Brouds stāvēja ar apjukumā pavērtu muti, kas pārvērtās apstulbinošā pārsteigumā, kad tas ieraudzīja Eilu skrienam pie gaudojošā bērna, vēl aizvien turot rokā lingu un rezervē cieši satvertus divus akmeņus. Hiēna bija viņas upuris. Viņa bija izpētījusi šos dzīvniekus, pazina to paradumus un to vārīgās vietas, vingrinājusies tik ilgi, līdz šāda veida medījums tai bija kļuvis par ierastu lietu. Izdzirdusi Braku kliedzam, viņa nedomāja par sekām, bet vienkārši pagrāba lingu, ātri paķēra divus akmeņus un izsvieda. Viņas vienīgā doma bija apstādināt hiēnu, kas vilka projām Braku.
Tikai sasniegusi bērnu, atbrīvojusi to no beigtās hiēnas satvēriena un pagriezusies pret pārējo ļaužu pētošajām acīm, viņa aptvēra visu notikušo. Viņas noslēpums bija atklāts. Viņa pati bija sevi nodevusi. Viņi zina, ka meitene prot medīt. Eilai pārskrēja auksts baiļu vilnis. "Ko tie ar mani darīs?" viņa nodomāja.
Eila šūpoja mazuli, izvairoties no neticīgajiem skatieniem, soļodama atpakaļ uz apmetnes vietu. Pirmā no pārsteiguma atguvās Oga. Viņa metās tiem pretim ar izstieptām rokām, lai pateicībā saņemtu savu puisēnu no meitenes, kas bija izglābusi tā dzīvību. Tiklīdz tie sasniedza apmetni, Eila sāka izmeklēt bērnu, lai noteiktu, cik stipri bija ievainojumi, bet tikpat labi arī tāpēc, lai nevajadzētu uzlūkot pārējos. Braka roka un plecs bija sadragāti, un tā augšdelma kauls - lauzts, taču tas izskatījās pēc tīra lūzuma.
Meitene nekad nebija likusi kopā roku, taču bija redzējusi, kā to darīja Iza, un zāļu sieva viņai bija stāstījusi, kas darāms ārkārtas gadījumos. Iza bija norūpējusies par medniekiem; tai neienāca prātā, ka kaut kas varētu atgadīties ar bērnu. Eila sabakstīja ugunskuru, uzlika vārīties ūdeni un sameklēja savu zāļu somu.
Vīri klusēja, vēl aizvien apstulbuši, ne visai spējīgi jeb griboši pieņemt to, ko tikko bija redzējuši. Pirmo reizi mūžā Brouds izjuta pateicību pret Eilu. Viņš neaizdomājās tālāk un nejuta daudz vairāk kā atvieglojumu, ka viņa sievas dēls bija izglābts no šis konkrētās un riebīgās nāves. Taču Brūns gan aizdomājās.
Vadonis ātri aptvēra, kas slēpās aiz notiekošā, un saprata, ka viņam pēkšņi ir jāpieņem neiespējams lēmums. Pēc klana tradīcijām, faktiski pēc klana noteikumiem, jebkura sieviete, kas lietoja ieroci, bija jāsoda ne vairāk ne mazāk kā ar nāvi. Tas bija pavisam skaidrs. Neparasti apstākļi nebija paredzēti. Tradīcija bija tik sena un tik pašsaprotama, ka tā pat nebija piesaukta jau neskaitāmās paaudzēs. Leģendas, kas to apvija, bija cieši saistītas ar tiem laikiem, kad sievietes varā bija pieeja garu pasaulei, pirms to pārņēma vīri.
ŠI tradīcija bija viens no spēkiem, kas aizsāka klana sieviešu un vīriešu šķirošanu, jo nevienai sievietei ar nesievišķlgu vēlēšanos medīt nebija ļauts izdzīvot. Neskaitāmu gadsimtu garumā tika atstātas dzīvas sievietes ar pareizu, sievišķīgu attieksmi un izturēšanos. Rezultātā rases pielāgošanās spēja - tieši tā īpašība, no kuras atkarīga izdzīvošana, - tika mazināta. Bet tāds bija klana dzīvesveids, klana likums, kaut ari klanā vairs nebija citādu sieviešu. Taču Eila nebija dzimusi klanā.
Brūns mīlēja Brouda sievas dēlu. Vienīgi kopā ar Braku mazinājās vadoņa stoiskais atturigums. Mazulis varēja darīt ar viņu visu: raustīt aiz bārdas, bakstīt ziņkārīgos pirksteļus tam acīs, spļaut uz viņu. Tam nebija nozīmes. Brūns nekad nebija tik maigs un piekāpīgs kā tajās reizēs, kad mazais puisēns ar mierīgu pārliecību par drošību aizmiga lepnā un stingrā vadoņa rokās. Viņam nebija šaubu, ka Braks nebūtu izdzīvojis, ja Eila nebūtu nogalinājusi hiēnu. Kā viņš varēja nolemt nāvei meiteni, kas bija izglābusi Brakam dzīvību? Viņa bija to izglābusi ar ieroci, par kura lietošanu tai vajadzēja mirt.
Kā viņai tas bija izdevies? Viņš brīnījās. Zvērs nebija aizsniedzams, un viņa atradās no tā vēl tālāk nekā vīri. Brūns aizgāja līdz vietai, kur vēl gulēja nosistā hiēna, un pieskārās kalstošajām asinīm, kas sūcās ārā no liktenīgajām brūcēm. Brūcēm? Divām brūcēm? Acis nebija viņu pievīlušas. Viņam šķita, ka bija pamanījis divus akmeņus. Kā gan meitene bija tik meistarīgi iemācījusies apieties ar lingu? Viņš nebija dzirdējis, ka Zūgs vai kāds cits tik veikli, tik precīzi un ar tādu spēku mācētu izsviest ar lingu divus akmeņus. Ar tik lielu spēku, ka varēja nogalināt hiēnu no tāda attāluma.
Neviens gan nekad nebija lietojis lingu, lai nogalinātu hiēnu. Viņš jau no paša sākuma bija pārliecināts, ka Brouda mēģinājums būs veltīgs. Zūgs vienmēr apgalvoja, ka tas ir izdarāms, tomēr klusībā
Brūns tam neticēja. Viņš nekad nebija vīru apstrīdējis; Zūgs vēl aizvien klanam bija pietiekami liela vērtība, nebija iemesla viņu noniecināt. Jā, Zūgam izrādījusies taisnība. "Vai lingu var izmantot, ari lai nogalinātu vilku vai lūsi, kā Zūgs tik pārliecināti apgalvoja?" Brūns prātoja. Pēkšņi viņa acis plati iepletās, tad sašaurinājās. "Vilku vai lūsi? Vai āmriju vai meža kaķi, vai āpsi, vai balto sesku, vai hiēnu!" Bruņa domas joņoja. "Vai visus tos plēsīgos zvērus, kas pēdējā laikā tika atrasti beigti?"
- Nu, protams! - Bruņa kustība pastiprināja domu gājumu. "To izdarījusi viņa! Eila medījusi jau ilgu laiku. Kā gan citādi viņa būtu apguvusi tādu meistarību? Tomēr viņa ir sieviete, viņa viegli apguva sievietes prasmes, kā gan tā iemācījās medīt? Un kāpēc plēsējus? Un kāpēc tos bīstamos? Un kāpēc vispār?
Ja viņa būtu vīrietis, to apskaustu ikviens mednieks. Tomēr viņa nav vīrietis. Eila ir sieviete, un viņa ir izmantojusi ieroci, un viņai tāpēc jāmirst, citādi gari būs ļoti dusmīgi. Dusmīgi? Viņa medījusi jau ilgu laiku, kāpēc tie nav dusmojušies? Kādi vien vēlaties, tikai ne dusmīgi. Mēs tikko medībās tik veiksmīgi nogalinājām mamutu, ka nevienu vīru pat neievainoja. Gari ar mums ir apmierināti, nevis dusmīgi."
Apjukušais vadonis pakratīja galvu. "Gari! Es nesaprotu garus. Kaut Mogurs būtu šeit! Drūgs saka - meitene nesot veiksmi; es viņam pa daļai piekritu; kopš tā brīža, kad viņu atradām, mums vēl nekad nav tik labi klājies. Ja tie izrāda pret viņu tādu labvēlību, vai tie būtu nelaimīgi, ja meiteni nogalinātu? Bet tādas ir klana tradīcijas." Viņš bija izmisis. "Kāpēc tieši manam klanam vajadzēja viņu atrast? Iespējams, meitene nes veiksmi, taču viņa man ir radījusi vairāk galvassāpju, nekā, manuprāt, vispār ir iespējams. Es nespēju pieņemt lēmumu, nepārrunājot to ar Moguru. Vajadzēs nogaidīt, līdz atgriezīsimies alā."
Brūns lieliem soļiem gāja uz apmetni. Eila bija iedevusi zēnam sāpju remdinošas zālītes, kas to bija iemidzinājušas, tad notīrījusi tā brūces ar pretiekaisuma šķidrumu, ieregulējusi roku un nostiprinājusi to ar samitrinātas bērza tāss ģipsi. Tas izkaltis, kļūs stīvs un ciets un saturēs roku. Tomēr viņai vajadzēs roku uzmanīt, lai neuztūkst pārāk stipri. Eila vēroja Bruņu atgriežamies no hiēnas apskates un trīcēja, tam tuvojoties. Tomēr viņš pagāja meitenei garām, neparādot nekādu zīmi, pilnībā ignorējot viņu, un Eila saprata, ka neuzzinās savu likteni, iekams tie nebūs atgriezušies alā.
15
Mednieku grupai ceļojot uz dienvidiem, gadalaiki mainījās pretējā virzienā - no ziemas uz rudeni. Draudīgi mākoņi un sniega smarža steidzināja tos doties projām; klana ļaudis nevēlējās sagaidīt pussalas ziemeļu vēja atnesto pirmo īsto sniegavētru. Siltākais laiks dienvidu galā radīja mānīgu iespaidu, ka tuvojas pavasaris ar pēkšņām, satraucošām izmaiņām. Nevis jaunie dzinumi un savvaļas puķu pumpuri, bet gara stepes zāle šūpojās zeltītiem viļņiem, un mērenās joslas ziedošo koku tumšsarkanie un dzintarainie plankumi mijās ar mūžzaļajiem toņiem. Tomēr šī ainava no attāluma izrādījās mānīga. Vairums lapu koku bija nometuši lapas, un ziema jau mina uz papēžiem.