Tovakar Eila bija nomākta un agri devās gulēt, taču nespēja iemigt. Viņa gulēja nomodā, domājot par atgadījumu ar lūsi, un iztēlē tas kļuva vēl baismīgāks. Bija jau agrs rīts, kad meitene beidzot iesnau- dās.
Viņa pamodās kliedzot.
- Eila! Eila! - viņa izdzirda Izu saucam sevi vārdā. Sieviete maigi purināja meiteni, cenšoties atsaukt to realitātē. - Kas noticis?
- Es sapņoju, ka atrodos nelielā alā un mani vajā alu lauva. Tagad viss ir kārtībā, Iza.
- Tev jau ilgāku laiku nav rādījušies slikti sapņi, Eila. Kāpēc lai tie rādītos tagad? Vai tevi vakar kaut kas sabiedēja?
Eila pamāja un nolieca galvu, tomēr neko nepaskaidroja. Tumšā ala, kuru apgaismoja vienīgi sarkano ogļu nespodrais atspīdums, apslēpa vainas izteiksmi meitenes sejā. Kopš Eila atrada sava totēma zīmi, viņa nebija jutusies vainīga par medīšanu. Nu viņa prātoja, vai tā patiešām bijusi zīme. Varbūt viņa vienkārši tā domāja. Varbūt viņai nemaz nebija jāmedī. Jo īpaši tādus bīstamus zvērus. Kas viņai vispār lika domāt, ka meitenei būtu jāmedī lūši?
- Man nekad nav paticis, ka tu dodies mežā viena pati, Eila. Tu vienmēr tik ilgi esi projām. Es zinu, ka tev reizēm patīk doties pastaigā vienai pašai, bet mani tas uztrauc. Nav normāli, ka meitene tik bieži grib būt viena. Mežs var būt bīstams.
- Tev taisnība, Iza. Mežs var būt bīstams, - Eila pamāja. - Varbūt nākamreiz es varu ņemt sev līdzi Ubu vai varbūt Ika gribētu nākt.
Iza atvieglota redzēja, ka Eila, šķiet, ņēmusi viņas padomu pie sirds. Viņa uzturējās alas tuvumā, bet, ja devās pēc ārstnieciskajiem augiem tālāk, ātri atgriezās. Ja meitene nevienu nevarēja pierunāt doties sev līdzi, tā kļuva nervoza. Viņa bija gatava ik mirkli ieraudzīt zemei pieplakušu, lēcienam gatavu dzīvnieku. Viņa sāka saprast, kāpēc klana sievietēm nepatika doties vākt augus vienām pašām un kāpēc tās vienmēr bija pārsteigtas par meitenes dedzīgo vēlmi doties projām vienai pašai. Būdama jaunāka, tā vienkārši bija pārāk naiva, lai baidītos no briesmām. Taču bija vajadzīgs tikai viens uzbrukums - un vairums sieviešu vismaz vienreiz bija jutušās apdraudētas -, lai Eila palūkotos uz apkārtējo vidi ar lielāku bijību. Pat dzīvnieks, kas nepiederēja pie plēsējiem, varēja būt bīstams. Kuiļi ar asiem ilkņiem, zirgi ar cietiem nagiem, brieži ar smagiem ragiem, kalnu āži un kazas ar nāvējošiem ragiem - visi varēja nodarīt lielu ļaunumu, ja tos nokaitināja. Eila prātoja, kā viņa vispār bija uzdrošinājusies domāt par medībām. Tagad viņa baidījās iet mežā.
Eilai nebija neviena, ar ko parunāties, neviena, kas viņai varētu pateikt, ka nelielās izbailes saasināja tās maņu orgānus, jo īpaši dzenot pēdas bīstamam medījumam, nebija neviena, kas iedrošinātu meiteni atkal doties mežā, pirms bailes nebija to pavisam nomāku- šas. Vīri pazina bailes. Viņi par tām nerunāja, bet katrs no vīriem bija sastapies ar tām daudz reižu savā dzīvē, sākot ar pirmajām lielajām medībām, kuras tos iecēla vīra stāvoklī. Mazie dzīvnieki noderēja, lai praktizētos, lai iemācītos rīkoties ar ieročiem, bet vīra statuss netika piešķirts, iekams nebija iepazītas un pārvarētas bailes.
Sievietes vientulībā pavadītās dienas tālumā no klana drošības nebija mazāks drosmes pārbaudījums, lai gan daudz izsmalcinātāks. Savā ziņā bija vajadzīga lielāka drosme, lai pavadītu dienas un naktis vientulībā, apzinoties, ka jātiek galā pašai, lai kas arī notiktu. Jau kopš piedzimšanas brīža meitene parasti uzturējās pie savējiem cilvēkiem, kas to sargāja. Taču šajā pārejas rituāla laikā viņai nebija ne ieroču, ko izmantot sevis aizsardzībai, ne ieroču nesēja - sargājoša vīrieša, kas to glābtu. Meitenes, tāpat kā zēni, nekļuva pieaugušas, iekams nebija sastapušās ar bailēm un tās pārvarējušas.
Pirmās dienas Eilai nebija vēlēšanās klīst pārāk tālu projām no alas, taču pēc kāda laika viņa kļuva nemierīga. Ziemā meitenei nebija izvēles un viņa samierinājās ar savu ieslodzījumu kopā ar pārējiem, taču siltā laikā tā bija radusi brīvi klejot apkārt. Meiteni plosīja pretrunīgas jūtas. Vienai pašai esot mežā, tālu no klana drošības, Eilu pārņēma nedrošības un baiļu izjūta; kad viņa kopā ar klanu uzturējās alas tuvumā, tā ilgojās pēc meža nošķirtības un brīvības.
Viens no augu meklēšanas pārgājieniem, kurā meitene devās viena pati, aizveda to pavisam tuvu slēptuvei, un viņa uzkāpa atlikušo ceļa posmu līdz kalnu pļavai. Šī vieta meiteni nomierināja. Tā bija viņas individuālā pasaule, viņas ala, viņas pļava, viņa jutās kā nelielā stirnu bara īpašniece - tas te bieži ganījās. Stirnas bija tik ļoti pieradušas, ka Eila varēja pieiet tām pavisam klāt un gandrīz pieskarties, pirms tās palēca nost. Atklātā pļava sniedza meitenei drošību, kuras tai vairs nebija bīstamajos mežos, kur uzglūnēja zvēri. Šovasar viņa vispār nebija šeit bijusi, un stāvgrūdām atgriezās atmiņas. Te viņa pirmo reizi mācijās lietot lingu, te trāpīja dzeloņcūkai un te atrada sava totēma zīmi.
Viņai līdzi bija linga - meitene neuzdrošinājās ieroci atstāt alā, kur Iza to varētu atrast, - un pēc brīža tā pacēla dažus akmeņus un izmeta dažus izmēģinājuma sviedienus. Tomēr tagad šis sporta veids bija pārāk mierīgs, lai ilgi noturētu meitenes interesi. Viņas prāts atgriezās pie negadījuma ar lūsi.
"Ja vien lingā būtu bijis vēl viens akmens," viņa domāja. "Ja es tam būtu sviedusi uzreiz, uzreiz pēc tam, kad netrāpīju ar pirmo akmeni, es būtu to pieveikusi pirms lēciena." Eilai rokā bija divi akmeņi, viņa skatījās uz tiem. "Ja vien būtu iespējams sviest vienu pakaļ otram. Vai Zūgs kaut ko tādu pieminēja Vornam?" Viņa mēģināja atcerēties. "Ja minēja, tad tas droši vien notika, kad es nebiju klāt," Eila nosprieda. Meitene apsvēra šo domu. "Ja es varētu izņemt no kabatas otru akmeni bez apstāšanās, lingai krītot lejup pēc pirmā izmetiena, tad varētu to izsviest nākamajā vēzienā augšup. Interesanti, vai to var izdarīt?"
Meitene pamēģināja dažas reizes un jutās tikpat neveikla kā pirmo reizi, kad bija mēģinājusi lingu lietot. Viņa centās strādāt ritmiski: izsviest pirmo akmeni; noķert lingu, tai nākot lejā, un turēt otru akmeni gatavībā; izņemt to no kabatas, lingai vēl esot kustībā; izmest otru akmeni. Akmeņi bieži izkrita, un pat tad, ja Eilai izdevās tos ieservēt, cieta abu sviedienu precizitāte. Tomēr viņa bija apmierināta, ka to ir iespējams paveikt. Katru dienu viņa atgriezās, lai vingrinātos. Meitene vēl aizvien jutās nedroša, lai medītu, taču, mēģinot apgūt jaunu tehnisku paņēmienu, viņa atguva interesi par ieroci.
Kad mežiem klātās nokalnes mirdzēja aizejošās vasaras krāsās, viņa jau svieda abus akmeņus tikpat precīzi, kā bija to darījusi ar vienu. Eilai stāvot pļavas vidū un tēmējot akmeņus uz jauno stabu, ko bija iesitusi zemē, meiteni pārņēma silta panākumu izjūta, kad iepriecinošais švīks, švīks liecināja, ka abi akmeņi ir trāpījuši mērķī. Neviens tai nebija teicis, ka izmest ar lingu vienu pēc otra divus akmeņus nav iespējams, jo nekad agrāk tas nebija darīts, un, tā kā neviens viņai neteica, ka tas nav izdarāms, viņa iemācījās to paveikt.
Vēlu rudenī kādā siltā rītā, gandrīz gadu kopš brīža, kad pirmo reizi bija pieņēmusi lēmumu medīt, Eila nolēma uzkāpt augstāk kalnu ganībās, lai savāktu nobriedušos, zemē sakritušos lazdu riekstus. Tuvojoties kalna virsotnei, viņa izdzirda hiēnas saucienus, tarkšķēšanu un šņaukāšanos un, nonākusi līdz pļavai, ieraudzīja kādu no neglītajiem zvēriem, pa pusei ierakušos stirnas asiņainajās iekšās.
Tas satracināja meiteni. Kā tas smirdīgais radījums drīkst piemēslot viņas pļavu, uzbrukt viņas stirnai? Eila metās skriet hiēnas virzienā, lai to nobiedētu, bet tad iedomājās ko labāku. Hiēnas arī ir plēsējas ar pietiekami spēcīgiem žokļiem, lai salauztu zālēdāju garos kāju kaulus, un tās nav viegli aiztriecamas no sava upura. Viņa veikli atbrīvojās no groza un sameklēja tā dibenā lingu. Dodoties uz izvirzījumu blakus klints sienai, viņa sameklēja akmeņus. Vecā stirna bija līdz pusei norīta, kad meitenes kustības piesaistīja kārnā, plankumainā dzīvnieka uzmanību, kas bija gandrīz lūša lielumā. Hiēna pacēla galvu, saoda cilvēka smaku un pagriezās meitenes virzienā.