Viri iznāca klajumā un iekārtojās uz baļķiem un laukakmeņiem abās pusēs Brūnam, bet Eila sabruka zemē pie tā kājām. Brūns papli- ķēja viņai pa plecu, ļaujot pacelt galvu un uzlūkot vīru, un sāka bez ievada.
- Vai tu, Eila, biji tā, kas nogalināja zvērus, kurus mednieki laiku pa laikam atrada?
-Jā, - viņa pamāja. Nebija jēgas kaut ko vairs slēpt. Viņas noslēpums bija kļuvis zināms, un viņi saprastu, ja tā mēģinātu izvairīties no to jautājumiem. Viņa, tāpat kā citi klana cilvēki, neprata melot.
- Kā tu iemācījies lietot lingu?
- Es iemācījos no Zūga, - viņa atbildēja.
- No Zūga! - Brūns atkārtoja. Visu galvas nosodoši pagriezās uz vecā vīra pusi.
- Es neesmu meitenei mācījis lietot lingu, - viņš aizstāvoties žestikulēja.
- Zūgs nezināja, ka es no viņa mācos, - Eila ātri pamāja, steidzot aizstāvēt veco lingas mednieku. - Es viņu vēroju, kad viņš apmācīja Vornu.
- Cik ilgi tu jau medī? - Brūns jautāja tālāk.
- Tagad būs divas vasaras. Un vienu vasaru iepriekš, kad es tikai trenējos, bet nemedīju.
- Tas ir tikpat ilgi, cik ilgi trenējas Vorns, - Zūgs komentēja.
- Es zinu, - Eila teica. - Es sāku tajā pašā dienā, kad viņš.
- Kā tu zini, Eila, kad tieši Vorns sāka? - Brūns jautāja, brīnoties, kā viņa varēja būt tik pārliecināta.
- Es biju klāt, es viņu vēroju.
- Ko tu ar to domā, ka biji klāt? Kur?
- Nodarbību laukumā. Iza sūtīja mani pakaļ ķiršu mizām, bet, kad es tur nonācu, jūs visi bijāt tur, - viņa skaidroja. - Izai bija vajadzīga ķiršu miza, un es nezināju, cik ilgi jūs tur paliksiet, tā es gaidīju un vēroju. Zūgs mācīja Vornu pirmo reizi.
- Tu skatījies, kā Zūgs mācīja Vornu pirmo reizi? - iejaucās Brouds. - Vai esi pārliecināta, ka tā bija viņa pirmā reize? - Brouds šo dienu atcerējās ļoti labi. Tā vēl aizvien lika viņam nosarkt.
- Jā, Broud, esmu pārliecināta, - viņa atbildēja.
- Ko vēl tu redzēji? - Brouda acis samiedzās, un žests bija aprauts. Arī Brūns pēkšņi atcerējās, kas bija noticis nodarbību laukumā todien, kad Zūgs sāka mācīt Vornu, un nejutās priecīgs, iedomājoties, ka sieviete bija vērojusi šo atgadījumu.
Eila svārstījās. - Es redzēju, ka arī citi vīri vingrinājās, - viņa atbildēja, cenšoties neminēt šo notikumu, tad viņa ieraudzīja, ka Bruņa acis kļūst bargas. - Un es redzēju, ka Brouds nogrūda Zūgu zemē un tu ļoti sadusmojies uz viņu, Brun.
- Tu to redzēji! Tu to visu redzēji? - Brouds uzstāja. Viņš kļuva trakoti nikns no dusmām un samulsuma. No visiem ļaudīm, no visiem klana ļaudīm - kāpēc tieši viņai bija jābūt tai, kas to redzēja? Jo vairāk Brouds par to domāja, jo pazemotāks un niknāks viņš jutās. Eila bija lieciniece vissmagākajai apsūdzībai, ko tas bija saņēmis no Bruņa. Brouds pat atcerējās, cik ļoti neizdevušies bija viņa metieni, un pēkšņi atminējās, ka arī hiēnai nebija trāpījis. Hiēnai, ko bija nogalinājusi viņa. Sieviete, tā sieviete, bija viņu atmaskojusi.
Visas labās domas, mazākais pateicības graudiņš, ko viņš vēl nesen bija pret to sajutis, izzuda. "Es būšu tik laimīgs, kad viņa būs mirusi," Brouds nodomāja. "Viņa to ir pelnījusi." Viņš nespēja paciest domu, ka meitene turpinās dzīvot, zinot par tā vislielāko pazemojumu.
Brūns vēroja savas sievas dēlu un no tā sejas izteiksmes gandrīz vai spēja nolasīt jaunā vīrieša domas. "Žēl gan," viņš nodomāja, "nu, kad bija parādījusies iespēja, ka starp abiem naids varētu norimt, tam vairs nav nozīmes." Viņš turpināja uzdot jautājumus.
- Tu teici, ka sāki vingrināties vienā dienā ar Vornu, pastāsti par
to!
- Kad jūs aizgājāt, es devos pāri pļavai un ieraudzīju lingu, ko Brouds bija nosviedis zemē. Visi bija par to aizmirsuši, kad tu sadusmojies uz Broudu. Nezinu, kāpēc, bet gribēju tikai noskaidrot, vai es varēšu trāpīt. Atcerējos Zūga pamācības un pamēģināju. Tas nebija viegli, bet es turpināju vingrināties visu pēcpusdienu. Nemanīju, ka bija jau vēls. Vienreiz trāpīju mērķī, domāju, ka tā ir nejaušība, tomēr tas ļāva man domāt, ka es to varētu vēlreiz, ja piestrādātu, tāpēc paturēju lingu.
- Domāju, ka no Zūga tu iemācījies arī to, kā izgatavot jaunu lingu.
-Jā-
- Un tovasar tu vingrinājies? -Jā.
- Tad tu nolēmi ar to medīt, bet kāpēc tu medīji plēsējus? Tos nomedīt ir grūtāk un ari bīstamāk. Mēs esam atraduši beigtus vilkus, pat beigtus lūšus. Zūgs vienmēr apgalvoja, ka tos var nogalināt ar lingu, tu pierādīji, ka viņam bija taisnība, bet kāpēc tieši tos?
- Es sapratu, ka nekad neko nevarēšu pārnest klanam, zināju, ka nedrīkstu pieskarties ierocim, bet es tik un tā gribēju medīt, gribēju pamēģināt. Gaļēdāji vienmēr no mums zog gaļu; es domāju: ja nogalināšu tos, tad kaut kā palīdzēšu. Un tas nebūs liels zaudējums, mēs plēsējus neēdam. Tāpēc nolēmu medīt šos zvērus.
Tas apmierināja Bruņa ziņkāri par to, kāpēc viņa bija izvēlējusies plēsējus, bet ne par galveno - kāpēc viņa gribēja medīt.
- Tu zināji, ka ir bīstami no tik liela attāluma censties trāpīt hiēnai; tu varēji trāpīt Brakam, - Brūns tincināja. Viņš bija gatavs izmēģināt savu bolu, lai gan varbūtība nogalināt zēnu ar vienu no lielajiem akmeņiem bija vairāk nekā iespējama. Tomēr labāk acumirklīga nāve no ielauzta galvaskausa nekā tā, kas bērnam bija gaidāma, un viņiem vismaz būtu zēna ķermenis, ko apbedīt, tā ka viņš tiktu izvadīts ceļā uz garu pasauli ar pienācīgu rituālu. Ja hiēnai būtu ļauts aizbēgt, viņi būtu laimīgi, ja spētu atrast tā izmētātos kauliņus.
- Es zināju, ka trāpīšu, - Eila vienkārši atbildēja.
- Kā tu varēji būt tik pārliecināta? Hiēna bija ārpus sviediena robežām.
- Tā nebija ārpus mana sviediena robežām, es jau agrāk bija trāpījusi dzīvniekiem no tāda attāluma, es reti aizsviežu garām.
- Man likās, ka es redzēju divu akmeņu pēdas, - Brūns pamāja.
- Es izsviedu divus akmeņus, - Eila apstiprināja. - Es to iemācījos pēc tam, kad man uzbruka lūsis.
- Tev uzbruka lūsis? - Brūns bija neatlaidīgs.
-Jā, - Eila pamāja ar galvu un izstāstīja par tikšanos aci pret aci ar lielo kaķi.
- Kāds ir tavs sviediena attālums? - Brūns vaicāja. - Nē, nestāsti man, parādi. Vai tev ir linga?
Eila pamāja un piecēlās. Visi pārvietojās uz klajuma tālāko malu, kur neliels strautiņš tecēja pa akmeņainu gultni. Viņa izvēlējās dažus vajadzīgā lieluma un formas oļus. Apaļie akmeņi bija labāki precīzam metienam no attāluma, bet izrobotie, aplauzītie, ar asām malām bija efektīvāki.
- Tas nelielais, baltais klints gabals blakus lielajam laukakmenim otrā malā, - viņa norādīja.
Brūns pamāja. Tas noteikti bija pusotras reizes lielāks par attālumu, kādā jebkurš no viņiem bija spējīgs aizsviest. Viņa rūpīgi nomērķēja, ievietoja lingā akmeni, un jau nākamajā mirkli ari otrs akmens bija lingā un izsviests. Zūgs ātri aizsoļoja, lai pārbaudītu precizitāti.
- No baltā akmens ir nošķeltas divas svaigas šķilas. Viņa trāpījusi mērķi abas reizes, - viņš atgriežoties paziņoja ar viegli manāmu apbrīnu un lepnumu.
Viņa bija sieviete, viņa vispār nedrīkstēja pieskarties lingai - klana tradīcija to nepārprotami noteica -, bet viņa bija laba. Zūgam darīja godu, ka viņš bija to iemācījis, apzinoties to vai ne. Dubultakmens paņēmiens, viņš nodomāja, - šādu triku viņš labprāt apgūtu pats. Zūga lepnums bija īsta skolotāja lepnums par izcilu skolēnu; par mācekli, kurš bija uzmanīgi klausījies, labi mācījies un tad pārspējis pašu meistaru. Un Eila bija pierādījusi, ka viņam taisnība.