Ebra labāk par pārējiem saprata tās pretrunas, ko pārdzīvoja Brūns. Viņa bija tā, kas izmasēja viņa savilktos kakla un plecu muskuļus, un viņa bija tā, kas izturēja vadoņa nervozās dabas galvenos triecienus, - labi, ka tie notika reti. Brūns bija pazīstams ar savu stoisko pašsavaldīšanos, un viņa zināja, ka pats nožēlos šos uzliesmojumus, lai gan nemēģinās izlīdzināt savus izvirdumus, atzīstot savu vainu. Taču pat Ebra brīnījās, kāpēc viņš bija atļāvis ņemt bērnu līdzi, jo īpaši tāpēc, ka jebkuras novirzes no normālas uzvedības varēja pastiprināt garu dusmas.
Lai kā viņa to vēlējās zināt, Ebra neuzdeva Izai jautājumus, un neviena cita sieviete neieņēma tādu stāvokli, lai atļautos to pārrunāt. Neviens netraucēja zāļu sievu, kad viņa acīmredzami nodarbojās ar savu maģiju, un Iza nebija tādā noskaņojumā, lai nevajadzīgi tenkotu. Viņas uzmanība bija koncentrēta uz bērnu, kuram bija nepieciešama palīdzība. Krebu arī interesēja meitene, un viņa klātbūtni Iza pieņēma.
Iza vēroja klusā pateicībā, kad burvis piešļūca pie bezsamaņā esošā bērna un domīgs kādu brīdi lūkojās uz to, pēc tam pieslēja savus atribūtus pie liela laukakmens un ar vienu roku izdarīja virs meitenes peldošas kustības; tas bija lūgums labvēlīgi noskaņotajiem gariem palīdzēt meitenei izveseļoties. Slimības un nelaimes gadījumi bija garu cīņas noslēpumainās izpausmes, kur ķermenis kalpoja kā kara- lauks. Izas maģija nāca no sargājošajiem gariem, kas darbojās caur viņu, tomēr neviena ārstēšana nenotika bez svētā vira. Zāļu sieva lūdza garus ar starpnieka palīdzību; burvis runāja tieši ar viņiem.
Iza nezināja, kāpēc viņai tā rūp bērns, kas tik ļoti atšķiras no klana, bet viņa gribēja, lai tas dzīvo. Kad Mogurs bija beidzis, Iza pacēla meiteni uz rokām un aiznesa viņu uz nelielo ūdenskrātuvi ūdenskrituma pakājē. Viņa iegremdēja visu meitenes ķermeni, izņemot galvu, ūdenī un nomazgāja no mazā, vājā auguma netīrumus un piekaltušos dubļus. Vēsais ūdens atdzīvināja bērnu, taču tas uzvedās neadekvāti. Meitene locījās, mētāja rokas un kājas, saucot un murmulējot skaņas, kādas neviena no sievietēm nekad agrāk nebija dzirdējusi. Ejot atpakaļ, Iza turēja meiteni cieši sev klāt un murmināja nomierinošus vārdus, kas atgādināja vieglu ņurdēšanu.
Saudzīgi, bet prasmīgi un pamatīgi Iza iztīrīja brūces ar mitrumu uzsūcošu trušādu, samērcētu karstā šķidrumā, kurā bija vārītas Irisu saknes. Pēc tam viņa izcēla sakņu masu, uzlika to tieši uz brūcēm, pārklāja tās ar trušādu un apsaitēja bērna kāju ar mīkstas briežādas lentēm, lai nostiprinātu sautējošo kompresi. Ar žuburotu zariņu viņa izņēma no bļodas āboliņu, sajauktu ar sasmalcināto alkšņa mizu, un akmeņus no kaula bļodas un nolika visu atdzesēties blakus karstajai buljona bļodai.
Krebs jautājoši norādīja uz bļodām. Tas nebija tiešs jautājums - pat Mogurs neuzdeva zāļu sievai tiešus jautājumus par viņas maģiju tas tikai norādīja uz interesi. Iza neiebilda pret ciltsbrāļa izrādīto zinātkāri; viņš vairāk par citiem prata novērtēt sievietes prasmi. Dažas no zālītēm, ko lietoja viņa, Krebs izmantoja citiem mērķiem. Ja neskaita ldana Sapulci, kur piedalījās vēl citas zāļu sievas, sarunas ar Krebu bija vistuvāk tam, ko varēja dēvēt par profesionālām sarunām ar kolēģi.
- Tas iznīcina ļaunos garus, kas izraisa infekciju, - Iza pamāja, norādot uz antiseptisko īrisa sakņu šķīdumu. - Saknes komprese izvelk indes un palīdz ārstēt ievainojumu. - Viņa paņēma kaula bļodu un iemērca pirkstu, lai pārbaudītu temperatūru. - Āboliņš stiprina sirdi, lai cīnītos pret ļaunajiem gariem, stimulē to. - Iza sarunājoties lietoja nedaudz artikulētu vārdu, galvenokārt lai kaut ko uzsvērtu. Klana ļaudis neprata pietiekami labi artikulēt skaņas, lai to varētu dēvēt par pilnvērtīgu sarunu valodu, viņi sazinājās vairāk ar žestiem un kustībām, bet viņu zīmju valoda bija pilnībā saprotama un niansēm bagāta.
- Āboliņš ir pārtika. Vakar vakarā mēs to ēdām, - Krebs rādija.
- Jā, - Iza pamāja, - un šovakar atkal ēdīsim. Maģija ir veidā, kā tas sagatavots. Liela sauja āboliņa lapu, uzvārīta nelielā ūdens daudzumā, izvelk nepieciešamo. Lapas jāmet ārā. - Krebs saprotoši pamāja, un viņa turpināja: - Alkšņa miza attīra asinis, izdzen garus, kas tās saindē.
- Tu izmantoji arī kaut ko no savas zāļu somas.
- Saberztus apiņus, nobriedušus čiekurus ar smalkiem matiņiem, lai nomierinātu bērnu un ļautu tam kārtīgi iemigt. Kamēr gari cīnās, tam nepieciešams miers.
Krebs atkal pamāja, viņš zināja par apiņu narkotiskajām īpašībām, kas, īpaši sagatavoti, izraisīja vieglu eiforiju. Lai gan viņu vienmēr interesēja Izas ārstniecības veidi, viņš pats reti kad labprāt sniedza informāciju par savu zāļu maģiju. Šādas ārstnieciskas zināšanas attiecās uz moguriem un viņu palīgiem, nevis uz sievietēm vai pat zāļu sievām. Iza par augu īpašībām zināja vairāk nekā viņš, un viņš baidījās, ka viņa varētu uzzināt pārāk daudz. Tas būtu ārkārtīgi neizdevīgi, ja Iza atminētu viņa burvestības.
- Un otra bļoda? - viņš jautāja.
- Tas ir vienkārši buljons. Nabaga radība ir pusbadā. Kā tu domā: kas ar viņu ir noticis? No kurienes meitene nāk? Izskatās, ka viņa dienām ilgi klīdusi viena pati.
- To zina tikai gari, - Mogurs atbildēja. - Vai esi pārliecināta, ka tava dziedināšana viņai palīdzēs? Viņa nepieder pie klana.
- Vajadzētu; tie Citi arī ir cilvēki. Vai atceries, ka māte stāstīja par vīru ar salauzto roku, to, kuram viņas māte palīdzēja? Klana burvestība iedarbojās uz viņu, lai gan māte teica, ka viņam bijis vajadzīgs ilgāks laiks nekā parasti, lai pamostos no miega zālēm.
- Žēl, ka tu viņu nepazini - mūsu mātes māti. Viņa bija tik laba zāļu sieva, cilvēki no citiem klaniem nāca viņu apciemot. Žēl, ka viņa devās uz garu pasauli tik drīz pēc tavas piedzimšanas, Iza. Viņa man pati stāstīja par to vīru, arī tas mogurs pirms manis. Pēc atveseļošanās viņš kādu laiku palika un devās medībās kopā ar klanu. Viņam vajadzēja būt labam medniekam, jo tam atļāva piedalīties medību ceremonijā. Taisnība, viņi ir cilvēki, bet - atšķirīgi.
Mogurs apklusa. Iza bija ļoti gudra, viņš nevarēja atļauties teikt pārāk daudz, citādi viņa varētu izdarīt kādus secinājumus par vīru slepenajiem rituāliem.
Iza vēlreiz pārbaudīja savas bļodas, pēc tam, turot bērna galvu klēpī, maziem kumosiņiem izbaroja meitenei kaula bļodas saturu. Vieglāk viņu bija paēdināt ar buljonu. Meitene nesakarīgi murmināja un centās grūst projām rūgtās zāles, taču pat murgos viņas izbadējies ķermenītis tiecās pēc barības. Iza turēja meiteni, līdz viņa ieslīga rāmā miegā, pēc tam pārbaudīja viņas sirdspukstus un elpošanu. Viņa bija darījusi, ko varējusi. Ja meitene vēl nebūs aizgājusi par tālu, tad viņai ir izredzes. Tagad pārējais ir garu un bērna iekšējā spēka ziņā.
Iza redzēja Bruņu tuvojamies un uzlūkojam viņu ar neapmierinātu skatienu. Viņa ātri piecēlās un skrēja palīgā uzlikt ēdienu. Pēc pirmajām pārdomām viņš bija aizmirsis par svešo bērnu, bet nu Brūns pie tā atgriezās. Lai gan parasti bija pieņemts novērst acis, lai neredzētu sarunājamies pārējos cilvēkus, viņš nevarēja nepamanīt, ko pārsprieda citi klana locekļi. Viņu neizpratne par to, ka Brūns bija ļāvis meitenei pievienoties viņiem, lika ari viņam pašam brīnīties. Vadoni sāka mākt bailes, ka svešiniece viņu vidū varētu izraisīt vēl lielākas garu dusmas. Viņš pagriezās, lai apturētu zāļu sievu, bet Krebs ieraudzīja to un novērsa uzmanību.
- Kas par lietu, Brun? Tu izskaties satraukts.