Tas bija visdraudzīgākais žests, kādu klana ļaudis izmantoja, lai pateiktu "visu labu". Vairumā gadījumu tas netika lietots; cilvēki vienkārši aizgāja. Klanam neeksistēja arī tāds vārds kā "paldies". Viņi zināja, kas ir pateicība, taču tai piemita citāda nozīme, parasti tā izteica pienākumu, visbiežāk - zemākā statusā esoša cilvēka pienākumu. Tie palīdzēja cits citam, jo tāds bija viņu dzīvesveids, viņu pienākums, nepieciešams, lai izdzīvotu, un pateicība netika sagaidīta vai saņemta. īpašas dāvanas vai labvēlība uzlika saistības atbildēt ar kaut ko līdzvērtīgu; to visi saprata, un pateicība nebija vajadzīga. Tik ilgi, kamēr Ona paaugsies, kamēr viņa dzīvos un kamēr viņai vai tās mātei neradīsies izdevība atdarīt par šo labvēlību graudā un pasargāt dalu no Eilas gara, viņa būs Eilas parādniece. Agas teiktais nebija pienākuma izrādīšana, tas bija kas vairāk, tas bija veids, kā viņa sacīja paldies.
Aba piecēlās tūliņ pēc meitas aiziešanas. - Iza vienmēr ir teikusi, ka tev parasti veicas, - vecā sieviete pamāja, ejot garām meitenei. - Tagad es tam ticu.
Kad Aba bija aizgājusi, Eila apsēdās blakus Izai. - Iza, Aga man stāstīja, ka es vienmēr nēsāšot sev līdzi daļiņu Onas gara, bet es tikai atnesu to atpakaļ, tu biji tā, kas viņai atkal lika elpot. Tu izglābi viņas dzīvību tikpat daudz, cik es. Vai tu arī nenes daļiņu viņas gara? - meitene jautāja. - Tu noteikti nes daudzu garu daļiņas, tu esi izglābusi daudzas dzīvības.
- Kā tu domā, Eila, - kāpēc zāļu sievai ir pašai savs statuss? Tas ir tāpēc, ka viņa nes visa klana garu daļiņas - gan vīriešu, gan sieviešu. Šajā nozīmē ar sava klana starpniecību - visa klana garu daļiņas. Viņa palīdz ievest tos šajā pasaulē un rūpējas par tiem visā to dzīves laikā. Kad sieviete kļūst par zāļu sievu, viņai tiek dota daļiņa no katra cilvēka gara, pat no tiem, kuru dzīves viņa nav izglābusi, jo viņa nekad nevar zināt, kad nāksies to darīt. Kad cilvēks mirst un dodas uz garu pasauli, - Iza turpināja, - zāļu sieva pazaudē daļiņu no sava gara. Daži uzskata, ka tas liek zāļu sievai vairāk censties, tomēr vairums no viņām jau tāpat stipri cenšas. Ne jau katra sieviete var kļūt par zāļu sievu, pat ne katra zāļu sievas meita. Viņā jābūt kādai iekšējai izjūtai, kas rada vēlēšanos palīdzēt cilvēkiem. Tev tā ir, Eila, tāpēc es tevi mācu. Es to pamanīju jau sākumā, kad tu vēlējies palīdzēt trusim toreiz, kad bija piedzimusi Uba. Un tu neapstājies un nedomāji par briesmām, kas draudēja tev pašai, kad peldēji pakaļ Onai, tu vienkārši gribēji izglābt tās dzīvību. Manas līnijas zāļu sievām dots visaugstākais stāvoklis. Kad tu kļūsi par zāļu sievu, Eila, tu piederēsi manai līnijai.
- Bet es īstenībā neesmu tava meita, Iza. Tu esi vienīgā māte, kuru es atceros, bet es nepiedzimu tev. Kā es varu piederēt tavai līnijai? Man nav tavu atmiņu. Es patiesībā nemaz nesaprotu, kas ir atmiņas.
- Manai līnijai ir visaugstākais stāvoklis, jo tā vienmēr ir bijusi vislabākā. Katra zāļu sieva nodeva tālāk, ko zināja un ko bija iemācījusies. Tu piederi klanam, Eila, tu esi mana meita, manis mācīta. Tu apgūsi visas zināšanas, ko es spēju tev dot. Tas var nebūt viss, ko zinu, - es pati nezinu, cik daudz es zinu, - tomēr tas būs pietiekami, jo ir vēl kaut kas. Tev ir dabas dāvanas, Eila, man šķiet, ka tu pati nāc no savas zāļu sievu līnijas. Kādu dienu tu būsu ļoti laba zāļu sieva. Tev nav atmiņu, bērns, taču tev ir tas domāšanas veids, tā sapratne par to, kas otram sāp. Ja tu zināsi, kas sāp, tad varēsi palīdzēt, un tev ir sava saprašana par to, kā palīdzēt. Es tev nemācīju aplikt Bruņa roku ar sniegu, kad Oga to apdedzināja. Es būtu darījusi to pašu, taču es tev nekad par to nebiju stāstījusi. Tavas dāvanas, tavs talants var būt tikpat nepieciešams kā atmiņas, varbūt pat vajadzīgāks, es nezinu. Bet laba zāļu sieva ir laba zāļu sieva. Svarīgi ir tas. Tu piederēsi manai līnijai tāpēc, ka tu būsi laba zāļu sieva, Eila. Tu būsi ši stāvokļa cienīga, tu būsi viena no labākajām.
Klana ļaudis ieslīga parastajā rutīnā. Tie izvilka tikai vienu lomu dienā, bet tas bija pietiekami, lai sievietes būtu aizņemtas ar darbu līdz vēlai pēcpusdienai. Citu negadījumu nebija, tomēr Ona vairs nepalīdzēja sitējiem vilkt lomu. Drūgs izlēma, ka viņa vēl ir pārāk maza un ka nākamais gads pienāks pavisam drīz. Kad storu laiks gāja uz beigām, lomi samazinājās un sievietēm bija vairāk laika pēcpusdienas atpūtai. Tas arī bija labi. Zivis vajadzēja dažas dienas kaltēt, un vadu rinda, kas stiepās gar krastu, kļuva aizvien garāka.
Drūgs bija pārstaigājis upes applūdināto līdzenumu, lai sameklētu krama atlaužas, kas bija nonestas no kalna, un dažas bija atstiepis uz apmetni. Vairākas pēcpusdienas viņu redzēja kaļam jaunus darbarīkus. Kādu pēcpusdienu, neilgi pirms klans plānoja doties projām, Eila ieraudzīja Drūgu paņemam savā nojumē saini un dodamies pie tuvumā esošā krastā izmestā baļķa, kur viņš parasti taisīja savus rīkus. Meitenei patika vērot, kā viņš apstrādā kramu, un viņa sekoja vīram, tad apsēdās tā priekšā ar noliektu galvu.
- Šī meitene gribētu paskatīties, ja rīku meistaram nav nekas pretim, - viņa sacīja zīmju valodā, kad Drūgs to uzlūkoja.
- Mhm, - viņš piekrītot pamāja ar galvu. Meitene atrada sev vietu uz baļķa, kur klusiņām sēdēja un raudzījās.
Eila jau agrāk bija viņu vērojusi. Drūgs zināja, ka meitene ir patiesi ieinteresēta un netraucēs tam koncentrēties. "Kaut Vorns būtu izrādījis tādu interesi!" viņš nodomāja. Neviens no klana bērniem nebija patiesi gribējis nodarboties ar darbarīku izgatavošanu, un, kā jebkurš patiesi prasmīgs meistars, Drūgs vēlējās dalīties savās zināšanās un nodot tās tālāk.
"Varbūt Grūbām būs kāda interese," viņš prātoja. Drūgs priecājās, ka jaunā sieva bija dāvājusi dzīvību zēnam tik drīz pēc Onas atšķiršanas no krūts. Drūga pavards vēl nekad nebija bijis tik apdzīvots, tomēr viņš priecājās, ka bija nolēmis pieņemt Agu ar abiem tās bērniem. Pat vecā sieva nebija tik slikta, ka nevarētu dzīvot kopā, - Aba bieži izpildīja viņa vēlmes, kad Aga bija aizņemta ar bērnu. Agai nebija tās rāmās, dziļās izpratnes, kas bija piemitusi Gūva mātei, un Drūgam sākumā vajadzēja piepūlēties, lai ierādītu sievietei tās vietu. Bet viņa bija jauna un veselīga un bija dzemdējusi dēlu, zēnu, uz kuru Drūgs lika lielas cerības, ka varēs to izmācīt par darbarīku meistaru. Viņš pats bija apguvis akmeņkaļa mākslu no mātesmātes vira un tikai tagad saprata vecā vīra prieku, kad viņš kā jauns zēns bija sācis izrādīt interesi par tā meistarību.
Toties Eila bieži bija viņu vērojusi, kopš sāka dzīvot kopā ar klanu, un Drūgs bija redzējis tās taisītos darbarīkus. Meitenei bija veiklas rokas, un tehniskais izpildījums bija labs. Sievietes drīkstēja izgatavot rīkus, ja vien tie nebija ieroči vai gala rezultātā nekalpoja kā ieroči. Vienkārši nebija lielas jēgas apmācīt meiteni, jo viņa nekad nekļūtu par īstu meistaru; tomēr tai bija zināmas iemaņas, viņa taisīja ļoti noderīgus darbarīkus, un sieviete māceklis bija labāk nekā nekāds māceklis. Drūgs jau agrāk bija ierādījis Eilai kaut ko no savas mākslas.
Rīku meistars attina pauniņu un izklāja ādu, kurā bija satīti tā amata rīki. Viņš palūkojās uz Eilu un nolēma atklāt viņai kaut ko no savām vērtīgajām zināšanām par akmeni. Viņš pacēla kādu gabalu, kuru iepriekšējā dienā bija izmetis kā nederīgu. Garos izmēģinājumu un kļūdu gados Drūga priekšgājēji bija noskaidrojuši, ka krams sastāv no nepieciešamajām īpašību kombinācijām, lai izgatavotu vislabākos darbarīkus.
Eila aizgrābta klausījās, kamēr Drūgs skaidroja. Akmenim jābūt pietiekami cietam, lai ar to varētu cirst, kasīt vai šķelt visdažādākos dzīvnieku un augu valsts materiālus. Daudzām kvarca klases silīcija minerāliem piemita nepieciešamā cietība, taču kramam bija vēl otra īpašība, kuras trūka daudziem citiem mīkstākiem minerāliem. Krams bija trausls; tas salūza zem spiediena vai sitiena. Eila spēji palēca nost, kad Drūgs to demonstrēja, triecot vienu sabojāto akmeni pret otru, pāršķeļot to divās daļās, un mirdzošā, tumši pelēkā krama viducī atklājās pavisam citādas dabas materiāls.