Eila ienira atpakaļ dubļainajā, sakultajā straumē un Irās uz jūru. Viņa peldēja ātrāk nekā jebkad agrāk. Izejošā straume tai palīdzēja, taču tā pati straume ar tikpat lielu spēku vilka mazo meiteni uz jūru. Eila vēlreiz pamanīja iznirstam tās galvu un sāka peldēt vēl ātrāk. Attālums samazinājās, taču viņa baidījās, ka pārāk lēni. Ja Ona nonāks ietekā, pirms Eila pagūs to noķert, tad spēcīgā zemūdens straume ievilks bērnu dziļajos ūdeņos.
Eila sajuta, ka ūdens kļūst sāļš. Tumšā galviņa atkal iznira virs ūdens dažas pēdas priekšā, tad izzuda skatienam. Ar izmisīgu izklu- pienu panirstot zem ūdens, lai panāktu izzūdošo galvu, meitene sajuta, ka ūdens temperatūra ir pazeminājusies. Viņa sataustīja plūstošās matu šķipsnas un sagrāba dūrē mazās meitenes garos, peldošos matus.
Eilai likās, ka plaušas pārsprāgs - pirms ieniršanas viņai nebija atlicis laika dziļai ieelpai -, visu pasliktināja aizvien pieaugošs reibonis, tiklīdz meitene izsprāga virs ūdens, velkot aiz sevis dārgo nastu. Viņa pacēla Onas galvu virs ūdens, taču bērns bija bezsamaņā. Eila nekad nebija mēģinājusi peldēt, balstot otru cilvēku, bet viņai bija jādabū Ona atpakaļ krastā, cik vien ātri iespējams, turot tās galvu virs ūdens. Eila cīnījās uz priekšu ar vienu roku, cenšoties atrast pareizo atvēzienu un turot bērnu ar otru roku.
Kad meitene atkal sataustīja dibenu, visi klana ļaudis bija iebriduši tai pretim. Eila izcēla no ūdens meitenes ļengano ķermeni un padeva to Drūgam, tikai tagad sajūtot, cik nomocīta bija pati. Krebs atradās viņai blakus, un, pacēlusi acis, tā pārsteigta ieraudzīja otrā pusē Bruņu, kas palīdzēja viņai tikt līdz krastam. Garām aizsteidzās Drūgs, un, kad Eila saļima krastā, Iza jau bija izstiepusi mazo bērnu smiltīs un centās dabūt no tā plaušām ārā ūdeni.
Nebija pirmā reize, kad kāds klana loceldis bija tuvu noslīkšanai; Iza zināja, kas darāms. Agrāk daži cilvēki bija pazaudēti aukstajos dziļumos, tomēr šoreiz upuris piekrāpa jūru. Ona sāka klepot un sprauslot, ūdenim izplūstot no mutes, un tās plakstiņi notrīsēja.
- Mans bērniņš! Mans bērniņš! - Aga raudāja, metoties zemē. Sarūgtinātā māte pacēla meiteni un turēja uz rokām. - Es domāju, ka viņa ir mirusi. Es biju pārliecināta, ka viņa ir aizgājusi. Ak, mans bērniņš, mana vienīgā meitiņa!
Drūgs paņēma meiteni no mātes klēpja un, turot to sev cieši klāt, nesa atpakaļ uz nometni. Pretēji tradīcijām Aga soļoja tam blakus, pliķējot un glāstot meitu, kuru šķita zaudējusi.
Ļaudis blenza tieši virsū, kad Eila gāja garām. Neviens ūdenī ierautais nekad agrāk nebija ticis izglābts. Tas bija brīnums, ka Onu izglāba. Nekad vairs neviens Bruņa klana loceklis neuzlūkos Eilu ar nicinošiem skatieniem, kad tā darīs kaut ko tikai sev raksturīgu. "Viņai veicas," tie teiks. "Viņai vienmēr ir veicies. Vai tad tā nebija viņa, kas atrada alu?"
Zivis krastā vēl aizvien konvulsīvi raustījās. Dažām bija izdevies atrast ceļu atpakaļ upē; pēc tam, kad ldana ļaudis bija aptvēruši, kas notiek, un metušies pretim Eilai, kura atgriezās ar gandrīz noslīkušo bērnu, tomēr vairums zivju vēl bija sapinušās tīklā. Klans atgriezās pie to vilkšanas, pēc tam vīri ar nūjām padarīja zivis nekustīgas, bet sievietes sāka tās tīrīt.
- Mātīte! - Ebra iesaucās, uzšķēržot vēderu milzīgai storei. Visi piesteidzās pie lielās zivs.
- Paskatieties uz to visu! - Vorns pamāja un pasniedzās, lai iegrābtu pilnu sauju sīku, melnu oliņu. Ikri bija kārums, kas garšoja visiem. Parasti visi grāba pilnām saujām no pirmās noķertās storu mātītes un pieēdās. Nākamie lomi tika sālīti un uzglabāti izmantošanai vēlāk, tomēr sālīta store nekad nebija tik garšīga kā tikko no jūras izzvejota. Ebra apstādināja Vornu un norādīja uz Eilu.
- Eila, tu ņem pirmā, - Ebra pamāja.
Meitene palūkojās apkārt, samulsusi, nonākot uzmanības centrā.
- Jā, Eila ņems pirmā, - pārējie pievienojās.
Meitene paskatījās uz Bruņu. Viņš pamāja. Eila kautrīgi pagājās uz priekšu un paņēma sauju spīdīgo, melno ikru, tad piecēlās un pagaršoja tos. Ebra pamāja, nu katrs grāba savu tiesu, priecīgi drūzmējoties ap zivi. Laimīgā kārtā bija novērsta traģēdija, un atvieglojumā tie jutās kā svētkos.
Eila lēnām devās atpakaļ uz nojumi. Meitene saprata, ka tai tiek parādīts gods. Maziem kumosiņiem viņa izgaršoja treknos ikrus un izbaudīja klana atzinības silto mirdzumu. Tā bija sajūta, kuru viņa nekad neaizmirsīs.
Kad zivis bija izvilktas krastā un apdullinātas, vīri sapulcējās maliņā savā ierastajā ciešajā lokā, atstājot to tīrīšanu un sagatavošanu uzglabāšanai sieviešu ziņā. Papildus asajiem krama nažiem, kuri tika izmantoti, lai uzšķērstu zivis un lielajām storēm atdalītu fileju, sievas izmantoja arī speciālu riku zvīņu nokasīšanai. Tas bija nazis, mugurpusē notrulināts, lai būtu vieglāk saturams, un piedevām vēl tā asajā galā bija izcirsts robiņš, kur ievietot rādītājpirkstu, lai kontrolētu spiedienu un zvīņas tiktu noberztas, nenoraujot zivij ādu.
Klana tiklā atradās ne tikai stores. Mencas, saldūdens karpas, dažas lielas foreles un pat daži vēžveidīgie bija daļa no loma. Loms pievilināja putnus, tie pulcējās, lai aprītu zivju iekšas, tika nozagtas arī dažas filejas, ja izdevās piemānīties pietiekami tuvu. Kad zivis bija izliktas kaltēties saulē vai virs dūmiem, tām pāri nostiepa tiklu. Tas ļāva tiklam izžūt, un varēja redzēt, kur ir nepieciešami lāpījumi, bet putni nespēja nočiept klana grūti iegūto lomu.
Uz zvejas beigām klana ļaudis jau būs noguruši no zivju garšas un smaržas, taču pirmajā naktī mielasts bija gaidīts, un tie visi kopā dzīroja. Zivis, kas tika sataupītas svinēšanai, galvenokārt mencas, kuru maigā, baltā gaļa svaigā veidā bija īpašā cieņā, tika ievietotas svaigas zāles un lapu vīstokļos un novietotas uz karstām oglēm. Lai gan nekas netika skaidri pateikts, Eila saprata, ka šīs dzīres tika rīkotas par godu viņai. Viņai bija jāpieņem daudzi īpaši kumosiņi, kurus tai uzspieda sievietes, un vesela fileja, kuru sevišķi rūpīgi bija pagatavojusi Aga.
Saule bija nozudusi rietumos, un vairums ļaužu izklīda pa nojumēm. Iza un Aba sarunājās lielā ugunskura vienā pusē, no kura bija palikušas pāri tikai kvēlojošas ogles, tikmēr Eila un Aga klusējot sēdēja un vēroja Onu ar Ubu spēlējamies. Agas viengadīgais dēliņš Grūbs mierīgi gulēja tās rokās, apmierināts un pilns silta piena.
- Eila, - sieviete iesāka, mazliet stostoties. - Es gribu tev ko teikt. Es reizēm neesmu bijusi pret tevi laba.
- Aga, tu vienmēr esi bijusi drosmīga, - Eila pārtrauca.
- Tas nav tas pats, kas būt labai, - Aga atbildēja. - Es runāju ar Drūgu. Viņš lepojas ar manu meitu, kaut arī viņa piedzima pie mana pirmā vira pavarda. Pie Drūga pavarda nekad agrāk nebija dzīvojusi meitene. Viņš saka, ka tu vienmēr nesīsi sev līdzi daļiņu Onas gara. Es īstenībā neko nesaprotu par tiem gariem, bet Drūgs saka, ka vienmēr, kad kāds mednieks izglābj cita mednieka dzīvi, tas patur daļiņu no izglābtā vīra gara. Tie kļūst tādi kā ciltsbrāļi, kā brāļi. Esmu priecīga, Eila, ka tev ar Onu ir kopīgs gars. Es priecājos, ka viņa vēl ir šeit, lai dalītos tajā ar tevi. Ja man kādreiz būs tāda laime un piedzims vēl viens bērns un ja tā būs meitene, Drūgs ir apsolījis to nosaukt par Eilu.
Eila jutās apstulbusi. Viņa nezināja, kā reaģēt. - Aga, tas ir pārāk liels gods. Eila nav klana vārds.
- Tagad ir, - Aga atbildēja.
Sieviete piecēlās, pamāja Onai un devās uz savu nojumi. Uz mirkli viņa pagriezās atpakaļ. - Es nu eju, - viņa noteica.