Eila bija sagatavojusies. Iznākusi no izvirzījuma aizsega, tā izsvieda akmeni un tūliņ otru. Meitene nezināja, ka otrais akmens nebūs vajadzīgs, - pirmais jau bija paveicis savu - tomēr tas bija labs nodrošinājums. Eila bija guvusi mācību. Lingā bija ielikts jau trešais akmens, un ceturto viņa turēja rokā, gatava otrai metienu sērijai, ja tas būtu nepieciešams. Hiēna bija uz vietas beigta un vairs nekustējās. Meitene palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā vairs nav neviena zvēra, tad uzmanīgi virzījās uz dzīvnieka pusi, turot lingu gatavībā. Pa ceļam viņa pacēla kādu kājas kaulu, no tā vēl aizvien karājās daži sarkanas gaļas gabali, un tas vēl nebija salauzts. Ar triecienu pāršķēlusi hiēnas galvaskausu, Eila nodrošinājās, lai tā vairs neceltos.
Meitene lūkojās uz mirušo dzīvnieku pie savām kājām un ļāva nūjai izkrist no rokām. Padarītā sekas līdz apziņai nonāca lēnām. "Es nogalināju hiēnu," viņa sev teica, pēkšņi sapratusi izdarīto. "Es nobeidzu hiēnu ar savu lingu. Ne jau mazu dzīvnieku, bet hiēnu, dzīvnieku, kas varēja nogalināt mani. Vai tas nozīmē, ka tagad esmu mednieks? īsts mednieks?" Viņa nejuta ne eksaltāciju, ne sajūsmu par pirmo medījumu, pat ne apmierinājumu, ka bija uzvarējusi spēcīgu zvēru. Tas bija kaut kas dziļāks, vienkāršāks. Tā bija apziņa, ka ir pārvarējusi sevi. Tā nāca kā garīga atklāsme, mistiska izpratne; un ar cieņu, kas uzvirda no dziļas zemapziņas, viņa uzrunāja sava totēma garu klana senajā, formālajā valodā.
- Esmu tikai meitene, Lielais Alu Lauva, un garu ceļi man nav zināmi. Bet man šķiet, ka tagad saprotu mazliet vairāk. Lūsis bija vēl lielāks pārbaudījums par Broudu. Krebs vienmēr atgādināja, ka ar vareniem totēmiem nav viegli sadzīvot, bet viņš nekad man nebija stāstījis, ka to sniegtās lielākās dāvanas atrodas manī. Viņš man nekad neteica, kā tas ir, kad tu beidzot saproti. Pārbaudījums nenozīmē izdarīt kaut ko grūtu, pārbaudījums ir saprast, ka tu to vari. Esmu tev pateicīga, Lielais Alu Lauva, ka izvēlējies mani. Es vienmēr būšu tevis cienīga.
Kad mirdzošais, daudzkrāsainais rudens zaudēja savu krāšņumu un kailie zari nometa vītušās lapas, Eila atgriezās mežā. Viņa dzina pēdas un pētīja to dzīvnieku ieradumus, kurus izvēlējās par medījumu, tomēr izturējās pret tiem ar lielāku cieņu gan kā pret dzīvām radībām, gan bīstamiem ienaidniekiem. Daudz reižu, kaut ari pielavījās pietiekami tuvu, lai izsviestu akmeni, meitene atturējās un vienīgi vēroja. Eilā vēl spēcīgāk nostiprinājās izjūta, ka nav lietderīgi nogalināt dzīvnieku, kurš neapdraud klanu un kura ādu viņa nevar izmantot. Tomēr Eila vēl aizvien bija apņēmusies ar savu lingu kļūt par labāko mednieku klanā; meitene nesaprata, ka tāda jau bija. Vienīgais veids, kā viņa varēja attīstīt savu prasmi, bija medīt. Un viņa arī medīja.
Rezultātus sāka pamanīt, un tas lika vīriem justies neveikli.
- Es atradu vēl vienu āmriju jeb tās pārpalikumus netālu no nodarbību laukuma, - Krugs žestikulēja.
- Un pāri kalna korei, pusceļā ejot lejup, bija arī zvērādas gabali, izskatījās pēc vilka, - Gūvs piebilda.
- Tie vienmēr ir gaļēdāji, stiprie zvēri, nevis sieviešu totēmi, - Brouds atzīmēja. - Grods saka, ka mums vajadzētu parunāt ar Moguru.
- Mazi un vidēja lieluma, bet ne lielie kaķi. Lielie kaķi, vilki un hiēnas vienmēr medī briežus un zirgus, aitas un kalnu kazas, pat mežacūkas, bet kurš medī mazos medniekus? Nekad nebiju redzējis tik daudz nogalinātu mazo plēsēju, - Krugs aizrādīja.
- Es jau arī gribētu zināt, kas tos medī. Man nav nekas pretim, ka apkārt kļūst par dažām hiēnām vai vilkiem mazāk, bet, ja tie neesam mēs… Vai Grods runās ar Moguru? Vai domājat, ka tas varētu būt kāds gars? - Jaunais vīrietis nodrebinājās.
- Un, ja tas ir gars, vai tas ir labs gars, kurš mums palīdz, vai ļauns, kas dusmojas uz mūsu totēmiem? - Gūvs vaicāja.
- Atstāsim tavā ziņā, Gūv, noskaidrot šo jautājumu. Tu esi Mogura māceklis, ko tu par to saki? - Krugs gribēja zināt.
- Man liekas, būs nepieciešama dziļa meditācija un konsultācijas ar gariem, lai saņemtu atbildi uz šo jautājumu.
- Tu jau runā kā mogurs, Gūv. Nekad nedod tiešu atbildi, - Brouds izlīdzējās ar asprātību.
- Nu, kāda tad ir tava atbilde, Broud? - māceklis spurojās pretim. - Vai vari atbildēt tiešāk? Kas nogalina tos dzīvniekus?
- Es neesmu mogurs un pat nemācos par tādu. Neprasi man!
Eila strādāja turpat netālu un apslāpēja vēlēšanos pasmaidīt. "Tātad tagad es esmu gars, bet tie nevar uzminēt, vai esmu labs vai ļauns gars."
Nemanot pienāca Mogurs, bet viņš bija vērojis sarunu. - Man vēl nav atbildes, Broud, - burvis pamāja. - Paies kāds laiks meditējot. Bet vienu es varu pateikt - gari parasti tā neuzvedas.
"Gari," Mogurs nodomāja pie sevis, "mēdz vai nu uzsūtīt pārāk lielu karstumu vai pārāk lielu aukstumu, vai atnest par daudz lietus vai sniega, vai aizdzīt projām lopu pulkus, vai atnest kādu slimību, vai izraisīt pērkonu, zibeni vai zemestrices, taču parasti tie neizraisa atsevišķu dzīvnieku nāvi. Ir tāda nojauta, ka pie šis miklas vainojama cilvēka roka." Eila piecēlās un devās uz alu, burvis vēroja to aizejam. "Viņā ir kaut kas neparasts, meitene ir mainījusies," Krebs prātoja. Viņš pamanīja, ka arī Brouda acis tai seko un tās ir pildītas ar neapmierinātu ļaunumu. Brouds ari ir pamanījis to atšķirību. Var būt, ka tas ir tikai tāpēc, ka viņa īstenībā nepieder klanam un tās gaita ir atšķirīga, viņa aug. Kaut kas prāta dziļumos nelika viņam mieru un radīja aizdomas, ka šī nav īstā atbilde.
Eila bija izmainījusies. Pieaugot medibu meistarībai, meitenē attīstījās pašapziņa un ķermeņa grācija, kas bija sveša klana sievietēm. Viņai piemita pieredzējuša mednieka klusā gaita, lieliska sava jaunā ķermeņa muskuļu kontrole, uzticība refleksiem un tālumā centrēts netverams skatiens acis, kas parādījās vienmēr, kad Brouds to nelika mierā, it kā viņa īstenībā to nemaz neredzētu. Meitene pielēca kājās tieši tikpat ātri kā agrāk, klausot tā pavēlēm, tomēr tās reakcijai trūka baiļu pieskaņas neatkarīgi no tā, cik stipri vīrietis to pļaukāja.
Viņas savaldība, viņas pašapziņa bija krietni netveramāka, tomēr ne mazāk pamanāma Broudam kā agrāko laiku gandrīz atklātā dumpošanās. Likās, it kā Eila paklausītu to augstprātīgā labvēlībā, it kā zinātu ko tādu, ko nezina viņš. Brouds to vēroja, mēģinot atšifrēt nemanāmās izmaiņas, cenšoties atrast kaut ko tādu, par ko varētu sodīt meiteni, tomēr viņam tas nedevās rokā.
Brouds nesaprata, kā viņai tas izdevās, bet katru reizi, kad tas centās aizstāvēt savu pārākumu, Eila lika tam justies zemākam, mazvērtīgākam par sevi. Tas radija vīrietī vilšanos, saniknoja to, tomēr, jo vairāk viņš tai nelika mieru, jo mazāk spēja to kontrolēt un ienīda meiteni par to. Tomēr pamazām viņš aizvien mazāk darīja tai pāri, pat turējās no tās tālāk, vienīgi reizēm atcerējās, ka jādemonstrē savas privilēģijas. Rudenim tuvojoties beigām, viņa naids kļuva intensīvāks. Kādu dienu viņš to salauzīs, Brouds sev nozvērējās. Kādu dienu viņš liks tai samaksāt par brūcēm, ko tā atstājusi viņa pašapziņā. 0, jā, kādu dienu viņa to nožēlos!