Atpakaļceļš bija ilgāks nekā gājiens līdz mamutu ganāmpulkam. Ar smago kravu nebija iespējams tik ātri nokļūt galā. Tomēr Eilu nospieda lielāks smagums par mamutu. Vainas izjūta, uztraukums un nomāktais garastāvoklis bija daudz smagākas nastas. Neviens nepieminēja notikušo, tomēr tas nebija aizmirsts. Meitenes nejaušais skatiens bieži pieķēra kādu lūkojamies uz viņu, pirms tas paspēja ātri novērsties, un tikai daži sarunājās ar viņu, ja tas bija ļoti nepieciešams. Viņa jutās atstumta, vientuļa un ne pa jokam nobijusies. Ar tām nedaudzajām sarunām pietika, lai uzzinātu, kāds sods viņu sagaida par šo pārkāpumu.
Ļaudis, kas bija palikuši alā, lūkojās, vai neieraudzīs atgriežamies medniekus. No tā brīža, kad varēja sākt tos gaidīt mājās, kāds tika norīkots stāvēt pie kraujas malas, kur spēja labi pārredzēt stepi, visbiežāk tas bija kāds no bērniem.
Kad Vorns todien pirmo reizi stājās uz vakts, viņš apzinīgi lūkojās tālumā vīdošajā panorāmā, bet tad viņam apnika. Zēnam nepatika būt vienam, pat bez Borga, jo nebija, ar ko parotaļāties. Viņš iztēlojās, ka ir mednieks, un tik bieži dūra zemē savu ne visai lielo šķēpu, ka tā smaile, par spīti uguns rūdījumam, notrulinājās. Pavisam nejauši viņš palūkojās lejup un ieraudzīja kalna pakājē mednieku grupiņu.
- Ilkņi! Ilkņi! - Vorns sauca, drāžoties atpakaļ uz alu.
- Ilkņi? - Aga pārjautāja. - Ko tu domā ar tiem "ilkņiem"?
- Viņi ir atpakaļ! - Vorns satraukti žestikulēja. - Brūns un Drūgs, un pārējie, un es redzēju, ka viņi nes ilkņus!
Visi metās pretim uz stepi, lai pusceļā sagaidītu medniekus uzvarētājus. Tomēr, satikuši tos, visi saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Medības bija bijušas veiksmīgas, medniekiem būtu vajadzējis gavilēt. Tomēr viņu soļi bija smagi, un tie izskatījās nomākti. Brūns bija drūms, un Izai vajadzēja tikai uzmest acis Eilai, lai saprastu, ka ir noticis kaut kas briesmīgs, saistīts ar viņas meitu.
Kamēr mednieku grupa atdeva daļu no savām nastām mājās palicējiem, pamazām atklājās drūmā klusuma iemesls. Eila vilkās augšup pa nogāzi ar noliektu galvu, aizmirsusi par zaglīgajiem skatieniem, kas tika raidīti viņas virzienā. Iza bija kā apstulbusi. Ja viņu jelkad agrāk bija uztraukuši pieņemtās meitas nepierastā izturēšanās, tad tas nebija nekas salīdzinājumā ar ledaino baiļu šalti, kura viņu apņēma tagad.
Kad tie bija sasnieguši alu, Oga un Ebra pienesa Izai bērnu. Sieviete noņēma bērza tāss stiprinājumu, lai aplūkotu zēnu.
- Viņa roka ātri vien būs gandrīz kā jauna, - viņa bilda. - Viņam paliks rētas, taču brūces dzist, un roka ir ielikta pareizi. Es tomēr labāk pielikšu tai vēl vienu stiprinājumu.
Sievietes atviegloti uzelpoja. Viņas zināja, ka Eila bija nepieredzējusi, un, lai gan tām nebija citas izvēles, kā vien ļaut Eilai ārstēt Braku, viņas bija norūpējušās. Medniekam bija vajadzīgas divas labas, stipras rokas. Ja Braks nespētu izmantot vienu roku, viņš nekad nekļūtu par vadoni, kā bija lemts. Ja viņš nebūtu spējīgs medīt, viņš pat nekļūtu par vīru, bet nodzīvotu savu dzīvi tajā neskaidrajā pamestībā, kādā eksistēja vecākie zēni, kuri bija sasnieguši fizisku briedumu, tomēr nebija nogalinājuši savu pirmo medījumu.
Brūns ar Broudu ari jutās atviegloti. Lai gan Brūns uztvēra jauno ziņu ar dalītām jūtām. Tas padarīja viņa lēmumu vēl grūtāk pieņemamu. Eila bija ne vien izglābusi Brakam dzīvību, viņa bija tam nodrošinājusi lietderīgu eksistenci. Jautājums bija ticis atlikts jau pārāk ilgi. Viņš pamāja Moguram, un tie abi pagāja malā.
Notikušais, Brunaprāt, ļoti satrauca Krebu. Viņš bija atbildīgs par Eilas audzināšanu un mācīšanu, un viņam tas acīmredzami nebija izdevies. Taču bija vēl kas, kas satrauca viru vēl vairāk. Kad viņš pirmo reizi uzzināja par dzīvniekiem, kurus vīri ik pa brīdim atrada, viņš zināja, ka tiem nav nekāda sakara ar ļaunajiem gariem. Viņš pat prātoja, vai tikai Zūgs vai kāds cits vīrs neizspēlē smalku joku ar pārējiem. Tas nešķita ticami, tomēr intuīcija viņam teica priekšā, ka dzīvnieki miruši no cilvēka rokas. Krebs bija arī pamanījis izmaiņas Eilā, izmaiņas, kuras viņam vajadzēja izprast, tagad viņš tā domāja. Sieviešu gaita nebija klusa un nemanāma kā medniekam, tās staigāja trokšņaini, un tam bija savs iemesls. Eila ne vienu vien reizi bija nobiedējusi viņu, pienākot tik klusi, ka viņš nebija dzirdējis to tuvojamies. Bija vēl citas lietas, sīkumi, kurus viņam būtu vajadzējis pamanīt.
Bet mīlestība pret meiteni viņu bija padarījusi aklu. Viņš neļāva sev iztēloties, ka viņa varētu medīt, viņš pārāk labi apzinājās tā sekas. Tas lika vecajam burvim aizdomāties par savu piederību, par savām spējām pildīt mogura funkciju. Viņš bija ļāvis jūtām pret meiteni aizēnot klana garīgās drošības sargāšanu. Vai viņš vēl bija pelnījis tā uzticību? Vai viņš vēl bija Ursus cienīgs? Vai viņš vēl bija tiesīgs turpmāk būt mogurs?
Krebs uzņēmās uz sevi vainu par meitenes rīcību. Viņam būtu vajadzējis to iztaujāt; viņam nevajadzēja ļaut tai tik brīvi klaiņot apkārt; viņam vajadzēja to audzināt bargāk. Tomēr visas viņa ciešanas par to, ko viņam būtu vajadzējis darīt, ne mazākā mērā neizmainīja to, kas viņam vēl bija jādara. Lēmums bija jāpieņem Brūnam, bet viņa pienākums bija to paveikt, viņa pienākums bija nogalināt bērnu, kuru tas mīlēja.
- Tas ir tikai minējums, ka tā bijusi viņa, kas nogalinājusi dzīvniekus, - Brūns teica. - Mums viņa jāizjautā, bet hiēnu viņa nogalināja, un viņai bija linga. Viņai bija ar kaut ko jātrenējas, nav citas iespējas, kā meitene būtu spējusi apgūt tādu prasmi. Viņa apietas ar to ieroci labāk par Zūgu, Mogur, un viņa ir sieviete! Kā viņa vispār iemācījās? Es jau agrāk esmu prātojis, vai viņā nemājo vīrietis, un es neesmu vienīgais. Viņa ir tikpat gara, cik vīrietis, bet vēl nav pat kļuvusi par sievieti. Kā tu domā: vai varētu būt taisnība, ka viņa nekad par tādu nekļūs?
- Eila ir meitene, Brun, un kādu dienu viņa kļūs par sievieti, tāpat kā jebkura cita meitene, vai viņai vajadzēs par tādu kļūt. Viņa ir sieviete, kas lietojusi ieroci. - Burvja žoklis bija sastindzis; viņš nelaidīs sev klāt melīgas iedomas.
- Labi, es tomēr gribu zināt, cik ilgi viņa jau medī. Bet tas var pagaidīt līdz ritam. Mēs visi tagad esam noguruši; ceļš bija garš. Saki Eilai, ka mēs viņu izvaicāsim rītdien.
Krebs aizkliboja līdz alai, bet, pirms turpināja ceļu uz savu nelielo nišu, apstājās pie pavarda vienīgi tik ilgi, lai parādītu Izai, ka meitene tiks izjautāta no rīta. Viņš neatgriezās pie pavarda visu nakti.
Sievietes klusi nolūkojās pakaļ vīriem, kas iegāja mežā, Eilai velkoties nopakaļ. Viņas bija apjukušas, pretrunīgu jūtu pārņemtas. Eila pati jutās apmulsusi. Viņa vienmēr bija zinājusi, ka medīt nav pareizi, kaut arī nesaprata, cik pārkāpums ir nopietns. "Interesanti zināt, ko tas būtu mainījis, ja es būtu zinājusi?" viņa sev vaicāja. "Nē. Es gribēju medīt. Es tik un tā būtu medījusi. Bet es negribu, lai ļaunās būtnes mani vajātu visu ceļu līdz garu pasaulei." Viņa noskurinājās, to iedomājoties.
Meitene ticēja neredzamajiem, ļaunajiem gariem tāpat kā sargājošo totēmu spēkam. Pat Alu Lauvas Gars nespēja viņu pasargāt no tiem, vai tā nav? "Es droši vien būšu kļūdījusies," viņa domāja. "Mans totēms nebūtu devis man zīmi, lai ļautu medīt, zinot, ka tāpēc miršu. Viņš droši vien mani pameta tajā pirmajā reizē, kad pacēlu lingu." Meitenei negribējās par to domāt.