Krebs piekliboja pie Izas, kamēr tā vēroja, kā Eila dodas uz krastmalu. Viņas sīkstais, kalsnais augums, plakanie, stiegrainie muskuļi un garās kumeļa kājas piešķīra tai neveiklu un lempīgu izskatu, taču meitenes lokanā gaita piestāvēja tās šķietami tūļīgajam lempīgu- mam. Lai gan Eila centās atdarināt klana sieviešu pakalpīgi steidzīgo gaitu, viņai nebija tām raksturīgo īso, līko kāju. Lai kā viņa centās tipināt, meitenes slaidās kājas spēra garus, gandrīz vīrišķīgus soļus.
Tomēr tās nebija tikai meitenes garās kājas, kuras padarīja viņu atšķirīgu. Eila izstaroja pašapziņu, kādu nekad nebija izjutusi neviena klana sieviete. Viņa bija medniece. Neviens klana vīrietis nebija labāks par viņu, kad tai rokā bija linga, un nu jau viņa to apzinājās. Viņa nespēja izlikties pazemīga attieksmē pret lielā vīrieša pārākumu, ja tā nejutās. Viņai pietrūka tās patiesās ticības, kas bija daļa no sievišķās pievilcības. Vīriešu acīs meitenes slaidais, izstīdzējušais augums, kuram trūka sievišķības pazīmju, un neapzinātā pašpārliecinātā attieksme vēl vairāk mazināja viņas jau tā apšaubāmo skaistumu - Eila bija ne tikai neglīta, viņa bija nesievišķīga.
- Kreb, - Iza pamāja, - Aba un Aga saka, ka viņa nekad neldūšot par sievieti. Tās saka, ka viņas totēms esot pārāk spēcīgs.
- Protams, viņa kļūs par sievieti, Iza. Vai tu domā, ka Citiem nav jauno? Tas vien, ka viņa tika pieņemta klanā, nemaina meitenes būtību. Var būt, ka viņu sievietēm ir raksturīgi nobriest vēlāk. Pat dažas klana sievietes netop par sievietēm līdz savam desmitajam dzīves gadam. Man šķiet, ka ļaudīm vajadzētu pagaidīt vismaz tik ilgi, pirms tie sāk iztēloties kādu nenormālību. Tas ir smieklīgi! - viņš aizkaitināts nosprauslojās.
Iza nomierinājās, tomēr tik un tā vēlējās, kaut viņas pieņemtā meita sāktu izrādīt kādas sievišķības pazīmes. Viņa vēroja Eilu līdz viduklim iebrienam ūdenī, tad atsperamies un ar plašiem, veikliem vēzieniem aizpeldam jūrā.
Meitenei patika baudīt sāļā ūdens brīvību un prieku. Viņa neatcerējās, kā bija iemācījusies peldēt, šķita, ka to vienmēr ir mācējusi. Pēc dažām pēdām krasta līnijas zemūdens šelfs spēji nolaidās dziļumā; viņa to saprata, peldot cauri tumšākam un aukstākam ūdenim. Eila apsviedās uz muguras un kādu brīdi slinki slīdēja, viļņu šūpota. Nosprauslājusies no ļoti sāļā ūdens, kas uzšļakstījās uz sejas, viņa vēlreiz apsviedās apkārt un pagriezās uz krastu. Paisums atkāpās, un viņa bija iekļuvusi ieplūstošajā straumē. Straume peldēšanu atpakaļ padarīja grūtāku. Meitene sasprindzināja spēkus un drīz vien varēja sasniegt ar kājām dibenu un izbrist krastā. Skalojoties upes svaigajā ūdenī, Eila sajuta pret kājām sitamies straumi un zem pēdām it kā plūstam nestabilo, smilšaino dibenu. Pēc brīža viņa smagi nokrita pie ugunskura blakus nojumei, nogurusi, bet atsvaidzināta.
Pēc ēšanas Eila sapņaini lūkojās tālumā, prātodama, kas gan atrodas tālāk, aiz ūdens. Ķērcošie un spiedzošie jūras putni te metās lejup, te riņķoja, te ienira šņācošajā ūdens virsmā. Baltie, laikazoba sagrauztie reiz dzīvo koku kauli, dīvaini savērpušies, padarīja smilšaino līdzenumu reljefainu, un plašais zili pelēkais ūdens klājiens vizēja rietošās saules garajos staros. Šai ainavai piemita kaut kāda nemateriāla, sirreāla, citpasaulīga noskaņa. Savērptie peldošie koki pārvērtās par groteskiem siluetiem, tad izzuda bezmēness naksnīgajā tumsā.
Iza nolika Ubu pajumtē un pati atgriezās, lai apsēstos blakus Eilai un Krebam pie nelielā ugunskura, kas raidīja dūmu strūkliņas pret zvaigznēm nosēto debesi.
- Kas tie ir, Kreb? - Eila rāmi vaicāja, norādīdama augšup.
- Ugunskuri debesīs. Katrs no tiem ir kāda citpasaules gara pavards.
- Vai tad ir tik daudz ļaužu?
- Šie ugunskuri pieder cilvēkiem, kas devušies uz garu pasauli, un visiem tiem, kuri vēl nav piedzimuši. Tie ir arī totēmu garu ugunskuri, bet lielākajai daļai totēmu to ir vairāk par vienu. - Redzi tos tur? - Krebs rādīja. - Tās ir paša Lielā Lāča mājas. Un vai redzi tos? - Viņš norādīja citā virzienā. - Tie ir tava totēma, Alu Lauvas, ugunskuri, Eila.
- Man patīk gulēt ārā, kur var redzēt mazos ugunskurus debesīs, - Eila noteica.
- Bet tas nav tik patikami, kad pūš vējš un krit sniegs, - Iza iestarpināja.
- Ubai ari patīk mazie ugunskuri, - bērns pamāja, iznirstot no tumsas uguns radītajā gaismas lokā.
- Es domāju, ka tu jau guli, Uba, - Krebs aizrādīja.
- Nē. Uba vēro mazos ugunskurus, tāpat kā Eila un Krebs.
- Mums visiem ir laiks doties pie miera, - Iza pamāja. - Rītdien būs daudz darba.
Nākamajā rītā jau agri klana ļaudis nostiepa tiklu šķērsām straumei. Storu peldpūšļi no iepriekšējām zvejas reizēm pēc rūpigas mazgāšanas un žāvēšanas bija pārvērsti cietos, tīros balonos un kalpoja par tiklu pludiņiem, bet apakšējā malā piesietie akmeņi - par smagumiem. Brūns un Drūgs aizvilka vienu galu līdz tālākajam krastam, tad vadonis deva zīmi. Pieaugušie un vecākie bērni devās ūdeni. Uba gribēja brist līdzi.
- Nē, Uba, - Iza žestikulēja, - tu paliec, tu vēl neesi pietiekami liela.
- Bet Ona palīdz, - bērns lūdzās.
- Ona ir vecāka par tevi, Uba. Tu varēsi palīdzēt vēlāk, kad mēs izvilksim zivis krastā. Tev tas ir pārāk bīstami. Pat Krebs turas pie krasta. Tu paliec te.
- Jā, māt, - Uba pamāja ar acīm redzamu vilšanos.
Viņi pārvietojās lēni, radot pēc iespējas mazāku kustību, izplešoties un izveidojot lielu pusapli, tad gaidīja, līdz smilts, ko bija uzjundījusi pārvietošanās, atkal nosēžas. Eila stāvēja ar ieplestām acīm, turoties pretim spēcīgajai straumei, kas virmoja ap tās kājām, acis pievērsusi Brūnam, gaidot viņa signālu. Viņa atradās upes vidū, vienādā attālumā no abiem krastiem un vistuvāk jūrai. Viņa vēroja, kā dažas pēdas tālāk garām aizslīd liela, tumša ēna. Stores nāca.
Brūns pacēla roku, visi aizturēja elpu. Pēkšņi, viņam nolaižot roku, klans sāka kliegt un sist pa ūdens virsmu, saceļot šļakatu putas. Kas sākumā izskatījās pēc nekārtīga trokšņu un šļakatu jucekļa, drīz vien izrādījās mērķtiecīga darbība. Klans virzija zivis uz tīklu, saslēdzot apli aizvien ciešāk. Brūns un Drūgs, apliecot tīklu, virzījās uz vidu no tālākās krasta malas, tikmēr klana ļaužu sakultais ūdens atturēja zivis no peldēšanas atpakaļ jūrā. Tikls saslēdzās, sablīvējot satraukto zivju sudraboto masu aizvien mazākā un mazākā telpā. Daži milzeņi iespraucās mezglotajos caurumos, draudot izlauzties ārā. Klanam kopā ar plakšķošo konvulsīvo masu virzoties uz krastu, vairākas rokas sniedzās pēc tikla un stūma to uz malu, kamēr krastā stāvošie vilka.
Eila pacēla galvu un ieraudzīja Ubu līdz ceļgaliem starp ņudzošajām zivīm, cenšoties tikt pie viņas no otras tikla puses.
- Uba! Ej atpakaļ! - Eila rādija.
- Eila! Eila! - bērns raudāja, rādot jūras virzienā. - Ona! - meitene spiedza.
Eila palūkojās atpakaļ un uz īsu bridi pamanīja tumšu galvu, kas parādījās virs ūdens un atkal pazuda. Bērns, mazliet vairāk nekā gadu vecāks par Ubu, bija pazaudējis zem kājām pamatu un ievilkts jūrā. Zvejas jucekli viņu nebija pamanījuši. Vienīgi Uba, ar apbrīnu vērojot no krasta savu vecāko rotaļu draudzeni, bija pamanījusi Onas izmisīgo ciņu un neprātīgi centās pievērst sev uzmanību, lai par to paziņotu.