-Jā, Zūg?
Vecais lingas meistars lepni izslējās un pašūpoja dūri turp un atpakaļ šķērsām krūtīm ar tādu sparu, kas nepieļāva ne mazākās šaubas.
- Zūgs domā, ka meitenei nav jāmirst. Ko domā tu, Dorv?
Otra vecā vīra roka pacēlās augšup, un, pirms viņš to bija paspējis nolaist, visu acis pievērsās Moguram.
- Dorvs saka - jā. Mogur, kā domā tu? - Brūns jautāja. Viņš bija uzminējis, ko teiks pārējie, taču vadonis nebija pārliecināts par burvi.
Krebs izmisīgi cīnījās. Viņš zināja, kādas ir klana tradīcijas. Viņš vainoja pats sevi Eilas noziegumā par to, ka bija tai piešķīris pārāk daudz brīvības. Viņš jutās vainīgs par savu mīlestību pret meiteni, viņš baidījās, ka tā uzurpēs viņa veselo saprātu, baidījās, ka stādīs sevi augstāk par savu pienākumu pret klanu, un sāka celt dūri augšup. Loģika viņam teica priekšā, ka tai jāmirst. Taču, pirms Krebs bija uzsācis kustību, dūre pasitās sānis, it kā kāds būtu to sagrābis un pašūpojis viņa vietā. Viņš nespēja sevi piespiest meiteni nosodīt, lai gan darīs to, kas viņam jādara, kad lēmums būs pieņemts. Viņam nebija izvēles. Izvēlējās Brūns, tikai un vienīgi Brūns.
- Viedokļi dalās līdzīgās daļās, - vadonis paziņoja. - Lēmums jebkurā gadījumā būs mans. Es tikai gribēju zināt, ko domājat jūs. Man būs nepieciešams nedaudz laika, lai pārdomātu to, kas šodien tika runāts. Mogurs saka, ka ceremoniju mēs noturēsim šovakar. Tas ir labi. Man būs vajadzīga garu palīdzība, un mums visiem var būt nepieciešama to aizsardzība. Jūs uzzināsiet par manu lēmumu no rīta. Tad viņa arī to uzzinās. Tagad ejiet un sagatavojieties ceremonijai.
Kad vīri bija aizgājuši. Brūns palika pie ugunskura viens. Dzestrais vējš dzenāja debesīs mākoņus, kas ar pārtraukumiem izgāza savā ceļā ledainas lietus šaltis, bet Brūns to nemanīja, tāpat kā neredzēja dziestošās ogles, kuras uzplaiksnīja ugunskurā. Bija jau gandrīz tumšs, kad viņš beidzot pieslējās kājās un smagiem soļiem lēnām slāja atpakaļ uz alu. Viņš ieraudzīja Eilu vēl aizvien sēžam turpat, kur bija to redzējis, kad viņi no rīta bija devušies projām. "Viņa sagaida ļaunāko," Brūns sev teica. "Ko gan vēl viņa var sagaidīt?"
16
Agri no rīta klans sapulcējās ārā pie alas. Pūta ledains austrumu vējš, vēstot par vēl stindzinošākām brāzmām, taču debess bija skaidra un rīta saule tieši virs kalna kores - spoža, kontrastējot ar grūtsirdīgo noskaņojumu. Ļaudis izvairījās skatīties cits citam acīs, rokas ļengani nokarājās, nenodarbinātas sarunā, kad tie šļūca uz savām vietām, lai uzzinātu par svešās meitenes, kas nu tiem vairs nebija sveša, likteni.
Uba juta, kā māte trīcēja, satvērusi meitenes roku tik cieši, ka tā sāpēja. Krebs stāvēja alas ejā. Lielais burvis nekad nebija redzēts tik piedodošs, viņa rētām izvagotā seja atgādināja noslīpētu granītu, viņa vienīgā acs bija tumša kā akmens. Uz Bruņa mājienu tas lēnā, nogurušā gaitā iekliboja alā, it kā pārlieku smagas nastas nospiests. Viņš piegāja pie sava pavarda un, palūkojies uz meiteni, kas sēdēja uz zvērādas, ar pārdabisku gribas piepūli piespieda sevi pieiet tai klāt.
- Eila, Eila, - viņš maigi teica. Meitene palūkojās augšup. - Ir laiks. Nu tev jānāk. - Viņas acis bija aizmiglotas, neko neredzošas. - Tev tagad jānāk, Eila. Brūns ir gatavs, - Krebs atkārtoja.
Eila pamāja un piespieda sevi piecelties. Viņas kājas no ilgās sēdēšanas bija kļuvušas stīvas. Viņa to pat nepamanīja. Sieviete truli sekoja vecajam vīram, stingi lūkojoties nomīdītajā zemē, kas vēl glabāja to pēdas, kuri pa šo ceļu bija staigājuši agrāk, - kāds papēža un īkšķa nospiedums, neskaidra pēdas kontūra, kuru ieskāvis vaļīgas ādas apsējs, Kreba nūjas apaļais iedobums un viņa klibās līdzvilktās kājas sliede. Ieraudzījusi Bruņa kājas, kas bija ietītas noputējušos apsējos, viņa apstājās un nometās zemē. Pēc viegla uzsitiena pa plecu meitene piespieda sevi paskatīties klana vadonim acīs.
Rezultāts atgrieza Eilu īstenībā un atmodināja neatvairāmas bailes. Brūns bija tik pazīstams - zema, slīpi atvirzīta piere, biezas uzacis, liels knābjveida deguns, sirma bārda -, taču lepnais, stingais, cietais skatiens vīra acīs bija izzudis, to aizstāja patiesa līdzjūtība un nepārprotamas skumjas.
- Eila, - viņš skaļi teica, tad turpināja ar formāliem žestiem, kādus parasti izmantoja nopietnos gadījumos, - klana meitene, šīs tradīcijas ir senas. Mēs ar tām esam dzīvojuši paaudzēm ilgi, gandrīz tik ilgi, cik pastāvējis klans. Tu nepiedzimi mums, taču tu esi viena no mums un tev jādzīvo vai jāmirst saskaņā ar tām pašām tradīcijām. Arī šis sods ir daļa no tradīcijām. Tā ir pieņemts klanā, to nevar mainīt. - Brūns palūkojās uz priekšu un ieskatījās meitenes izbiedētajās zilajās acīs.
- Es zinu, kāpēc tu izmantoji lingu, Eila, lai gan es vēl aizvien nevaru saprast, kāpēc tu vispār sāki to lietot. Braka nebūtu starp dzīvajiem, ja nebūtu bijis tevis. - Viņš izslējās un ar visformālāko no žestiem tā, lai to redzētu visi, piebilda: - Šā klana vadonis ir pateicīgs meitenei par to, ka tā izglāba manas sievas dēla dēlu.
Daži no vērojošā klana ļaudīm apmainījās skatieniem. Šāda atklāta atzīšanās tika piedzīvota reti, un vēl retāk vadonis izteica savu atzinību vienkāršai meitenei.
- Tomēr tradīcijas nepieļauj atlaides, - Brūns turpināja. Viņš pamāja Moguram, un burvis iegāja alā. - Man nav izvēles, Eila. Tagad Mogurs izliek kaulus un izrunā skaļā balsī to vārdus, kurus nedrīkst izrunāt skali, vārdus, kuri ir zināmi vienīgi moguriem. Kad viņš būs beidzis, tu mirsi, Eila, klana meita, tu esi Nolādēta, Nolādēta ar Nāvi!
Eila sajuta asinis izzūdam no sejas. Iza izdvesa spalgu kliedzienu, un tas pārgāja skaļā gaudošanā pēc pazaudētā bērna. Skaņa spēji pārtrūka, Brūnam paceļot roku.
- Es neesmu beidzis, - viņš pamāja. Pēkšņā klusumā klans apmainījās ar ziņkāriem, gaidpilniem skatieniem. Kas tad vēl Brūnam ir sakāms?
- Klana tradīcijas ir skaidras, un man kā vadonim ir jāievēro šīs tradīcijas. Sieviete, kura izmanto ieroci, ir jānolād ar nāvi, taču nav tādu tradīciju, kas noteiktu, uz cik ilgu laiku. Eila, tu esi Nolādēta ar Nāvi uz vienu veselu mēnesi. Ja ar garu žēlastību tu būsi spējīga atgriezties no viņpasaules, kad mēness būs veicis vienu veselu ciklu un atradīsies tādā pašā stāvoklī kā tagad, tu atkal drīkstēsi dzīvot kopā ar mums.
Satraukums pārņēma cilvēku grupu, tas bija negaidīti.
- Tā ir tiesa, - Zūgs pamāja. - Nekur nav teikts, ka lāstam jābūt mūžīgam.
- Bet kāda ir starpība? Kā gan tik ilgi var būt miris un pēc tam atkal dzīvs? Varbūt dažas dienas, bet veselu mēnesi? - Drūgs šaubījās.
- Ja lāsts ilgtu tikai dažas dienas, es neesmu drošs, ka tas būtu sods, - Gūvs iebilda. - Daži moguri uzskata, ka gars nekad nenokļūst līdz viņpasaulei, ja lāsts ir īss. Tas vienkārši klīst tepat tuvumā, gaidot to laiku, kad varēs aiziet, tāpēc tas var atgriezties, ja vien spēj. Ja gars atrodas tuvumā, arī ļaunie gari dara to pašu. Tas ir ierobežots nāves lāsts, tomēr tas ir tik garš, ka tikpat labi to var uzskatīt par mūžīgu. Tas apmierina tradīcijas.
- Kāpēc tad viņš vienkārši nenolādēja viņu - un cauri? - Brouds nikni pamāja. - Tradīcijās nekas nav minēts par pārejošu lāstu saistībā ar viņas noziegumu. Eilai par to bija jāmirst, nāves lāstam vajadzēja būt viņas beigām.
- Vai tu domā, ka tā nebūs, Broud? Vai tu tiešām domā, ka viņa varētu atgriezties? - Gūvs jautāja.
- Es neko nedomāju, es tikai gribu zināt, kāpēc Brūns viņu vienkārši nenolādēja. Vai viņš vairs nespēj pieņemt vienkāršu lēmumu?