13
Pienāca ziema, un līdz ar to samazinājās klana ļaužu aktivitāte, tāpat kā visām dzīvām radībām, kuras dzīvoja saskaņā ar gadalaiku ciklu. Dzīve vēl aizvien pulsēja, taču lēnākā gaitā. Pirmo reizi Eila iedomājās par auksto ziemu. Steidzīgajā un aktīvajā siltajā sezonā Izai neatlika daudz laika meitenes mācīšanai. Līdz ar pirmo sniegu zāļu sieva atkal uzsāka nodarbības. Klana dzīves ritms atkārtojās ar pavisam nelielām izmaiņām, un ziema drīz vien tuvojās izskaņai.
Pavasaris bija vēls un slapjš. Sniega šļūdoņi no kalna augstienes, ko paātrināja lielie lieti, piepildīja upi, un nemierīgās bangas izlauzās no krastiem, aizslaukot sev lidzi visus kokus un krūmus savā trakulīgajā skrējienā uz jūru. Baļķu sastrēgums izmainīja upes gaitu, pārplūdinot daļu no ceļa, ko bija ierīkojuši klana ļaudis. īsu siltuma periodu, vien tik garu, lai ļautu atvērties nedrošajiem augļu koku ziediem, pārtrauca vēlas pavasara vētras ar krusu, kas sapluinīja maigos ziedus, sagraujot cerības uz solīto ražu. Bet tad, it kā daba būtu mainījusi savus nodomus un gribētu atlīdzināt par atņemtajiem augļiem, pirmā vasaras raža dāvāja bagātīgu dārzeņu, sakņu, ķirbju un pākšaugu pārpilnību.
Klanam pietrūka ierastā pavasara pārgājiena uz jūrmalu pēc lašiem, un visi bija priecīgi, kad Brūns paziņoja par došanos storu un mencu zvejā. Lai gan klana ļaudis bieži nostaigāja tās desmit jūdzes līdz iekšzemes jūrai, lai savāktu moluskus un olas no neskaitāmajām putnu ligzdām klintīs, milzīgo zivju zvejošana bija viens no klana kopīgajiem darbiem, kurā piedalījās gan vīrieši, gan sievietes.
Drūgam bija savs iemesls, kāpēc viņš gribēja iet. Masīvais pavasara šļūdonis bija noskalojis svaigus krama gabalus no krita iegulām augstienēs un atstājis tos izmētātus applūdinātajā līdzenumā. Viņš bija pirms kāda laika izpētījis krastu un vairākās vietās pamanījis augsnes sanesas. Zvejas pārgājiens būtu laba izdevība papildināt viņu darbarīku krājumus ar jaunu augstas kvalitātes akmeni. Bija vieglāk atšķelt kramu uz vietas, nevis nest smagos klinšu gabalus uz alu. Drūgs jau kādu laiku nebija taisījis klana ļaudīm rīkus. Tiem nācās iztikt ar pašdarinātiem rupjākiem instrumentiem, kad salūza to iecienītie darbarīki no trauslā akmens. Visi klana ļaudis prata izgatavot lietojamus rīkus, bet tikai nedaudzus no tiem varēja salīdzināt ar Drūga darinātajiem.
Bezrūpīgs brīvdienu noskaņojums pavadīja gatavošanos. Tas nenotika bieži, kad viss klans vienlaikus pamet alu, un ziņa par nometni jūrmalā izraisīja sajūsmu, jo sevišķi bērnos. Brūns plānoja, ka viens vai divi vīri katru dienu dosies atpakaļ uz alu apraudzīt, vai to prombūtnes laikā nekas nav noticis. Pat Krebs gaidīja kādas izmaiņas. Viņš reti aizklīda pārāk tālu no alas.
Sievietes strādāja ar tīklu, labojot nodilušos pinumus un taisot jaunu tīkla pagarinājumu no šķiedrainiem vīteņaugiem, elastīgām mizām, cietiem zāļu stiebriem un gariem dzīvnieku sariem. Cīpslas netika izmantotas, lai gan tas bija spēcīgs, izturīgs materiāls. Tāpat kā ādu, ūdens padarīja tās cietas un stīvas, un tās pietiekami labi neuzsūca mīkstinošos taukus.
Masīvā store, kuras garums parasti bija vairāk par divpadsmit pēdām un kura svēra apmēram tonnu, migrēja no jūras, kur tā pavadīja gada lielāko daļu, uz saldūdens upēm un upītēm, lai agri pavasarī tajās nārstotu. Gaļīgie taustekļi uz bezzobainās mutes apakšējās daļas piešķīra zivij senatnīgu, atbaidošu izskatu; tā atgādināja haizivi, taču tās ēdiens sastāvēja no bezmugurkaulniekiem un nelielām zivtiņām, kuras tika atrastas ūdenskrātuves dibenā. Mazākā menca, kas parasti nebija smagāka par divdesmit piecām mārciņām, taču sasniedza arī divus simtus mārciņu un vēl vairāk, ik vasaru migrēja ziemeļu virzienā - uz seklākiem ūdeņiem. Lai gan parasti tā meklēja barību ūdeņu dibenā, reizēm, migrējot vai meklējot ēdamo, tā uzturējās to virspusē un iepeldēja ietekās - uz saldūdeņiem.
Tās četrpadsmit vasaras dienas, kad stores nārstoja, upju un upīšu ietekas bija pilnas. Lai gan zivis, kas izvēlējās mazākos ūdensceļus, nesasniedza to gigantu apmērus, kuri kūlās augšup pa lielajām upēm, stores, kas iekļuva klana zvejas tīklā, bija vairāk nekā pietiekami lielas. Tuvojoties migrēšanas laikam, Brūns katru dienu kādu sūtīja uz jūrmalu. Pirmā no milzīgajām storēm bija tikko kā devusies pret straumi, kad Brūns paziņoja par pārgājienu. Viņi dosies ceļā nākamajā rītā.
Eila pamodās, sajūsmas pārņemta. Jau pirms brokastīm viņa bija satinusi savu guļamo zvērādu pauniņā, sapakojusi pārtiku un ēdiena gatavošanas piederumus vācamajā grozā un pašā virsū uzlikusi lielo ādu, kura tika izmantota kā nojume. Iza nekad neizgāja no nometnes bez savas zāļu somas, un viņa vēl aizvien to kārtoja, kad Eila izskrēja no alas, lai palūkotos, vai visi jau ir gatavi iet.
- Pasteidzies, Iza! - meitene mudināja, ieskrējusi atpakaļ. - Mēs jau esam gandrīz gatavi iešanai.
- Nomierinies, bērns! Jūra nekur nepazudīs, - Iza atbildēja, pie- vilkdama stingrāk somas auklu.
Eila uzlika mugurā vācamo grozu un pacēla Ubu. Iza sekoja, tad pagriezās, lai palūkotos atpakaļ, cenšoties atcerēties, vai kaut ko nav aizmirsusi. Vienmēr, pametot alu, viņai šķita, ka kaut ko ir aizmirsusi. "Nu, Eila varēs atnākt pakaļ, ja tas būs kas svarīgs," sieviete nodomāja. Lielākā daļa klana jau bija sapulcējusies ārā, un īsi pēc tam, kad Iza bija nostājusies savā vietā, Brūns deva signālu doties ceļā. Viņi bija tikko sākuši iet, kad Uba izlocījās, lai tiktu zemē.
- Uba nav maza! Grib staigāt pati, - viņa pamāja ar bērnišķīgu apņēmību. Uba bija sākusi līdzināties pieaugušajiem un vecākajiem bērniem un noraidīja lutināšanu, ko saņēma mazie bērni un zīdaiņi. Meitene auga. Pēc aptuveni četriem gadiem viņa droši vien būs jau sieviete. Tai vēl daudz kas bija jāiemācās četros īsos gados, un sava agrā brieduma iekšējās apjausmas dēļ meitene sāka gatavoties papildu pienākumiem, kurus viņai drīz vien nāksies uzņemties.
- Labi, Uba, - Eila pamāja, nolaižot to zemē. - Bet turies man cieši aiz muguras.
Kalna pakājē tie sekoja upei, kas centās izlauzt sev ceļu pa jaunu gultni, kas jau bija izveidojusies, metot līkumu baļķu sastrēgumam. Soļot bija viegli - atpakaļceļš gan prasītu lielāku piepūli -, un pirms pusdienlaika tie sasniedza plašo jūras krastu. Ļaudis uzslēja pagaidu nojumes, par balstiem izmantojot peldošus baļķus un mazus kokus. Iekūra ugunskurus un vēlreiz pārbaudīja tīklus. Zvejot tie dosies nākamajā rītā. Kad nometne bija uzslieta, Eila aizstaigāja līdz jūrai.
- Es iešu ūdenī, māt, - viņa pamāja.
- Kāpēc tu vienmēr gribi iet ūdenī, Eila? Tas ir bīstami, un tu vienmēr peldi tik tālu.
- Tas ir brīnišķīgi, Iza. Es būšu uzmanīga.
Vienmēr atkārtojās viens un tas pats - kad Eila gāja peldēt, Iza uztraucās. Eila bija vienīgā, kurai patika peldēt; viņa bija vienīgā, kas to prata. Klana ļaužu lielie, smagie kauli apgrūtināja peldēšanu. Tiem nebija viegli turēties virs ūdens, un viņi ļoti baidījās no dziļuma. Viņi iebrida upē, lai noķertu zivis, taču nekad negāja dziļāk par jostasvietu. Ūdens lika tiem justies nedroši. Eilas tieksme pēc peldēšanās tika uzlūkota kā viena no meitenes īpatnībām. Tā nebija vienīgā.
Līdz brīdim, kad Eila sasniedza savu devīto gadu, viņa bija slaidāka par pārējām sievietēm un tikpat liela kā dažs labs vīrs, tomēr vēl nebija manāmas nekādas sievišķības pazīmes. Iza reizēm prātoja, vai viņa kādreiz pārstās augt. Meitenes augums un aizkavējusies uzplaukšana dažu labu mudināja uz domām, ka tās spēcīgais, vīrišķais totēms neļaus tai atplaukt vispār. Tie prātoja, vai viņa nenodzīvos savu dzīvi kā bezdzimuma būtne - ne kā vīrietis, ne īsti kā sieviete.