Drūgs tā īsti nezināja, kā lai apraksta trešo īpašību, lai gan izpratne par to bija kaut kur dziļi iekšā, un tā bija izveidojusies, garus gadus apstrādājot akmeni. Īpašība, kas ļāva nodarboties ar šo arodu, bija veids, kā akmens lūza, un šo atšķirību kramam piešķīra tā homogēnā daba.
Vairums minerālu pārlūza pa virsmas plakni, paralēli to kristāliskajai struktūrai; tas nozīmēja, ka tie iesprāga vienīgi noteiktos virzienos, un krama apstrādātājs nevarēja tiem piešķirt formu konkrētām vajadzībām. Reizēm Drūgs izmantoja obsidiānu, vulkānisko izvirdumu melno akmeni, kad izdevās to atrast, pat ja tas bija daudz mīkstāks par daudziem citiem minerāliem. Tam nepiemita stingri noteikta kristāliska struktūra, un viņš to viegli varēja saskaldīt jebkurā virzienā.
Krama kristālizācijas pakāpe, lai gan stingri noteikta, bija tik zema, ka ari tas bija homogēns, un vienīgais nosacījums tā formas veidošanai bija akmeņkaļa prasme, kas bija Drūga īpašais talants. Krams bija pietiekami ciets, lai pārcirstu biezas ādas vai stiegrainus augus, un pietiekami trausls, lai ar tā malu, kas bija tik asa kā stikla gabals, varētu griezt. Lai to nodemonstrētu Eilai, Drūgs pacēla vienu no robotajiem krama gabaliem un norādīja uz tā šķautni. Viņai nevajadzēja pieskarties, lai zinātu, cik tā ir asa; meitene bieži bija lietojusi tikpat asus nažus.
Izklājis ādu pār klēpi, Drūgs domāja par garajiem pieredzes gadiem, kas bija slīpējuši viņa zināšanas, kuras tam tika dotas, kad tam no rokām izkrita kāds sašķelts gabals. Laba akmeņkaļa prasme sākās ar atlasi. Bija vajadzīga pieredzējusi acs, lai krita ārējā virskārtā ieraudzītu nenozīmīgas krāsu variācijas, kas norādītu uz augstas kvalitātes smalkgraudainu kramu. Bija jāpaiet laikam, lai izveidotos jušana, ka vienā vietā atlaužas ir labākas, svaigākas, mazāk satur svešus materiālus nekā citu apvidu akmeņi. Var jau būt, ka kādu dienu viņam būs tāds māceklis, kas spēs atšķirt šīs smalkākās nianses.
Eilai šķita, ka Drūgs to ir aizmirsis, kad tas izklāja savus materiālus, rūpīgi aplūkoja akmeņus un tad kādu brīdi mierīgi sēdēja ar aizvērtām acīm, turot rokā amuletu. Meitene jutās pārsteigta, kad vīrs ar klusiem žestiem sāka runāt.
- Ieroči, kurus es gatavošu, ir ļoti svarīgi. Brūns ir nolēmis, ka mēs medīsim mamutu. Rudenī, kad nokrāsosies lapas, mēs dosimies tālu uz ziemeļiem sameklēt milzīgo dzīvnieku. Mums būs vajadzīga liela veiksme, lai medības izdotos; gariem būs jāpalīdz. Es taisīšu nažus, ko izmantos kā ieročus, un vēl citus rīkus, kas būs domāti tieši medībām. Mogurs organizēs spēcīgu rituālu, lai tie nestu veiksmi, bet vispirms šie ieroči ir jāizgatavo. Ja darbs veiksies, tā būs laba zīme.
Eila nebija pārliecināta, vai Drūgs sarunājas ar viņu vai vienkārši uzskaita faktus, lai varētu tos skaidri paturēt prātā, pirms ķeras pie darba. Meiteni pārņēma vēl spēcīgāka nojauta, ka jāstāv pavisam klusu un ka neko nedrīkst darīt, lai netraucētu Drūgu darbā. Eila nedomāja, ka viņš liks tai aiziet - tagad, kad viņa apzinājās, cik svarīgi ir šie ieroči, ko tas sāks izgatavot.
Viņa taču nezināja, ka kopš tā brīža, kad meitene bija parādījusi Brūnam alu, Drūgs uzskatīja, ka viņa nes veiksmi, un Onas dzīvības izglābšana tikai pastiprināja tā pārliecību. Viņš uzlūkoja dīvaino meiteni kā neparastu akmeni vai zobu, kuru kāds saņem no sava totēma un veiksmei nēsā kaklā kopā ar amuletu. Viņš nebija pārliecināts, vai meitene pati jutās laimīga, bet, ka viņa nes veiksmi, - tas gan, un to, ka meitene tieši tagad grib skatīties, virs uzskatīja par labvēlīgu zīmi. Ar acs kaktiņu Drūgs pamanīja, ka meitene sniedzas pēc amuleta, viņam paceļot pirmo atlauzu. Lai gan klusībā viņš to neformulēja tieši tā, vīram likās, ka Eila nodod sava varenā totēma veiksmi viņa darbam, un viņš to ar prieku pieņēma.
Drūgs sēdēja uz zemes, izklājis klēpi ādu, un turēja krama atlauzu kreisajā rokā. Tad pasniedzās pēc ovālas formas akmens un cilāja to, līdz tas ērti iegula rokā. Viņš ilgi bija meklējis sitamo akmeni ar īsto jušanu rokai un vajadzīgo izturību un lietoja to jau daudzus gadus. Daudzie robi uz tā liecināja par akmens ilgo izmantojumu. Ar sitamo āmuru Drūgs nodauzīja nost ārējo pelēkā krīta kārtu, atklājot tumšpelēko kramu. Pārstājis sist, viņš rūpīgi nopētīja krama gabalu. Sastāvs bija īstais, krāsa - laba, piemaisījumu nebija. Vīrs sāka izcirst pirmos rupjos rokas cirvīša apveidus. Biezajām nošķeltajām šķembām bija asas malas; daudzas no tām varēs izmantot griešanai tādas, kādas tās tika atšķeltas no akmens. Tam galam, pa kuru sita akmeņkalis, bija liels izliekums, kura šķērsgriezums sašaurinājās virzienā uz pretējo galu, un katrs nokritušais gabals atstāja krama kodolā dziļu viļņveida rētu.
Drūgs nolika sitamo akmeni zemē un pacēla kaula gabalu. Rūpīgi nomērķējis, viņš sita pa krama kodolu pavisam tuvu asajai, viļņotajai līnijai. Mazāk cietais un elastīgākais kaula āmurs atšķēla no krama akmens garākas, plānākas šķēpeles ar plakanāku izliekumu un taisnākām malām, un tas nesabojāja aso plānāko malu tik ļoti kā cietais sitamais akmens.
Pēc dažiem mirkļiem Drūgs bija dabūjis gatavu pabeigtu ieroci. Tas bija apmēram piecas collas garš, vienā galā smails, ar taisnām malām ciršanai, relatīvi plānu šķērsgriezumu un gludām plaknēm, kurās vīdēja vien seklas rievas, norādot, kur bija atšķeltas šķēpeles. To varēja turēt rokā un izmantot kā cirvi malkas skaldīšanai vai kā cērti, lai izdobtu koka bļodu no kluča gabala, vai nošķeltu mamuta ilkņa gabalu, vai pārcirstu dzīvnieku kaulus, sadalot gaļu, vai daudziem citiem nolūkiem, kur noder ass, cērtošs instruments.
Tas bija sens rīks, un Drūga senči bija izgatavojuši līdzīgus rokas cirvišus jau gadu tūkstošiem. Šis bija viens no pirmajiem, kādreiz tikai nedaudz vienkāršākiem jebkad izgudrotajiem rikiem, un tas vēl aizvien tika izmantots. Meistars pavandijās atlūzu kaudzē, atlasīja dažas ar platām un taisnām cērtamām malām, kuras kā miesnieka nazi varēja izmantot gaļas un cieto ādu saciršanai, un atlika tās malā. Rokas cirvītis bija tikai iesildīšanās vingrinājums. Drūgs pievērsās nākamajam krama gabalam, kuru bija izvēlējies tā īpaši smalkās graudainlbas dēļ. Šo viņš apstrādāja pēc vairāk attīstītas un sarežģītākas metodes.
Riku meistars tagad jutās brīvāk, nebija vairs tik nervozs un šķita sagatavojies nākamajam uzdevumam. Viņš pārvietoja sev starp kājām mamuta pēdas kaulu, ko izmantoja kā laktu, un, nolicis atlauzu uz plakanās virsmas, stingri turēja to. Tad pacēla sitamo akmeni. Šoreiz, nošķeļot ārējo krita kārtu, Drūgs rūpīgi veidoja formu tā, lai atlikušajam krama kodolam piešķirtu nedaudz saplacinātas olas apveidus. Pagriezis to uz sāniem un paņēmis kaula āmuru, virs apstrādāja akmens augšējo daļu, skaldot no malas uz centru visapkārt akmenim. Kad viņš pabeidza, olveida akmenim bija plakana ovāla virsma.
Drūgs pārtrauca darboties, saņēma saujā savu amuletu un aizvēra acis. Nākamajiem būtiskajiem soļiem bija nepieciešams veiksmes elements un meistarība. Viņš izstiepa rokas, atbrīvoja pirkstus un pasniedzās pēc kaula āmura. Eila aizturēja elpu. Drūgs grasījās sagatavot sitamo platformu, lai no ovāli veidotās plakanās virsmas viena gala varētu atdalīt nelielu skaidu, kas atstātu iedobi - perpendikulāru šķembai, kuru tas gribēja nošķelt. Sitamā platforma bija vajadzīga, lai šķemba atdalītos gluda, ar asām malām. Viņš pārbaudīja ovālās virsmas abus galus, izvēlējās vienu, rūpīgi nomērķēja un strauji uzsita, un, kad nelielais gabaliņš bija nošķelts, atvieglots izelpoja. Drūgs stingri turēja diskveida kodolu uz laktas, tad, precīzi nomērījis attālumu un punktu, kurā jātrāpa, sita ar kaula āmuru pa izkalto iedobi. No pusgatavā kodola atšķēlās ideāla šķila. Tai bija garena ovāla forma, asas malas, no ārpuses tā bija diezgan līdzena un iekšpusē gludi izliekta; no nedaudz biezākā gala, pa kuru sita, virzienā uz leju tā sašaurinājās.