Viri bija apstulbuši. Viņš runāja par tik seniem laikiem, par kuriem tikai reti kāds kaut ko atcerējās, un tagad tie šķita gandrīz kā jaunums. Tomēr tas, ka Mogurs tos pieminēja, atsauca atmiņā bailes, un ne viens vien vīrs nodrebēja.
- Es šaubos, vai klanā dzimušās sievietes tagad gribētu medīt, - Mogurs turpināja. - Neesmu pārliecināts, ka viņas to spētu. Tas bija tik sen. Sievietes kopš tā laika ir mainījušās, vīrieši ari. Taču Eila ir citāda, Citi ir savādi, ne tādi kā mēs. Es nedomāju, ka, atļaujot viņai medīt, citas sievietes no tā ietekmētos. Viņas medīšana, viņas vēlēšanās medīt pārsteidz tās tikpat lielā mērā kā mūs. Man vairs nav, ko teikt.
- Vai vēl kādam ir kaut kas sakāms? - Brūns jautāja. Viņš tomēr nebija pārliecināts, ka ir gatavs kaut ko izlemt. Pārāk daudz jaunu ideju jau bija izteikts mierinājumam.
- Gūvs runās, Brun.
- Gūvs drīkst runāt.
- Esmu tikai māceklis, es nezinu tik daudz kā Mogurs, taču, manuprāt, viņš kaut ko piemirsa. Varbūt tas tāpēc, ka viņš tik ļoti centās atbīdīt malā savas jūtas pret Eilu. Viņš koncentrējās uz atcerēšanos, nevis uz pašu meiteni, varbūt aiz bailēm, ka tā būs viņa mīlestība, kas runās, nevis prāts. Viņš nav padomājis par meitenes totēmu.
Vai kāds ir apsvēris to, kāpēc spēcīgs vīrieša totēms ir izvēlējies meiteni? - Gūvs pats atbildēja uz savu retorisko jautājumu. - Izņemot Ursu, Alu Lauva ir pats varenākais no totēmiem. Alu lauva ir pat varenāka nekā mamuts; tā uzbrūk mamutiem, gan tikai mazajiem un nespēcīgajiem, tomēr tā patiesi reizēm uzbrūk mamutiem. Alu lauva neuzbrūk mamutiem.
- Tu runā nesaprotami, Gūv. Tu apgalvo, ka alu lauva medi mamutus, tad tu atkal saki, ka nemedī, - Brūns žestikulēja.
- Viņš nemedī, viņa medī. Mēs to neievērojam, kad runājam par sargājošajiem totēmiem; pat alu lauvas tēviņš sargā. Bet kas ir mednieks? Vislielākā plēsēja no visiem, visstiprākā medniece ir lauvene! Viņa! Vai tad nav tiesa, ka tā pārnes savu upuri tēviņam? Viņš var nogalināt, bet tā darbs ir sargāt, kamēr mātīte medī.
- Tas ir interesanti, ka Alu Lauva ir izvēlējies meiteni, vai ne? Vai kādam vispār ir ienācis prātā, ka varbūt viņas totēms ir nevis Alu Lauva, bet gan Alu Lauvene? Mātīte. Medniece. Vai tas neizskaidrotu, kāpēc meitene gribēja medīt? Kāpēc viņai tika dota zīme? Varbūt tā bija Lauvene, kas deva viņai to zīmi, varbūt tāpēc viņas kreisā kāja tika iezīmēta. Vai tas, ka viņa medī, īstenībā ir vairāk neparasti nekā tas, ka viņai ir tāds totēms? Es nezinu, vai tā ir patiesība, bet jums jāatzīst, ka par to ir vērts padomāt. Vai nu viņas totēms ir Alu Lauva vai Alu Lauvene, ja viņai bija lemts medīt, vai mēs to varam aizliegt? Vai mēs varam noliegt viņas vareno totēmu? Un vai mēs varam uzdrīkstēties nolādēt meiteni par to, ko vēlas viņas totēms? - Gūvs apklusa. - Esmu beidzis.
Brūnam reiba galva. Domas pārāk ātri nomainīja cita citu. Viņam bija nepieciešams laiks, lai padomātu, lai izprātotu. Protams, lauvene medī, bet vai kāds jelkad ir dzirdējis par sieviešu kārtas totēmu? Garu, visu sargājošo garu būtība ir vīrišķīga. Vai ne tā? Vienīgi kāds, kas dienām ilgi pavadījis laiku garu pasaulē, varēja nonākt pie secinājuma, ka šīs meitenes, kas bija nodarbojusies ar medīšanu, gars piederēja pie tās sugas medniekiem, kas iemiesojās tās totēmā. Un Brūns vēlējās, kaut Gūvs nebūtu pieminējis domu par tik varena totēma vēlmju noliegšanu.
Pati doma par sievieti un medīšanu bija tik unikāla, tik vedinoša domāt, ka vairāki vīri satriekti bija spiesti paspert nelielu soli tālāk, kas atvirzīja to ērtās, drošās, labi pazīstamās pasaules robežas. Katrs vīrs bija runājis no sava skatpunkta, sava satraukuma vai interešu vadīts, un katrs bija atvirzījis tālāk šo robežu tikai vienā nelielā lauciņā; bet Brūnam vajadzēja aptvert tos visus, un tas bija gandrīz par daudz. Pirms izdarīt savu spriedumu, viņš juta pienākumu apsvērt katru no šiem viedokļiem un vēlējās, kaut tam būtu pietiekami daudz laika, lai tos visus varētu rūpīgi izsvērt. Tomēr ar lēmumu vairs nedrīkstēja pārāk ilgi vilcināties.
- Vai vēl kādam ir, ko teikt?
- Brouds runās, Brun.
- Brouds drīkst runāt.
- Visas šīs domas ir interesantas un var sniegt mums vielu pārdomām aukstos ziemas vakaros, bet klana tradīcijas ir skaidri zināmas. Dzimusi pie Citiem vai ne, meitene pieder pie klana. Klana sievietes nedrīkst medīt. Viņas pat nedrīkst pieskarties ierocim vai jebkuram darbarīkam, kurš tiek izmantots ieroča izgatavošanai. Mēs visi zinām, kāds ir sods. Viņai jāmirst. Nav nekādas nozīmes tam, ka senos laikos sievietes medīja. Tas, ka medī lācene vai lauvene, nenozīmē, ka to drīkst darīt sieviete. Mēs neesam ne lāči, ne lauvas. Nav nekādas nozīmes tam, vai viņai ir spēcīgs totēms vai viņa nes klanam veiksmi. Nav no svara, vai viņa prot labi rīkoties ar lingu vai pat tas, ka viņa izglāba manas sievas dēla dzīvību. Es esmu pateicīgs par to, protams, - visi būs ievērojuši, ka mājupceļā es to daudzreiz atkārtoju, esmu pārliecināts -, bet tas nav svarīgi. Klana tradīcijas nepieļauj izņēmumus. Sievietei, kura izmanto ieroci, ir jāmirst. Mēs nevaram to izmainīt. Tā nosaka klans. Visa šī sapulce ir laika tērēšana. Tu nevari pieņemt nekādu citu lēmumu, Brun. Es esmu beidzis.
- Broudam taisnība, - ierunājās Dorvs. - Nav mūsu ziņā izmainīt klana tradīcijas. Viens izņēmums novedīs pie nākamā. Drīz vairs nebūs nekā, uz ko varēsim paļauties. Sods ir nāve; meitenei jāmirst.
Pāris galvu piekrītoši pamāja. Brūns tūliņ neatbildēja. "Broudam taisnība," viņš sprieda. "Kādu gan citu lēmumu es varu pieņemt? Viņa izglāba Brakam dzīvību, taču viņa to veica, izmantojot ieroci." Brūns nebija nonācis tuvāk atbildei kā tajā dienā, kad Eila izvilka lingu un nogalināja hiēnu.
- Es ņemšu vērā visas jūsu domas, pirms paziņošu savu lēmumu. Bet tagad es gribu, lai katrs no jums man sniedz skaidru atbildi, - vadonis beidzot teica. Vīri sēdēja riņķī ap ugunskuru. Katrs savilka dūri un izstiepa to sev priekšā. Kustība augšup un lejup nozīmēs apstiprinošu atbildi, dūres kustība uz sāniem nozīmēs - nē.
- Labi, - Brūns sāka ar savu palīgu, - vai tu domā, ka meitenei Eilai ir jāmirst?
Grods svārstījās. Vadoņa dilemma viņam bija tuvāka. Viņš bija strādājis kā Bruņa palīgs daudzus gadus, viņš gandrīz prata nolasīt vadoņa domas, un viņa cieņa pret to ar laiku bija augusi. Taču vīrs neredzēja citu iespēju, viņš pasvārstīja dūri augšup un lejup.
- Kāda vēl var būt iespēja, Brun? - vīrs piebilda.
- Grods saka - jā. Drūg? - Brūns vaicāja, pagriezies pret riku meistaru.
Drūgs nesvārstoties pašūpoja dūri šķērsām krūtīm.
- Drūgs saka - nē. Krug! Kā ir ar tevi?
Krugs palūkojās uz Bruņu, tad - uz Moguru, visbeidzot - uz Broudu. Viņš pacēla dūri uz augšu.
- Krugs saka - jā, meitenei jāmirst, - Brūns apstiprināja. - Gūv?
Jaunais māceklis reaģēja nekavējoties, pavicinot dūri šķērsām krūtīm.
- Gūva viedoklis ir - nē. Broud?
Brouds pacēla dūri augšup, pirms vēl Brūns bija izrunājis tā vārdu, un Brūns tikpat ātri virzījās tālāk. Viņš jau zināja Brouda atbildi.