- Ko tu gribi, Oga? - Brūns paplikšķināja tai pa plecu un pamāja.
- Šai sievietei ir lūgums, - viņa stostīdamās iesāka. -Jā?
- ŠI sieviete nekad nav redzējusi mamutu. Ovra un Eila tapat. Vai vadonis mums neļaus pieiet tuvāk, lai varam to labāk apskatīt?
- Un kā tad ar Ebru un Uku, vai viņas ari grib redzēt mamutu?
- Viņas saka, ka tām pietiks ar to, ko redzēs, kad būsim tikuši ar to galā. Viņām nav vēlēšanās iet, - Oga atbildēja.
- Viņas ir gudras sievietes, bet patiesībā viņas ir redzējušas mamutu jau agrāk. Mēs atrodamies pa vējam; ganāmpulkam nevajadzētu satraukties, ja vien jūs neiesiet tam par tuvu un necentīsieties apiet tam apkārt.
- Mēs neiesim pārāk tuvu, - Oga apsolīja.
- Nē, nedomāju gan, ka gribēsiet iet tuvāk, kad tos ieraudzīsiet. Jā, jūs varat iet, - viņš nolēma.
"Nekas ļauns nenotiks, ja ļaušu jaunajām sievietēm doties mazā pārgājienā," viņš nodomāja. "Pašlaik viņām nekā liela nav, ko darīt, bet vēlāk tās būs pietiekami aizņemtas - ja gari būs mums labvēlīgi."
Visas trīs bija sajūsmā par gaidāmo piedzivojumu. Tieši Eila beidzot pierunāja Ogu lūgt atļauju, lai gan to bija apspriedušas visas trīs. Medību pārgājiens bija tās satuvinājis vairāk nekā ikdiena alas dzīvē un sniedza tām iespēju iepazīt citai citu tuvāk. Ovra, kas pēc dabas bija mierīga un atturīga, vienmēr bija uzskatījusi Eilu par bērnu un nekad nemeklēja tās sabiedrību. Oga pārāk nemudināja biedroties, zinot, ko par Eilu domā Brouds, un neviena no sievietēm neuzskatīja, ka tām būtu kaut kas kopīgs ar šo meiteni. Viņas bija precētas sievas, pieaugušas, savu vīru pavardu saimnieces. Eila bija vēl bērns, kurai tādu pienākumu nebija.
Tikai tajā vasarā, kad Eila ieguva gandrīz pieaugušas sievietes statusu un sāka piedalīties medību pārgājienos, citas sievietes sāka uzlūkot viņu par kaut ko vairāk nekā bērnu - un ceļā uz mamuta medībām jo īpaši. Eila bija slaidāka par pārējām sievām, un tas piešķīra viņai pieaugušas sievietes izskatu, un mednieki pa lielākai daļai arī izturējās pret viņu kā pret sievieti. īpaši Krugs un Drūgs vērsās pie viņas. To sievas bija palikušas alā, un Eilai nebija sava vīrieša. Viņiem nebija jāizsaka savi lūgumi ar cita vīra starpniecību vai tā atļauju, lai cik neformāli tas tiktu lūgts vai atļauts. Kopīgā interese par medībām radīja trīs jauno sieviešu starpā draudzīgākas attiecības. Iepriekš Eilas ciešākās saites bija ar Izu, Krebu un Ubu, un meitene priecājās par jauniegūto silto draudzību ar šīm sievietēm.
Neilgi pēc tam, kad vīri no rīta bija aizgājuši, Oga atstāja Braku Ebrai un Ūkai un visas trīs devās ceļā. Tas bija patīkams ceļojums. Drīz vien sievietes aizrāvās dedzīgā sarunā, strauji un izteiksmīgi vicinot rokas. Viņām tuvojoties dzīvniekiem, saruna pieklusa un drīz pārtrūka pavisam. Tās apstājās un blenza uz masīvajiem radījumiem.
Pinkainie mamuti bija labi pielāgojušies skarbā pirmsledāju laikmeta aukstajai videi. To biezo ādu klāja blīva, mīksta kažoka apakšējā kārta, kuru savukārt sedza pinkaina, gara, sarkanīga, līdz 20 collām gara spalva. Piedevām tos sargāja trīs collas bieza zemādas tauku kārta. Aukstums bija izraisījis izmaiņas arī to ķermeņa uzbūvē. Tie bija maslvāki salīdzinājumā ar citiem savas sugas pārstāvjiem, caurmērā desmit pēdas līdz skaustam. To varenās galvas, lielas attiecībā pret visu augumu, un vairāk nekā puse no snuķa garuma slējās augstu pāri pleciem, veidojot smailu kupolu. Tiem bija nelielas ausis, īsas astes un salīdzinoši īsi snuķi, kas noslēdzās ar diviem izaugumiem - augšējo un apakšējo. Profilā raugoties, varēja redzēt, ka zem pakauša kakla daļā starp apaļo galvu un lielo kupri pie skausta, kurā bija uzkrāti tauki, veidojās dziļa iedobe. Muguras līnija strauji virzījās uz iegurni un salīdzinoši īsajām pakaļkājām. Tomēr visiespaidīgākie bija to garie, izliektie ilkņi.
- Paskaties uz to! - Oga žestikulēja un rādīja uz kādu vecu mamutu. Tā ilkņi sākās tuvu viens otram, virzījās stāvus lejup, strauji izliecās uz augšu, tad uz iekšu, pēc tam krustojās un stiepās uz priekšu visas sešpadsmit pēdas.
Mamuts ar snuķi plūca zāles, augu un grīšļu skumšķus un bāza cieto, sauso barību sev mutē, lai to saberztu ar pamatīgiem, skrāp- vīlei līdzīgiem dzerokļiem. Kāds jaunāks dzīvnieks, kura ilkņi nebija tik gari un noderīgi, izraka lapegli un sāka tai lobīt nost zarus un mizu.
- Cik tie ir lieli! - Ovra pamāja un noskurinājās. - Es nevarēju pat iedomāties, ka vispār dzīvnieks var būt tik liels. Kā viņi tādu nogalinās? Viņi to pat ar šķēpu nespēj aizsniegt.
- Es nezinu, - Oga teica tikpat bažīgi.
- Es gandrīz vai vēlētos, kaut mēs nebūtu šurp nākuši, - sprieda Ovra. - Tās būs bīstamas medības. Kādu var ievainot. Ko es iesākšu, ja kaut kas notiks ar Gūvu?
- Brūnam droši vien ir kāds plāns, - Eila sacīja. - Es domāju, ka viņš pat nemēģinātu tos medīt, ja uzskatītu, ka vīri to nespēs. Kaut es varētu noskatīties! - viņa ilgu pilnā balsī iesaucās.
- Es gan ne, - iebilda Oga. - Es negribu būt pat tuvumā. Es būšu laimīga, kad tas būs galā. - Oga atcerējās, ka viņas mātes virs bija nogalināts nelaimes gadījumā medību laikā tieši pirms zemestrīces, kas bija paņēmusi tās māti. Viņa labi apzinājās briesmas, par spīti pašiem labākajiem plāniem.
- Es domāju, ka mums nu vajadzētu iet atpakaļ, - Ovra ierunājās. - Brūns negribēja, lai mēs pieejam pārāk tuvu. Mēs esam tuvāk, nekā es gribu.
Visas trīs pagriezās, lai dotos projām. Pa ceļam Eila vairākas reizes palūkojās atpakaļ. Mājupceļā tās bija daudz klusākas, iegrimušas domās un ne visai noskaņotas lielām sarunām. Kad atgriezās vīri, Brūns norīkoja sievietes nākamajā rītā nojaukt apmetni un doties ceļā pēc tam, kad mednieki būs aizgājuši. Viņš bija atradis piemērotu vietu, rīt tie sāks medības, un viņš gribēja, lai sievietes būtu pietiekamā attālumā. Iepriekšējā rītā jau agri Brūns bija apskatījis kanjonu. Tā bija ideāla vieta, taču pārāk tālu no mamutiem. Viņš uzskatīja to par īpaši labu zīmi, ka ganāmpulks, lēnām virzoties dienvidrietumu virzienā, līdz otrās dienas beigām būs pievirzījies pietiekami tuvu, lai šo vietu varētu izmantot.
Viegls, sauss pūderveida sniegs, ko kulstīja brāzmains austrumu vējš, sagaidīja mednieku grupu, kad tie iztinās no siltajām zvērādām un izbāza degunus no zemajām teltenēm. Drūmi pelēkās debesis, noslēpjot mirdzošo sauli, kas apspīdēja planētu, nespēja atvēsināt karstās gaidas. Šodien tie medīs mamutu. Sievietes steidzās gatavot tēju; kā atlēti, kas beidzot ir nobrieduši spēlei, mednieki neko neēda. Tie dīdījās šurpu turpu, veicot ar šķēpiem izmēģinājuma vēzienus gaisā, lai izstieptu un atbrīvotu saspringtos muskuļus. Sasprindzinājums, ko tie radīja, uzlādēja apkārtējo gaisu ar satraukumu.
Grods paņēma no ugunskura kvēlojošu ogli un ielika to sumbra ragā, kas bija piestiprināts pie tā jostas. Gūvs arī paņēma vienu. Tie rūpīgi aptina sev zvērādas. Nevis ierastās smagās virsādas, bet vieglākas, kas tos neierobežotu. Neviens no viņiem nejuta aukstumu, tie bija pārāk uzbudināti. Brūns vēl pēdējo reizi atkārtoja plānu.
Katrs no vīriem aizvēra acis, pieķērās pie amuleta, pacēla neaiz- degtu lāpu, ko tie bija izgatavojuši iepriekšējā vakarā, un devās ceļā. Eila vēroja tos aizejam un vēlējās, kaut varētu tiem sekot. Tad viņa pievienojās sievietēm, kuras pirms apmetnes nojaukšanas bija sākušas vākt izkaltušu zāli, mēslus, krūmu un koku zarus ugunskuriem.
Vīri sasniedza ganāmpulku ātri. Mamuti pēc nakts atpūtas jau bija sākuši pārvietoties. Mednieki notupās garajā zālē, lai nogaidītu, kamēr Brūns novērtē garām virzošos dzīvniekus. Viņš ieraudzīja vecu mamutu ar masīviem, izliektiem ilkņiem. "Kas tas būtu par ieguvumu!" vīrs pie sevis nopriecājās, tomēr noraidīja domu par šo zvēru. Viņiem bija ejams garš ceļš atpakaļ līdz alai, un milzīgie ilkņi tiem būtu nevajadzīgs slogs. Jaunāka dzīvnieka ilkņi būs vieglāk nesami, turklāt tā gaļa būs maigāka. Tas bija svarīgāk nekā masīvo ilkņu izrādīšanas triumfs.