Tomēr jaunākie mamuti bija bīstamāki. To īsākie ilkņi noderēja ne vien koku izcelšanai, tie bija ari labi ieroči. Brūns pacietīgi gaidīja. Viņš nebija veicis visu to gatavošanos un garo ceļojumu, lai tagad steigtos. Tas zināja, kādus apstākļus gaidīja, un labāk bija gatavs atgriezties nākamajā dienā nekā riskēt ar iespēju uzvarēt. Arī pārējie mednieki gaidīja, kaut ari ne visi tikpat pacietīgi.
Lecošā saule bija sasildījusi drūmās, apmākušās debesis un izkliedējusi mākoņus. Sniegs pārstāja snigt, un spoži stari izspraucās pa mākoņu starpām.
- Kad viņš dos mums zīmi? - Brouds klusi pamāja Gūvam. - Paskat, cik saule jau augstu! Kāpēc bija jānāk tik agri un tagad te jāsēž? Ko viņš gaida?
Grods pamanīja Brouda žestus. - Brūns gaida īsto brīdi. Vai tu labāk dosies atpakaļ ar tukšām rokām nekā mazliet pagaidīsi? Esi pacietīgs, Broud, un mācies! Kādu dienu tas būsi tu, kuram būs jāizlemj, vai pienācis īstais bridis. Brūns ir labs vadonis, labs mednieks. Tev laimējies, ka viņš tevi māca. Lai būtu vadonis, ar drosmi vien ir par maz.
Brouds nebija visai iepriecināts par Groda pamācībām. "Viņš nebūs mans otrais vīrs, kad es būšu vadonis," viņš nolēma. "Viņš vienalga kļūst vecs." Jaunais vīrietis izmainīja stāvokli, mazliet nodrebinājās no spēcīgas vēja brāzmas un iekārtojās, lai gaidītu.
Saule bija pacēlusies augstu, kad Brūns beidzot deva zīmi "sagatavoties". Ikvienu vīru sagrāba spējš satraukums. Kāda mātīte, kas acīm redzami bija grūta, atradās tuvu ganāmpulka ārmalai un aizvien vairāk virzījās uz ārpusi. Mamutiene bija diezgan jauna, tomēr, spriežot pēc ilkņu garuma, tās grūtniecība nebija pirmā. Mamutu mātītes grūtniecība jau bija tik tālu, ka tā bija kļuvusi apdomīga. Viņa vairs nebūs ne tik ātra, ne izveicīga, un embrija gaļa būs sulīga dāvana.
Mamutu mātīte noskatīja kādu zāles pleķi, kuru vēl nebija uzgājuši pārējie, un devās tā virzienā. Uz brīdi tā palika viena pati - vientuļš, bara neaizsargāts dzīvnieks. Tas šķita mirklis, uz kuru Brūns bija gaidījis. Viņš deva zīmi.
Grods bija izvilcis karsto ogli un turēja lāpu gatavībā. Brīdī, kad Brūns deva signālu, viņš pielika lāpu kvēlojošajai oglei un pūta, līdz uzšāvās liesmas. Drūgs no lāpas aizdedza vēl divas un vienu pasniedza Brūnam. Trīs jaunākie mednieki jau bija metušies uz kanjona pusi brīdī, kad ieraudzīja signālu. Viņu kārta pienāks vēlāk. Tiklīdz lāpas bija aizdegtas, Brūns un Grods skriešus metās pakal mamutam un piegrūda degošās lāpas stepes sausajai zālei.
Pieaugušajiem mamutiem dabā nebija ienaidnieku; vienīgi paši jaunākie un paši vecākie reizēm krita par upuri kādam plēsējam - izņemot cilvēku. Bet tiem bija bail no uguns. Dabiskā veidā izcēlušies, stepju ugunsgrēki dažreiz neapvaldīti plosījās dienām ilgi, iznīcinot savā ceļā visu. Cilvēka radīta uguns nebija mazāk postoša. Mirklī, kad bars sajuta briesmas, tas instinktīvi saslēdzās. Ugunij vajadzēja izplesties ātri, lai neļautu mamutu mātītei pievienoties pārējiem, un Brūns ar Grodu atradās starp mamutu un baru. Viņiem draudēja uzbrukums no abām pusēm, vai arī tie varēja iekļūt panikā bēgošo milzeņu masā.
Dūmu smaka pārvērta mierīgo ganāmpulku apjukumā taurējošā juceklī. Mamutu mātīte pagriezās uz bara pusi, bet bija jau par vēlu. Viņa bija nošķirta ar uguns sienu. Tā auroja pēc palīdzības, bet liesmas, ko vēl uzkurināja straujais austrumu vējš, bija pietuvinājušās klimstošajiem dzīvniekiem. Tie jau stampāja uz rietumiem, cenšoties aizbēgt no ātri tuvojošās uguns. Stepes ugunsgrēks bija nevaldāms, taču vīrus tas daudz neuztrauca. Vējš aizvirzīs postažu projām no tās vietas, kurp tie grasījās doties.
Mamutu mātīte, izbailēs aurojot, panikā gāzelējās austrumu virzienā. Drūgs nogaidīja, līdz liesmas pārņem apkārtni, tad skrēja projām. Ieraudzījis dzīvnieku bēgam, tas metās apjukušajam un pārbiedētajam zvēram pretim, kliedzot un vicinot lāpu, un pagriežot to uz dienvidaustrumiem.
Krugs, Brouds un Gūvs, jaunākie un veiklākie mednieki, vēja ātrumā joza tam pa priekšu. Tie bija nobijušies, ka izmisusī mamutu mātīte tos panāks, kaut arī tie bija sākuši skrējienu pirmie.
Trīs jaunie mednieki sasniedza noslēgto kanjonu, un Krugs iegriezās tajā. Brouds ar Gūvu apstājās pie dienvidu sienas. Satraukts un bez elpas, Gūvs pasniedzās pēc sumbra raga, sūtot savam totēmam mēmu ziņu, ka ogle nav nodzisusi. "Ki bija dzīva, taču nevienam no tiem nepietika elpas, lai uzpūstu liesmu un aizdegtu lāpu. Palīdzēja asais vējš. Katrs aizdedza divas lāpas, turot tās pa vienai katrā rokā, un atvirzījās no sienas, cenšoties uzminēt, kur parādīsies mamuts. Ilgi nebija jāgaida. Klusi pielūdzot savus totēmus, kad pārbiedētais, taurējošais gigantiskais dzīvnieks dimdināja to virzienā, drosmīgie jaunie vīri, vicinot sev priekšā dūmojošās lāpas, metās tieši virsū skrejošajam mamutam. Viņiem bija uzticēts grūtais un bīstamais pienākums ievirzīt baiļu pārņemto dzīvnieku kanjonā.
Biezādainis panikā, šausmu sagrābts jau bēgot no uguns, sastapies ar dūmu smaku, raudzījās pēc patvēruma. Tad strauji pagriezās un iedimdināja kanjonā, Broudam un Gūvam tūliņ sekojot tam pa pēdām. Baurojošais milzenis smagi gāzelējās cauri kanjonam, nonāca līdz šaurajai ejai un atdūrās bezizejā. Nespējot tikt uz priekšu vai šaurajā telpā apgriezties apkārt, mamutu mātīte izbrēca savu izmisumu.
Aizelsušies pieskrēja Brouds un Gūvs. Broudam rokā bija nazis, ko ar lielu rūpību bija izcirtis Drūgs un apvārdojis Mogurs. Ātrā un drosmīgā izrāvienā Brouds pieskrēja mamutu mātītes kreisajai kājai un ietrieca naža aso galu tās cīpslās. Gaisu pāršķēla griezīgs sāpju kliedziens. Viņa nespēja doties uz priekšu, viņa nevarēja pagriezties sānis, un nu viņa nevarēja pavirzīties arī atpakaļ. Gūvs sekoja Broudam un iecirta tās labajā kājā. Lielais zvērs nokrita uz ceļiem.
Krugs no savas slēptuves aiz lielā akmens izlēca priekšā grīļīgajai, sāpēs taurējošajai mamutu mātītei un ietrieca garo, smailo šķēpu tieši tās atvērtajā mutē. Instinktīvi tā centās uzbrukt un uzspļāva asinis bez ieroča palikušajam vīram. Tomēr viņš bez ieroča nepalika ilgi. Aiz bluķiem bija noslēpti vēl citi šķēpi. Krugam sniedzoties pēc vēl viena šķēpa, Brūns, Grods un Drūgs sasniedza kanjonu un drāzās uz aklo galu, lēkādami pa klintsbluķiem abās pusēs milzīgajai grūsnajai mamutu mātītei. Gandrīz vienlaikus tie ietrieca šķēpus ievainotajā radījumā. Brūns iedūra tās nelielajā acī, apšļācot sevi ar siltu, sarkanu šķidrumu. Dzīvnieks sazvārojās. Ar pēdējiem dzīvības spēkiem mamutu mātīte izkliedza izaicinošu brēcienu un nogāzās zemē.
Pārgurušos vīrus lēnām pārņēma apjausma. Pēkšņajā klusumā mednieki lūkojās cits uz citu. Jaunais satraukums lika to sirdīm pukstēt straujāk. Kaut kur no dziļumiem cēlās vārdos neizsakāms pirmatnīgs impulss un eksplodēja mutē kā uzvaras sauciens. Viņi to paveica! Viņi nogalināja vareno mamutu!
Seši vīri, patiesībā nožēlojami vāji, izmantojot meistarību, gudrību, sadarbību un uzdrošināšanos, bija pieveikuši gigantisku radījumu, ko nespēja neviens cits plēsējs. Lai cik ātri vai spēcīgi, vai viltīgi tie būtu, neviens četrkājainais mednieks nespēja mēroties ar viņiem šajā varoņdarbā. Brouds uzlēca uz klintsbluķa blakus Brūnam, tad uz kritušā dzīvnieka. Acumirkli Brūns jau bija tam blakus, draudzīgi uzsita tam pa plecu, tad izvilka no mamuta acs šķēpu un turēja to paceltu gaisā. Četri pārējie tiem veikli piebiedrojās un, kustoties savu sirdspukstu ritmā, lēkāja un izdejoja sajūsmu uz masīvā zvēra muguras.