- Iza! Man pašai sava zāļu soma! - Eila iesaucās un apkampa sievieti. Meitene nekavējoties apsēdās un sāka vilkt ārā no tās visas mazās kulītes un paciņas, kārtojot tās rindās, kā tik daudz reižu bija redzējusi darām Izu. Viņa atvēra katru no tām vaļā un paostīja saturu, pēc tam visas atkal sasēja ar tieši tādiem mezgliem, kādi bija sākumā.
Bija grūti atšķirt tik daudzas kaltētās zālītes un saknes vienīgi pēc smaržas, lai gan īpaši bīstamās bieži tika samaisītas kopā ar kādu nekaitīgu, bet stipri aromātisku zāli, lai novērstu nejaušu pārskatīšanos. īstā klasifikācijas sistēma bija auklas vai ādas siksniņas, ar kurām bija aizsietas kulītes, un to sarežģītā mezglu kombinācija. Daži ārstniecisko zālīšu paveidi bija aizsieti ar auklu, kas bija izgatavota no zirga astra, citi ar bizona vai kāda cita dzivnieka saru, kuram bija raksturīga krāsa un struktūra, vēl citi bija apsieti ar cīpslām vai šķiedrām, kas izgatavotas no stiegrainas mizas vai vīnstīgām, un daži - ar ādas aukliņām. Konkrētā auga lietojumu daļēji varēja atcerēties, zinot, ar kāda veida saiti vai mezglu ir aizsiets maisiņš vai paciņa, kas to saturēja.
Eila ielika kulītes atpakaļ zāļu somā, piesēja to pie jostas un apbrīnoja. Pēc tam noņēma to un nolika blakus vācamajam grozam līdzās lielajām somām, kurās, kā ļaudis cerēja, varēs nest mājup mamuta gaļu. Viss bija sagatavots. Vienīgā problēma, kas nelika Eilai mieru, bija - ko darīt ar lingu. Viņa to nevarēs izmantot, taču meitene negribēja to atstāt, baidoties, ka Iza un Krebs varētu atrast. Viņa prātoja, vai nenoslēpt lingu mežā, taču nosprieda, ka to var izrakt kāds dzīvnieks vai tā varētu sabojāties, pakļauta dabas spēku iedarbībai. Visbeidzot Eila nolēma ņemt to līdzi, labi noslēpjot tērpa ielocē.
Tajā rītā, kad medniekiem bija jādodas projām, klanam pamostoties, vēl bija tumšs. Tiem uzsākot ceļu un debesij kļūstot gaišākai, daudzkrāsainās lapas vēl tikai sāka rādīt savus īstos toņus, bet, viņiem dodoties pāri kalna korei, austrumos no alas pār horizontu izlija lecošās saules bagātīgais mirdzums, apspīdot plašo, izkaltušo līdzenumu ar intensīvu zeltītu gaismu. Medību dalībnieki soļoja lejup pa mežiem noaugušo kalna nogāzi un, kamēr saule vēl turējās zemu, bija sasnieguši stepi. Brūns uzsāka straujāku soli, ejot gandrīz tikpat ātri kā tad, kad medībās devās tikai viri. Sieviešu nastas bija vieglas, tomēr nepieradušām pie strauja ceļojuma grūtībām tām vajadzēja papūlēties, lai turētos līdzi.
Ļaudis ceļoja no saules līdz saulei, pieveicot dienā daudz lielāku attālumu nekā toreiz, kad viss klans meklēja jaunu alu. Viņi nega- tavoja ēdienu, vienīgi uzvārīja ūdeni tējai, un no sievietēm netika prasīts daudz. Pa ceļam netika medīts neviens meža zvērs; visi ēda ceļojuma pārtiku, kādu vīri parasti ņēma sev līdzi medībās: kaltētu gaļu, kas bija saberzta rupjā masā, sajauktu ar tīriem, kausētiem taukiem, un kaltētus augļus, kam bija nelielu kūciņu forma. Kalorijām bagātā ceļojuma pārtika nodrošināja tiem vajadzīgās barības vielas vairāk, nekā bija nepieciešams.
Atklātajā, vēju appūstajā stepē bija auksts un, tiem virzoties uz ziemeļiem, ātri kļuva aizvien aukstāks. Tomēr drīz pēc tam, kad klans no rīta bija devies ceļā, ļaudis ņēma nost ādu pēc ādas. Ātrā gaita tos drīz vien sasildīja, un, vienīgi apstājoties, lai uz bridi atvilktu elpu, tie pamanīja auksto gaisu. Pirmo dienu muskuļu sāpes, jo īpaši sievietēm, drīz vien pārgāja, soļojot platiem soļiem un pieradinot kājas pie staigāšanas.
Zeme pussalas ziemeļu galā bija nelīdzenāka. Plašs, līdzens plato pēkšņi izzuda dziļā aizā vai atdūrās stāvā klintī, kas bija agrāko laiku vardarbīgā, dārdošā zemes apvērsuma sekas, planētai nokratot kaļķakmens ierobežojošos valgus. Šauro kanjonu virsmas bija izrobotas un klinšainas, daži no tiem, sienām saslēdzoties, strauji izbeidzās, citi bija nosēti ar kritušo akmeņu asajām šķembām, kas nošķēlušās no apkārtējiem aizsargvaļņiem. Vēl citi kanjoni palaikam kalpoja kā ūdens gultne nelieliem sezonas rakstura strautiem un pat straujām upēm. Vienīgi ūdens tuvumā monotonās, ar zāli klātās stepes nomainīja dažas vēja saliektas priedes, lapegles un egles, ap kurām drūzmējās panīkuši bērzi un vītoli, nedaudz augstāki par krūmiem. Tikai retos gadījumos vietās, kur aiza atvērās apūdeņotā ielejā un kur tā bija pasargāta no nemitīga asa vēja un apgādāta ar pietiekamu mitrumu, skujkoki un slklapu koki vairāk atbilda to parastajām proporcijām.
Pārgājiens noritēja bez starpgadījumiem. Viņi ceļoja vienmērīgā, ātrā solī desmit dienas, līdz Brūns sāka sūtīt vīrus izlūkot tuvāko apkārtni, un dažu turpmāko dienu laikā ātrums tika samazināts. Klans tuvojās pussalas platajam kaklam. Ja viņi gribēja uziet mamutu, drīz bija jāsāk meklēt.
Mednieku grupa apstājās pie nelielas upes. Brūns agrā pēcpusdienā bija aizsūtījis Broudu un Gūvu izlūkos, viņš pats atradās nedaudz atstatus no pārējiem, lūkojoties virzienā, kurp tie bija aizgājuši. Viņam drīz būs jāpieņem lēmums, vai ierīkot apmetni pie šīs upes vai arī turpināt ceļu, pirms tie apstāsies uz naktsguļu. Vēlās pēcpusdienas ēnas līdz ar vakara tuvošanos izstiepās, un, ja abi jaunie vīri drīz neatgriezīsies, naktsmītnes būs jāierīko tepat. Brūns samie- dza acis, skatoties tieši pret aso austrumu vēju, kas kūļāja tā garo ādas apmetni gar vira kājām un pieplacināja noaugušo bārdu sejai.
Viņam šķita, ka tālumā mana kādu kustību, un, tā gaidot, kļuva skaidrāk saskatāmas divu skrejošu vīru figūras. Vadoni pārņēma spējš satraukums. Iespējams, ka tā bija intuīcija, varbūt tā bija jutekliska pieskaņošanās viru ķermeņu kustībām. Tie ieraudzīja vientuļo stāvu un, vicinot rokas, ar jaunu sparu paātrināja tempu. Brūns to jau zināja krietnu bridi iepriekš, pirms spēja sadzirdēt izlūku balsis.
- Mamuts! Mamuts! - viri sauca, galīgi aizelsušies tuvodamies grupai. Visi sadrūzmējās ap uztrauktajiem vīriem.
- Liels pulks, austrumos, - Brouds satraukts žestikulēja.
- Cik tālu? - Brūns vaicāja.
Gūvs pacēla roku stāvus gaisā un novilka nelielu loku. - Dažas stundas, - vēstīja zīme.
- Rādi ceļu! - Brūns pamāja un signalizēja pārējiem, lai tie seko. Vēl bija atlicis pietiekami daudz gaismas stundu, lai zvēru baram pievirzītos tuvāk.
Saule tuvojās horizontam, kad mednieku grupa ieraudzīja tālumā tumšu, neskaidru kustēšanos. "Tas ir liels ganāmpulks," Brūns nosprieda un ar izsaucienu lika grupai apstāties. Būs jāiztiek ar ūdeni, ko tie paņēmuši līdzi no iepriekšējās apmešanās vietas; bija pārāk tumšs, lai atrastu strautu. No rīta varēs sameklēt labāku vietu apmetnei. Svarīgākais bija tas, ka viņi ir atraduši mamutus. Tagad visu izšķirs mednieki.
Kad grupa bija pārvietojusies uz jauno apmešanās vietu pie līkumota strauta, ko gar abiem krastiem cieši ieskāva vārgu krūmu rindas, Brūns pasauca medniekus, lai dotos izlūkot stāvokli.
Mamutu nevarēja nodzīt kā bizonu vai nogāzt ar bolu. Lai nomedītu pinkainos biezādaiņus, vajadzēja izgudrot kādu citu taktiku. Brūns ar vīriem izpētīja tuvumā esošās aizas un kanjonus. Viņš meklēja kādu īpašu veidojumu - kanjonu, kurš beidzas ar strupceļu un sašaurinās, pārejot noslēgtā, šaurā kalnu ejā ar lieliem akmeņiem gar tā malām un necaurejamiem krāvumiem slēgtajā galā, turklāt netālu no ganāmpulka, kas lēni pārvietojās.
Agri nākamajā rītā Oga nervozi apsēdās Bruņa priekšā, noliekusi galvu, bet Ovra un Eila uztrauktas gaidīja tai aiz muguras.