Brūns pamanīja klajumā kādu kustību.
- Eila! - viņš iesaucās. - Tam trusim. Trāpi tam!
Viņa palūkojās norādītajā virzienā, ieraudzīja mazu dzīvnieciņu drāžamies pāri pļavai un trāpīja. Nebija vajadzības pārbaudīt precizitāti. Brūns atzinīgi uzlūkoja Eilu. "Viņa ir veikla," viņš nodomāja. Doma, ka sieviete varētu medīt, aizskāra vadoņa ētikas jūtas, tomēr Bruņa uztverē klanam vienmēr tika dota priekšroka, tā drošība, stabilitāte, labklājība bija pirmajā vietā. Kādā sava saprāta stūrītī viņš apzinājās, kāda vērtība meitene varētu būt klanam. "Nē, tas nav iespējams," viņš sev teica. "Tas ir pretrunā ar tradīcijām, klanā tas nav pieņemts."
Krebs viņas prasmi novērtēja atšķirīgi. Ja viņš līdz šim vēl bija šaubījies, tad meitenes demonstrējums viņu pārliecināja galīgi. Eila bija nodarbojusies ar medīšanu.
- Pirmām kārtām, kāpēc tu vispār pacēli lingu? - Mogurs ar tumšu, drūmu skatienu žestikulēja.
- Nezinu, - viņa papurināja galvu un nolaida skatienu. Vairāk par visu viņa negribēja pieļaut domu par burvja nepatiku.
- Tu ne tikai tai pieskāries. Tu ar to mediji, ar to nogalināji, lai gan zināji, ka tas ir nepareizi.
- Mans totēms man deva zīmi, Kreb. Vismaz es domāju, ka tā bija zīme. - Viņa sēja vaļā sava amuleta mezglus. - Pēc tam kad biju nolēmusi medīt, es atradu šo. - Viņa pasniedza Moguram fosilijas nospiedumu.
Zīmi? Viņas totēms deva tai zīmi? Vīru vidū izraisījās apjukums. Eilas atzīšanās piešķīra situācijai jaunu pavērsienu, bet kāpēc viņa nolēma medīt?
Burvis to rūpīgi aplūkoja. Tas bija ļoti neparasts akmens, veidots kā jūras dzīvnieciņš, bet visādā ziņā akmens. Tā varēja būt zīme, taču tā neko nepierādīja. Zīmes pastāvēja cilvēka un viņa totēma starpā; neviens nespēja saprast otra cilvēka zīmes. Mogurs atdeva to atpakaļ meitenei.
- Kreb, - viņa lūdzoši teica. - Es domāju, ka mans totēms mani pārbauda. Es domāju, ka Brouda izturēšanās pret mani ir pārbaudījums. Es iedomājos - ja iemācīšos to pieņemt, tad mans totēms atļaus man medīt. - Jaunā vīrieša virzienā tika raidīti pētoši skatieni, lai redzētu tā reakciju. Vai viņa patiesi iedomājās, ka totēms izmantoja Broudu, lai meiteni pārbaudītu? Brouds jutās neērti. - Kad man uzbruka lūsis, es nodomāju, ka tas ari ir pārbaudījums. Es pat pārstāju medīt pēc tam, es biju pārāk nobijusies. Tad man ienāca prātā izmēģināt divus akmeņus, lai man būtu, ar ko sviest vēlreiz, ja es netrāpītu pirmo reizi. Es pat iedomājos, ka šo ideju man deva mans totēms.
- Saprotu, - svētais vīrs noteica. - Es gribētu kādu brīdi pameditēt par to, Brun.
- Varbūt mums visiem vajadzētu par to padomāt. Rīt no rīta mēs atkal satiksimies, - viņš paziņoja, - bez meitenes.
- Kas tur ir ko domāt? - Brouds iebilda. - Mēs visi zinām, kādu sodu viņa ir pelnījusi.
- Viņas sodīšana var apdraudēt visu klanu, Broud. Pirms es viņu nosodu, man ir jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka mēs neko neesam palaiduši garām. Rītdien mēs satiksimies vēlreiz.
Atceļā uz alu vīri savā starpā sarunājās.
- Nekad neesmu redzējis sievieti, kura gribētu medīt, - Drūgs teica.
- Vai tas varētu būt saistīts ar viņas totēmu? Tas ir vīrieša totēms.
- Toreiz es negribēju apstrīdēt Mogura spriedumu, - Zūgs teica,
- bet es patiesi vienmēr esmu šaubījies par viņas Alu Lauvu, pat ar tām zīmēm viņai uz kājas. Nu es vairs nešaubos. Viņam bija taisnība, viņam vienmēr ir taisnība.
- Vai viņa varētu būt pa daļai vīrietis? - Krugs bilda. - Tādas runas ir bijušas.
- Tas izskaidrotu viņas nesievišķīgo izturēšanos, - Dorvs piemetināja.
- Viņa ir īsta sieviete, par to nav šaubu, - Brouds teica. - Viņa ir jānogalina, tas visiem ir skaidrs.
- Varbūt tev taisnība, Broud, - Krugs ierunājās.
- Pat ja viņa arī būtu pa daļai vīrietis, man nepatīk tā doma, ka sieviete medī, - Dorvs bargi komentēja. - Man pat nepatīk, ka viņa pieder pie klana. Viņa ir pārāk atšķirīga.
- Zini, Dorv, man vienmēr tā ir licies, - Brouds piekrita. - Nezinu, kāpēc Brūns atkal grib par to runāt. Ja es būtu vadonis, es vienkārši to darītu - un cauri tā lieta.
- Tas nav lēmums, ko var viegli pieņemt, Broud, - Grods sacīja.
- Kas tev par steigu? Viena diena vairāk neko nenozīmē.
Brouds steidzās uz priekšu, nepūloties atbildēt. "Tas vecais vīrs vienmēr skaita morāli," viņš nodomāja, "vienmēr aizstāv Bruņu. Kāpēc Brūns nevar pieņemt lēmumu? Es esmu izlēmis. Kāds labums no visas tās runāšanas? Varbūt viņš kļūst vecs, par vecu, lai būtu par vadoni."
Eila pārnāca, klupšus soļojot tūliņ aiz vīriem. Viņa devās tieši uz alu pie Kreba pavarda un apsēdās uz guļamās ādas, truli raugoties tālumā. Iza centās piedabūt meiteni paēst, bet viņa tikai papurināja galvu. Uba nesaprata, kas notiek, bet kaut kas satrauca slaido, brīnišķīgo meiteni, īpašo draudzeni, kuru viņa mīlēja un dievināja. Viņa piegāja pie Eilas un ierāpās tai klēpī. Eila turēja mazo meiteni, klusi to šūpojot. Nezin kā Uba zināja, ka viņa spēj Eilu nomierināt. Mazā nelocījās, lai tiktu zemē, bet vienkārši ļāva sevi turēt un šūpot, līdz beidzot iemiga. Iza paņēma bērnu no Eilas rokām un ielika gultā, tad atgriezās savā guļvietā, tomēr negulēja. Viņas sirds bija pārāk pilna bēdu par savādo meiteni, kuru sauca par savu meitu un kura sēdēja, nekustīgi blenžot dziestošā ugunskura kvēlošajās oglēs.
Rīts atausa skaidrs un auksts. Gar upes malām veidojās ledus, un no rītiem plāna ledus kārtiņa klāja rāmo, strauta baroto dīķi netālu no alas ejas; taču ledus bija jau izkusis, kad saule sasniedza savu augstāko punktu. Tomēr nepaies pārāk ilgs laiks, kad klana ļaudis būs spiesti ziemu pavadīt alā.
Iza nezināja, vai Eila bija gulējusi; kad sieviete pamodās, viņa vēl aizvien sēdēja uz ādas. Meitene bija klusa, iegrimusi pati savā pasaulē, gandrīz neapzinoties, ko domā. Viņa vienkārši gaidīja. Krebs neatgriezās pie pavarda jau otro nakti. Iza redzēja to iešļūcam tumšajā spraugā, kas veda uz svētnīcu alas dziļumā. Viņš atkal neiznāca ārā līdz pat ritam. Kad vīri bija aizgājuši, Iza atnesa meitenei tēju, taču Eila neatbildēja uz zāļu sievas klusajiem jautājumiem. Kad viņa atgriezās, tēja vēl stāvēja blakus meitenei - auksta un neskarta. "It kā viņa jau būtu mirusi," Iza nodomāja. Viņai aizrāvās elpa, ledainiem bēdu pirkstiem aizžņaudzot rīkli. Tas bija gandrīz vairāk, nekā Iza spēja izturēt.
Brūns aizveda vīrus uz kādu vietu liela laukakmens aizvējā, kas pasargāja no dzestrās vēja pūsmas, un pirms sapulces atklāšanas lika aizkurt ugunskuru. Nepatīkamā sēdēšana aukstumā varēja padarīt vīrus steidzīgus, taču viņš gribēja dzirdēt pilnu viņu jūtu un uzskatu gammu. Viņš iesāka, pilnīgā klusumā raidot gariem zīmes, un vīri saprata, ka tā nebija parasta sapulcēšanās, bet klana likuma diktēta sanāksme.
- Meitene Eila, mūsu klana locekle, lietoja lingu, lai nogalinātu hiēnu, kas uzbruka Brakam. Šo ieroci viņa lietojusi trīs gadus. Eila ir sieviete; saskaņā ar klana tradīciju sievietei, kas lieto ieroci, ir jāmirst. Vai kāds grib kaut ko teikt?
- Drūgs runās, Brun.
- Drūgs drīkst runāt.
- Kad zāļu sieva atrada meiteni, mēs meklējām jaunu alu. Gari bija dusmīgi uz mums un uzsūtīja zemestrīci, lai sagrautu mūsu mājas. Varbūt viņi nemaz nebija tik dusmīgi, varbūt viņi vienkārši gribēja labāku vietu, un varbūt viņi gribēja, lai mēs atrodam to meiteni. Viņa ir dīvaina, neparasta, gluži kā zīme no kāda totēma. Kopš mēs viņu atradām, mums ir veicies. Man šķiet, ka viņa nes laimi, un vēl man liekas, ka tas nāk no viņas totēma.