Brūns nolēca zemē un apgāja apkārt mamutam, kas gandrīz aizpildīja šauro telpu. "Neviens no vīriem nav ievainots," viņš nodomāja. "Nevienam nav pat ne skrambiņas. Šis ir bijušas ļoti veiksmīgas medības. Mūsu totēmi laikam ir ļoti apmierināti ar mums."
- Mums jādod gariem ziņa, ka esam tiem pateicīgi, - viņš paziņoja vīriem. - Kad atgriezīsimies, Mogurs noturēs īpašu rituālu. Šobrīd mēs ņemsim aknas - katram vīram sava daļa - un aiznesīsim pa gabalam arī Zūgam, Dorvam un Moguram. Pārējais tiks atdots Mamuta Garam, tā man Mogurs lika darīt. Mēs tās apraksim te, kur viņa nogāzās, un mazā mamuta aknas tās vēderā arī. Un Mogurs teica, ka nedrīkstam aiztikt ari smadzenes, tās jāatstāj tepat, lai paliek Garam. Kurš cirta pirmais, Brouds vai Gūvs?
- Brouds cirta, - Gūvs atbildēja.
- Tad Brouds saņems pirmo aknu gabalu, bet medījums ir visu nopelns.
Brouds un Gūvs tika aizsūtīti pakaļ sievietēm. Viri bija paveikuši uzdevumu vienā enerģijas izvirdumā. Tālākais bija sieviešu ziņā. Viņām iekrita nogurdinošais gaļas sadalīšanas un konservēšanas uzdevums. Palikušie vīri, gaidot sievietes, izņēma milzīgā mamuta iekšas un atdalīja gandrīz nobriedušo embriju. Kad ieradās sievietes, viri palīdzēja tām novilkt dzīvnieka ādu. Tā bija tik liela, ka procesā bija jāpiedalās visiem. Atlasītie gardākie gabali tika noslēpti akmens traukos sasaldēšanai. Apkārt pārējai gaļai tika sakurti ugunskuri, daļēji - lai neļautu tai sasalt, daļēji - lai nelaistu tuvumā nenovēršamos mait- ēdājus, kurus piesaistīja asins un jēlas gaļas smaka.
Nogurusi, bet laimīgā mednieku grupa pēc svaigās gaļas maltītes, ko baudīja pirmo reizi kopš alas pamešanas, apmierinājumā iegrima siltajās zvērādu gultās. No rīta, kamēr viri pulcējās, lai atdzīvinātu satraucošās medību ainas un apbrīnotu cits cita drosmi, sievietes ķērās pie darba. Netālu atradās upe, tomēr pietiekami tālu no kanjona, lai radītu nelielas neērtības. Kad mamuts bija sadalīts lielos gabalos, tos pārvietoja tuvāk upei, pametot lielāko daļu kaulu ar nelieliem gaļas atlikumiem lienošajiem un lidojošajiem maitēdājiem, bet neko vairāk neatstāja.
Klans izmantoja gandrīz visas dzīvnieka daļas. No cietās mamuta ādas varēja izgatavot kāju apsējus - pamatīgākus un izturīgākus nekā no citu dzīvnieku ādas -, aizsegus alas ieejai, katliņus ēdiena gatavošanai, izturīgas auklas pātagām un pārsegus āra nojumēm. Mīksto kažoka iekškārtiņu varēja sadauzīt tādā kā filca materiālā, ko izmantoja spilvenu vai gultu pārsegu piepildīšanai vai pat kā absorbentu mazuļu autiņiem. Garie sari tika sapīti stiprā auklā, cīpslas - savītas šķipsnās; pūsli, kuņģi, zarnas varēja izmantot kā ūdens traukus, zupas katlus pārtikas uzglabāšanai, pat kā ūdensnecaurlaidīgus lietus ūdens savācējus. Zaudēts netika gandrīz nekas.
Izmantoja ne tikai gaļu un citas sastāvdaļas, sevišķi svarīgi bija tauki. Tie nodrošināja kaloriju līdzsvaru, lai atbrīvotu vajadzīgo enerģiju, arī vielmaiņai nepieciešamo siltumu ziemā un sparīgajām aktivitātēm siltākajos gadalaikos; tie tika izmantoti kā līdzeklis, ar ko apstrādāja ādas, jo daudzi nogalinātie dzīvnieki - brieži, zirgi, ganībās brīvi klīstošie sumbri un bizoni, truši un putni - bija ārkārtīgi liesi; taukus izmantoja, lai panāktu ūdensnecaurlaidību un kā sastāvdaļu ziedēs un citos mīkstinātājos; tos varēja izmantot, lai būtu vieglāk aizkurt uguni slapjā mežā, ilgi degošās lāpās un pat kā kurināmo ēdiena gatavošanai, ja nebija cita materiāla. Taukiem bija daudzveidīgs lietojums.
Katru dienu sievietes strādājot vēroja debesis. Ja laiks bija skaidrs, gaļa izkalta aptuveni septiņās dienās, palīdzot vējiem, kas pūta nepārtraukti. Ugunskuru dūmi nebija vajadzīgi - bija pārāk auksts, lai gaļu varētu sabojāt gaļas mušas, - un tā izdevās laba. Stepēs kurināmais bija sagādājams daudz grūtāk nekā mežiem klātajā nogāzē pie viņu alas vai pat siltākajās dienvidu stepēs, kurās auga vairāk koku. Ja debesis būtu pastāvīgi mākoņainas vai apmākušās vai arī lītu, plānās gaļas šķēles būtu jākaltē trīsreiz ilgāk. Vieglais pūderveida sniedziņš, ko dzenāja brāzmainie vēji, nebija liela problēma; darbs tiktu aizkavēts vienīgi tad, ja laiks kļūtu neparasti silts un mitrs. Visi cerēja uz sausu, skaidru, aukstu laiku. Vienīgā iespēja, kā gaļas kalnus varēja aizvilkt uz alu, bija tos pirms došanās atpakaļ izkaltēt.
Smago, grubuļaino ādu ar biezo tauku, saistošo asinsvadu, nervu un folikulu* slāni noskrāpēja tīru. Sasalušo tauku biezās sloksnes ievietoja lielā ādas katlā virs ugunskura, izkausētus ielēja iztīrītu zarnu daļās un sasēja kā lielas tauku desas. Notīrīto zvērādu sadalīja gabalos un cieši sarullēja, tad ļāva tiem kārtīgi sasalt mājupnešanai. Vēlāk ziemā jau alā tā tiks ģērēta un apstrādāta tālāk. Ilkņus nolauza un lepni izstādīja apmetnes teritorijā. Arī tie tiks nogādāti mājās.
Tajās dienās, kamēr sievietes strādāja, vīri medīja mazākus dzīvniekus vai izklaidīgi vēroja notiekošo. Cilvēkiem pārvietojoties tuvāk upei, izzuda vienas neērtības, taču uzradās citas, daudz grūtāk novēršamas. Maitēdāji, kurus piesaistīja svaigais medījums, sekoja medību grupai uz jauno apmetnes vietu. Adas siksnām un cīpslām pārstieptās gaļas strēmeles vajadzēja nepārtraukti uzmanīt. Kāda liela, plankumaina hiēna bija vairāk nekā uzbāzīga. To aizdzina neskaitāmas reizes, taču tā turpināja slapstīties gar apmetni, izvairoties no vīru negribīgajiem centieniem to nogalināt. Nejaukais radījums vienkārši bija pietiekami viltīgs, lai vairākas reizes dienā nokamptu pilnu muti žūstošās gaļas. Tas bija traucēklis.
Ebra un Oga steidzās sagriezt plānās strēmelēs pēdējos lielos gaļas gabalus, lai varētu izlikt tos kaltēties. Uka un Ovra pildīja taukus zarnas posmā, bet Eila pie upes tīrīja un skaloja vēl vienu posmu. Gar upes krastiem bija izveidojusies plāna ledus kārtiņa, tomēr ūdens vēl aizvien bija vaļā. Vīri stāvēja blakus ilkņiem un mēģināja izdomāt, vai gribētu ar lingām medīt lēcējpeles.
Braks sēdēja netālu no mātes un Ebras un spēlējās ar akmentiņiem. Puisēnam apnika akmeņi, un viņš piecēlās, lai atrastu kādu interesantāku nodarbošanos. Sievietes bija pievērsušas visu uzmanību darbam un nemanīja to aizklīstam atklātajā klajumā, tomēr kāds acu pāris tomēr viņu vēroja.
Visas galvas apmetnē pagriezās, izdzirdot zēna šausminošo, griezīgo kliedzienu.
- Mans bērniņš! - Oga sauca. - Hiēna pakampusi manu bērniņu!
Pretīgais maitēdājs, kurš vienlaikus bija arī plēsējs un vienmēr gatavs uzbrukt nepiesardzīgiem bērniem vai nevarīgiem vecuļiem, bija sagrābis bērna roku savos spēcīgajos žokļos un ātri bēga projām, velkot mazo puisēnu sev līdzi.
'folikuli - dziedzeru pūslīši, limfmezgliņi
- Brak! Brak! - Brouds bļāva, dzenoties tiem pakaļ, un tam pa pēdām sekoja pārējie viri. Viņš pasniedzās pēc lingas - šķēpam attālums bija par lielu apstājās, lai paceltu akmeni, un steidzās tālāk, lai zvērs neizkļūtu no sviediena attāluma.
- Nē! Ak nē! - virs izmisumā iekliedzās, akmenim nokrītot par tuvu un hiēnai turpinot skrējienu. - Brak! Braaak!
Pēkšņi no citas puses atskanēja divu pēc kārtas izsviestu akmeņu troksnis - švīks, švīks. Tie trāpīja dzīvniekam tieši pa galvu, un hiēna pakrita uz vietas.