Brouds nedrīkstēja pārkāpt. Palīdzēja tas, ka viņa apguva vairāk no Izas ārstniecības maģijas; viņai tas patika. Jo vairāk viņa mācījās, jo vairāk viņa gribēja uzzināt. Viņa atklāja, ka vēlas doties ārstniecisko augu meklējumos pašu augu dēļ - tagad, kad zina par tiem vairāk, - tikpat dedzīgi, cik izmantot augu vākšanu kā ieganstu nozušanai. Viņa pacietīgi gaidīja, kamēr pūta skarbie vēji un ledainās sniega- vētras. Bet līdz ar pirmo izmaiņu pazīmēm iestājās nemierīgas ilgas. Šo pavasari viņa gaidīja tā, kā neatcerējās gaidījusi nevienu citu. Bija laiks iemācīties medīt.
Tiklīdz laiks atļāva, Eila devās uz pļavām un mežiem. Viņa vairs neglabāja savu lingu nelielajā alā netālu no pļavas, kur bija vingrinājusies. Meitene nēsāja to sev līdzi, iebāztu apmetņa ielocē vai zem lapu kārtas savā vācamajā grozā. Mācīt pašai sevi medīt nebija viegli. Zvēri bija veikli un izvairīgi, un trāpīt pa kustīgiem mērķiem bija daudz sarežģītāk nekā pa stāvošiem. Sievietes, laukā vācot augus, vienmēr taisīja troksni, lai aizbiedētu uzglūnošos dzīvniekus, un šo paradumu bija grūti lauzt. Daudz reižu viņa dusmojās pati uz sevi, kad, pamanījusi kādu zvēru metoties meklēt patvērumu, bija brīdinājusi to par savu tuvošanos. Bet viņa bija apņēmības pilna un mācījās no pieredzes.
Mēģinot un kļūdoties Eila iemācījās dzīt pēdas, līdz sāka saprast un lietot to mazumiņu medību mākslas, ko bija noskatījusies un noklausījusies no vīriem. Viņas acs jau bija ietrenēta, lai uztvertu sīkās detaļas, kas atšķir augus, un bija nepieciešams tikai nedaudz vairāk piepūles, lai iemācītos atšifrēt, ko nozīmē nodevīgie dzīvnieku mēsli, viegls pēdu nospiedums smiltīs, noliektas zāles stiebrs vai aizlauzts zariņš. Viņa iemācījās atšķirt dažādu dzīvnieku pēdas, iepazina zvēru ieradumus un dabisko vidi. Lai gan viņa neatstāja neievērotas arī zālēdāju sugas, meitene koncentrēja visu uzmanību uz plēsējiem - savu izvēlēto upuri.
Meitene novēroja, kurā virzienā soļo viri, dodoties medibās. Taču tas nebija Brūns un viņa mednieki, kas sagādāja meitenei lielākās rūpes. Visbiežāk tie izvēlējās par savu medību vietu stepi, bet viņa neuzdrošinājās medīt atklātā līdzenumā, kur nebija aizsega. Visvairāk viņa uztraucās par diviem vecākajiem vīriem. Kādreiz, kad Eila bija meklējusi zālītes Izai, viņa šad un tad bija manījusi Zūgu un Dorvu. Tieši viņus meitene visdrīzāk varēja sastapt medījam līdzenumā, kur uzturējās pati. Viņai pastāvīgi bija jāuzmanās, lai izvairītos no tiem. Kaut ari viņi bija uzsākuši ceļu pretējā virzienā, nebija nekādu garantiju, ka tie nepagriezīsies atpakaļ un nepārsteigs Eilu ar lingu rokās.
Taču, iemācījusies klusi pārvietoties, meitene reizēm tiem sekoja un mācījās. Tādās reizēs viņa bija īpaši uzmanīga. Sekot pēdu dzinējiem bija daudz bīstamāk nekā to objektiem. Tomēr tas bija labs treniņš. Viņa iemācījās pārvietoties nedzirdami, gan sekojot vīriem, gan dzenot pēdas zvēriem, un spēja pārvērsties par ēnu, tiklīdz kāds palūkojās viņas virzienā.
Apguvusi pēdu dzīšanas prasmi, iemācījusies zagšus pārvietoties, ietrenējusi savu aci tā, ka spēj atšķirt ķermeņa apveidus tā slēpnī, Eila droši zināja, ka bija reizes, kad viņa spētu nogalināt nelielu dzīvnieku. Lai gan viņai bija liels kārdinājums, meitene, ja tas nebija gaļēdājs, pagāja tam garām nemēģinot. Viņa bija izlēmusi medīt tikai plēsējus, un viņas totēms bija devis piekrišanu vienīgi attiecībā uz tiem. Pavasara pumpuri atvērās ziedos, un koki salapoja, ziedi nobira, un no to serdēm izveidojās augļi, nokarājoties pusgatavi un zaļi, bet Eila vēl nebija nogalinājusi savu pirmo dzīvnieku.
- Vācies prom! Tiš! Pazūdi!
Eila izgāja no alas, lai redzētu, kas tā ir par kņadu. Vairākas sievietes vicināja rokas un dzinās pakaļ strupam, druknam, plušķainam dzīvniekam. Amrija pašlaik skrēja uz alu, bet, ieraudzījusi Eilu, iešņācās un strauji mainīja virzienu. Tā metās cauri sieviešu kājām un pazuda ar gaļas gabalu mutē.
- Tas nekrietnais rīma! Es tikko biju izlikusi galu ārā kaltēties, - Oga žestikulēja niknā nožēlā. - Tikko biju pagriezusi muguru. Tas jau te snaikstās visu vasaru, ar katru dienu kļūstot drošāks. Kaut Zūgs būtu to noķēris! Tas ir labi, ka tu tieši nāci ārā, Eila. Viņš gandrīz ieskrēja alā. Iedomājies, kas tā būtu par smaku, ja viņš būtu sagūstīts tur iekšā!
- Man liekas, Oga, ka tavs viņš ir viņa un ka tai tepat kaut kur tuvumā ir ligzda. Domāju, ka tai ir vairāki izbadējušies mazuļi, un nu jau tiem jābūt pietiekami lieliem.
- Mums vairāk ari neko nevajag! Vesels to bars! - Dusmīgi vārdi pavadīja sievietes žestus. - Zūgs ar Dorvu šorīt agri paņēma līdzi Vornu. Kaut viņi labāk būtu devušies nomedīt to āmriju, nevis kāmjus un dzeloņcūkas tur lejā! Tie nekam nav derīgi!
- Kaut kam tie der gan, Oga. To zvērādas ziemā nesasalst no tavas elpas. No viņu ādiņām var uztaisīt labas cepures un kapuces.
- Kaut nu tie kļūtu par ādiņām!
Eila pagriezās, lai dotos atpakaļ pie pavarda. Tobrīd viņai nebija īsti, ko darīt, un Iza patiesi bija teikusi, ka viņai sāk pietrūkt dažu zālīšu. Eila nolēma doties ārā, lai atrastu āmrijas ligzdu. Viņa pasmaidīja pie sevis un pielika soli, lai drīz vien ar grozu rokā, pametusi alu, dotos iekšā mežā netālu no tās vietas, kur bija nozudis dzīvnieks.
Kārtīgi izpētījusi zemi, meitene atklāja smiltīs ķepas nospiedumu ar gariem, asiem nagiem, mazliet tālāk - noliektu stublāju. Eila sāka dzīties radījumam pa pēdām. Pēc dažiem mirkļiem viņa izdzirda steidzīgu rosīšanos pārsteidzoši tuvu alai. Klusām viņa devās tālāk, neaizskarot ne lapiņas, un ieraudzīja ainu, kurā āmrija ar četriem pusaugu mazuļiem ņurdēja un cīkstējās ap nozagto gaļas gabalu. Uzmanīgi viņa izvilka no apmetņa ieloces lingu un ievietoja izvirzītajā iedobē akmeni.
Meitene pastāvēja, gaidot izdevību netraucētam metienam. Nejauši iegrozījusies vēja pūsma aiznesa līdz viltīgajai rīmai svešu smaku. Tā pacēla galvu, paostot gaisu, satraukta par iespējamām briesmām. Šo brīdi Eila bija gaidījusi. Kaut arī dzīvnieks bija pamanījis kustību, viņa veikli izsvieda akmeni. Āmrija nogāzās zemē, četriem āmrijēniem izbīlī no krītošā akmens atsprāgstot atpakaļ.
Eila iznāca no krūma aizsega un pieliecās, lai apskatītu maitēdāju. Lāčveida āmrija no deguna līdz noaugušās astes galiņam bija apmēram trīs pēdas gara, ar rupju, garu, brūngani melnu kažoku. Amrijas bija bezbailīgas, plēsīgas maitēdājas, pietiekami stipras, lai aizdzītu projām no saviem medījumiem plēsējus, kas bija lielāki par pašām, pietiekami drosmīgas, lai nozagtu kaltēties izliktu gaļu vai jebko citu, ko spēja aizvilkt, un pietiekami viltīgas, lai ielavītos pārtikas slēptuvē. To muskusa dziedzeri atstāja aiz sevis skunksam līdzīgu smaku, un klanam āmrija bija lielāks posts par hiēnu, kas bija gan plēsēja, gan maitēdāja, bet kuras izdzīvošana nebija atkarīga no citu nogalinātā medījuma.
Akmens no Eilas lingas bija trāpījis virs acs, tieši tur, kur viņa bija mērķējusi. "Šitā āmrija vairs no mums nezags," Eila nodomāja, starodama apmierinājumā, kas robežojās ar eksaltāciju. Tas bija viņas pirmais medījums. "Man šķiet, es atdošu ādiņu Ogai," meitene nolēma, sniedzoties pēc naža, lai nodīrātu dzīvniekam ādu. "Viņa nu gan būs priecīga, uzzinot, ka tā mūs vairs netraucēs." Meitene apstājās.
"Par ko es domāju? Es nedrīkstu atdot to ādu Ogai. Es to nedrīkstu dot nevienam, es pat nevaru to paturēt. Man neklājas medīt. Ja kāds uzzinātu, ka šo āmriju esmu nogalinājusi es, nezinu, ko viņi izdarītu." Eila apsēdās blakus beigtajai rīmai, braucot ar pirkstiem cauri tās raupjajam kažokam. Meitenes pacilātība bija izzudusi.