi, mēs paliksim bez zāļu sievas. Droši vien Iza rīkojas gudri, mācot meiteni."
Drīz pēc tam pienāca Ebra un pateica vīram, ka Ovras dēls piedzimis nedzīvs. Brūns pamāja un, purinot galvu, palūkojās sievietes virzienā. "Un vēl zēns," viņš nodomāja. "Viņai droši vien sirds lūst, visi zina, cik ļoti viņa gribēja to bērnu. Ceru, ka nākamreiz, gaidot bērnu, viņai klāsies vieglāk."
Kas to būtu domājis, ka bebra totēms spēj tik stipri pretoties? Lai gan vadonis izjuta pret jauno sievieti lielu žēlumu, viņš neteica neko, jo neviens šo traģēdiju nepieminēs. Taču Ovra saprata, kāpēc Brūns pēc dažām dienām pienāca pie Gūva pavarda, lai pateiktu, ka viņa var izmantot, cik vien daudz laika tai vajadzīgs, lai atveseļotos no savas "slimības". Vīri bieži sapulcējās pie Bruņa ugunskura, tomēr vadonis pats reti apciemoja pārējo viru pavardus un, ja tā darīja, vēl retāk sarunājās ar sievietēm. Ovra bija pateicīga par viņa rūpēm, tomēr nekas nespēja remdēt viņas sāpes.
Iza pastāvēja, ka Eilai jāturpina ārstēt Bruņu. Pēc applaucējuma sadzīšanas klans izturējās pret meiteni vēl draudzīgāk. Vēlāk vadoņa klātbūtnē Eila jutās drošāk. Galu galā - viņš bija tikai cilvēks.
12
Garajai ziemai beidzoties, klana dzīves temps paātrinājis, lai tiktu līdzi bagātās zemes dzīvei, kas kļuva straujāka. Aukstais gadalaiks uzspieda nevis īstu ziemas guļu, bet izmaiņas gremošanas darbībā, ko izraisīja samazinātā aktivitāte. Ziemā klana ļaudis bija miegaināki, vairāk gulēja, vairāk ēda, tā radot siltumizolējošu zemādas tauku slāni, kas kalpoja kā aizsardzība pret aukstumu. Līdz ar temperatūras paaugstināšanos viss notika pretēji, padarot klanu nemierīgu un gribošu uzturēties ārā un kustēties.
Šim procesam palīdzēja Izas pavasara toniks, kas sastāvēja no kviešu saknēm, kuras ievāca agri pavasari no raupjās zāles, kas līdzinājās rudziem, kaltētām miešķu lapām un dzeltena, ar dzelzi bagāta skābenes saknes pulvera, ko klana zāļu sieva deva tiklab jauniem, kā veciem. Ar pietiekamu enerģiju klans devās ārā no alas, gatavs uzsākt jaunu gadalaiku ciklu.
Trešā ziema alā nebija pārāk smagi atsaukusies uz klana ļaudīm. Vienīgais nāves gadījums bija Ovras jau nedzīvs piedzimušais bērns, bet tas neskaitījās, jo nekad netika pieminēts vai pieņemts. Iza, kuru vairs neiztukšoja izsalkušā bērna zīdīšana, ziemu bija pārcietusi labi. Krebs nebija cietis vairāk kā parasti. Gan Aga, gan Ika atkal gaidīja bērnu, un, tā kā abas sievietes jau iepriekš bija veiksmīgi dzemdējušas, klans gaidīja pieaugumu. Tika vākti pirmie zaļumi, dzinumi un pumpuri un plānotas pirmās medības, lai sagādātu gaļu pavasara svētkiem, kuros tika godināti gari, kas atmodināja jauno dzīvību, un izteikta pateicība klana sargājošo totēmu gariem par izvešanu cauri vēl vienai ziemai.
Eilai bija tāda pārliecība, ka viņai īpaši jāpateicas savam totēmam. ŠI ziema bija gan pārbaudījumu, gan piedzīvojumu pilna. Meitene bija paaugusies un ienīda Broudu vēl spēcīgāk, tomēr saprata, ka spēj to izturēt. Viņš bija parādījis sevi no pašas sliktākās puses, bet meitene bija pratusi viegli tikt galā. Eksistēja robeža, kuru pat