Viņa bija nogalinājusi pirmo dzīvnieku. Lai arī tas nebija liels bizons, nogalēts ar smagu, asu šķēpu, tomēr tas bija kaut kas nozīmīgāks nekā Vorna dzeloņcūka. Nebūs nekādu svinību, atzīmējot viņas iestāšanos mednieku rindās, nekādu svētku viņai par godu, pat ne cildinājuma un apsveikuma skatienu, kādus saņēma Vorns, kad lepni izrādīja savu niecīgo medījumu. Ja viņa atgrieztos ar šo āmriju alā, meitene saņemtu vienīgi pārsteiguma pilnus skatienus un bargu sodu. Nevienam neinteresētu, ka viņa vēlas palīdzēt klanam vai ka spēj medīt un solās to darīt labi. Sievietes nemedīja, sievietes nenogalināja dzīvniekus. Vīrieši gan.
Viņa smagi nopūtās. "Es to zināju, es to visu laiku zināju," Eila sev teica. "Jau pirms sāku medīt, pirms vispār paņēmu rokās lingu, es zināju, ka nedrīkstu to darīt." Drosmīgākais no mazajiem rīmām iznāca no slēptuves, nedroši apostīdams beigto dzīvnieku. "Tie jaunie sagādās mums tikpat daudz raižu kā to māte," Eila sprieda. "Tie jau ir gandrīz tik pieauguši, ka daži no viņiem izdzīvos. Labāk jātiek vaļā no tā rumpja. Ja es to aizgādāšu labi tālu, mazie varbūt sekos smakai." Eila piecēlās un aiz astes sāka vilkt beigto āmriju dziļāk mežā. Pēc tam meitene meklēja ārstnieciskos augus.
Āmrija bija tikai pirmā no mazajiem plēsējiem un maitēdājiem, kas krita par upuri Eilas lingai. Caunas, ūdeles, baltie seski, ūdri, zebiekstes, āpši, sermuļi, lapsas un nelielie, pelēki melni svītrainie meža kaķi kļuva par iecienītu mērķi tās ātrajiem akmeņiem. Eila pati to neaptvēra, bet viņas lēmumam medīt plēsējus bija viens būtisks rezultāts. Tas paātrināja mācīšanās procesu un noslīpēja viņas prasmi daudz vairāk, nekā tas notiktu, viņai medījot mierīgos zālēdājus. Plēsēji bija ātrāki, manīgāki, apķērīgāki un bīstamāki.
Eila ar savu izvēlēto ieroci drīz vien apsteidza Vornu. Ne jau tikai tāpēc, ka viņam bija tendence uzskatīt lingu par vecu ļaužu ieroci un ka trūka apņēmības to apgūt, - tā viņam padevās grūtāk. Viņam nebija meitenes ķermeņa uzbūves ar brīvi rotējošo rokas kustību, kas bija labāk piemērota sviešanai. Viņas spēja pilnīgi pacelt roku un ietrenētā rokas un acs koordinācija piešķīra tai ātrumu, spēku un precizitāti. Viņa vairs nesalīdzināja sevi ar Vornu; savā prātā meitene izaicināja Zūga spējas un ātri tuvojās vecā vīra mednieka prasmei. Pārāk ātri. Viņa kļuva pārāk pašapzinīga.
Vasara tuvojās beigām, sprēgājoša karstuma uzlādēta un zibens apsvilināta nepieredzēti lielos negaisos. Dienas bija karstas, neciešami karstas. Rāmajā gaisā nemanīja ne mazāko gaisa pūsmu. Iepriekšējā vakara negaiss ar fantastiskiem lokveida zibšņiem, kas izgaismoja kalnu kores, un ar krusas graudiem nelielu akmeņu lielumā bija steigšus iedzinis klana ļaudis alā. Slapjais mežs, kura koku ēnas parasti sniedza valgmi, bija mitrs un smacīgs. Mušas un moskīti, kas pazeminātā ūdenslīmeņa dēļ bija iekļuvuši staigno dīķu un aļģēm klāto peļķu lamatās, nepārtraukti sīca ap izsīkstošā strauta attekas gļotainajām dūņām.
Eila sekoja pa pēdām kādai sarkanai lapsai, klusi pārvietojoties starp kokiem gar nelielo meža pļaviņu. Meitene bija sakarsusi un nosvīdusi, lapsa tai nemaz tik ļoti neinteresēja, un viņa jau grasījās mest mieru un doties atceļā uz alu, lai izpeldētos upē. Šķērsojot akmeņaino, vien retās vietās atkailināto gultni, viņa apstājās, lai padzertos, kur strautiņš vēl brīvi tecēja starp lielajiem laukakmeņiem, kas līkumoto tērcīti iespieda līdz potītēm dziļā dīķī.
Meitene piecēlās, un, kad viņa palūkojās uz priekšu, tai aizžņaudzās rīkle. Eila bailēs raudzījās uz skaidri iezīmēto lūša apveidu un tā galvu ar spalvu kušķiem ausu galos; tas bija pieplacis uz akmens tieši tās priekšā. Lūsis piesardzīgi vēroja meiteni, šurpu turpu šūpojot asti.
Mazāks nekā vairums lielo plēsēju, slaidais Ibērijas lūsis, līdzīgi tā vēlāko gadu ziemeļu brālēnam, spēja veikt piecpadsmit pēdu lēcienus no vietas. Viņš pārtika galvenokārt no zaķiem, trušiem, lielām vāverēm un citiem grauzējiem, taču, ja vēlējās, varēja nogāzt ari nelielu briedi; un astoņgadīga meitene bija viegli iegūstams upuris minētajā uzskaitījumā. Tomēr bija karsts, un cilvēki nebija tā ikdienas upuri. Iespējams, viņš būtu ļāvis meitenei iet savu ceļu.
Eilas pirmo baiļu sastingumu nomainīja sajūsmas tirpas, redzot, kā nekustīgais kaķis vēro viņu. Vai Zūgs neteica Vornam, ka lūsi var nogalināt ar lingu? Viņš ieteica, lai nemēģina neko lielāku, bet apgalvoja, ka lingas mests akmens spēj nogalināt vilku vai hiēnu, vai lūsi. "Atceros, ka viņš minēja lūsi," meitene nodomāja. Eila nebija medījusi vidēja lieluma plēsējus, taču viņa gribēja būt klana vislabākā med- niece ar lingu. Ja Zūgs spēja nogalināt lūsi, arī viņa to varēja, un te, tieši tai priekšā, atradās ideāls mērķis. Spontāni viņa izlēma, ka ir pienācis laiks lielākam medījumam.
Lēnām viņa ieslidināja roku īsā vasaras apmetņa ielocē, ne mirkli nenovēršot acis no kaķa, un sataustīja pašu lielāko akmeni. Meitenes rokas bija sasvīdušas, tomēr viņa satvēra ciešāk kopā abus ādas strēmeles galus, ieliekot iedobē akmeni. Tad ātri, kamēr vēl nebija zaudējusi drosmi, nomērķēja punktā starp tā acīm un izsvieda akmeni. Taču lūsis pamanīja kustību, viņai paceļot roku. Meitenei izsviežot akmeni, tas pagrieza galvu. Akmens tiešā trāpījumā atsitās pret tā galvas sānu, izraisot vairāk nekā asas sāpes.
Pirms Eila attapās izsviest nākamo akmeni, tā pamanīja, kā savelkas kaķa muskuļi. Paklausot refleksam, viņa metās sāņus, saniknotajam lūsim lecot uz savu uzbrucēju. Meitene iegāzās dubļos blakus strautam, un tās roka atsitās pret resnu krastā izsviestu zaru, kuram tā ceļā lejup pa straumi bija norautas lapas un sīkākie zari un kurš bija smags, piesūcies ar ūdeni. Eila satvēra to un paripoja tālāk tieši tajā brīdī, kad sadusmotais lūsis ar izlaistiem nagiem taisīja vēl vienu uzklupienu. Mežonīgi atvēzējusies, ar visu spēku, ko tai iesvēla bailes, viņa smagi zvēla, pasizdama tā galvu sānis. Apstulbinātais lūsis apvēlās, kādu bridi gulēja, purinot galvu, tad klusi ievilkās mežā. H galva bija saņēmusi pietiekami daudz sāpīgu triecienu.
Eila piecēlusies trīcēja un smagi elpoja. Meitenei ejot pakaļ lingai, ceļgali bija smagi kā svins un viņai bija jāapsēžas. Zūgs nekad nebūtu iedomājies, ka vienīgi ar lingas palīdzību kāds mēģinātu nomedīt plēsēju bez citu mednieku vai pat citu ieroču palīdzības fonā. Taču Eila nu jau gandrīz ne reizes neaizšāva garām mērķim, viņa bija kļuvusi pārāk pašpārliecināta par savām spējām, nedomājot, kas notiktu, ja netrāpītu. Dodoties atpakaļ uz alu, meitene bija tādā šoka stāvoklī, ka gandrīz aizmirsa paņemt savu zāļu grozu no vietas, kur bija to paslēpusi, kad nolēma dzīties pakaļ lapsai.
- Eila, kas ar tevi noticis? Tu esi vienos dubļos! - Iza žestikulēja, ieraudzījusi meiteni. Meitenes seja bija pelnu pelēka, kaut kas viņu būs nobiedējis.
Eila neatbildēja, viņa tikai papurināja galvu un iegāja alā. Iza nojauta, ka noticis kas tāds, ko meitene nevēlas stāstīt. Viņa prātoja, kā piespiest bērnu runāt, tomēr pārdomāja cerībā, ka tas izstāstīs labprātīgi. Un Iza nebija pārliecināta, vai maz gribēja zināt.
Sieviete uztraucās, kad Eila devās projām viena pati, bet kādam bija jāvāc ārstnieciskie augi; tie bija nepieciešami. Pati tā nevarēja iet - Uba bija par mazu -, un neviena cita sieviete nezināja, ko meklēt, ne arī izrādīja interesi mācīties. Viņai bija jāļauj Eilai iet, taču, ja meitene izstāstītu par kādu šausminošu gadījumu, Iza satrauktos vēl vairāk. Viņa tikai vēlējās, kaut Eila nepaliktu projām tik ilgi.