Выбрать главу

Broudu bija satraucis minētais jautājums. Tas atklāja domu, ko ikviens bija klusībā lolojis. Vai Brūns būtu uzlicis ierobežotu nāves lāstu, ja viņš neuzskatītu, ka pastāv kāda iespēja, lai cik tā būtu nie­cīga, ka sieviete varētu atgriezties no mirušajiem?

Brūns bija cīnījies ar šo dilemmu visu nakti. Eila bija izglābusi mazuļa dzīvību; nebija taisnīgi, ka viņai par to jāmirst. Vadonis mīlēja bērnu un bija no sirds pateicīgs meitenei, tomēr bija kas vairāk nekā viņa personiskās jūtas. Tradīcijas pieprasīja viņas nāvi, taču bija vēl ari citas tradīcijas: pienākuma tradīcija, tradīcija, kas prasīja dzīvību pret dzīvību. Viņai piederēja daļa no Braka gara; viņa bija pelnījusi, viņai pienācās kaut kas tikpat vērtīgs - viņai pienācās viņas dzī­vība.

Tikai līdz ar pirmajiem vārgajiem gaismas stariem viņš beidzot kaut ko izdomāja. Dažas izturīgas dvēseles bija atgriezušās pēc īslai­cīga nāves lāsta. Tās bija nelielas izredzes, tās gandrīz nebija nekādas izredzes, vienīgi kāds cerību stars. Par bērna dzīvību viņš tai spēja dāvāt vienīgi sīku cerību. Ar to nepietika, taču viņš nevarēja piedāvāt vairāk, un tas bija labāk nekā nekas.

Pēkšņi iestājās nāves klusums. Alas ejā stāvēja pats Mogurs, un viņš izskatījās kā pati Nāve, senatnīgs un svešs. Nebija vajadzības, lai viņš dotu zīmi. Tas bija jau izdarīts. Mogurs bija paveicis savu pienākumu. Eila bija mirusi.

Izas gaudas pāršķēla gaisu. Tad iesāka Oga un Ebra, un visas sievie­tes pievienojās Izai, sirsnīgi jūtot līdzi Izai. Eila redzēja, ka sieviete, kuru viņa mīlēja, bija bēdu pārņemta, un pieskrēja pie tās, lai mieri­nātu. Bet, kad viņa jau grasījās aplikt rokas ap kaklu vienīgajai mātei, kuru spēja atcerēties, Iza pagrieza tai muguru un devās projām, lai izvairītos no apkampiena. It kā nebūtu to redzējusi. Meitene bija apjukusi. Viņa vaicājoši uzlūkoja Ebru; Ebra skatījās meitenei cauri. Viņa piegāja pie Agas, tad pie Ovras. Viņu neviens neredzēja. Meite­nei tuvojoties, tie aizgriezās projām vai pagāja nost. Nevis tīšām, lai palaistu to garām, bet it kā būtu nolēmuši iet projām, pirms vēl tā bija pienākusi. Viņa pieskrēja pie Ogas.

-    Tā esmu es, Eila. Es te stāvu. Vai tu mani neredzi? - Viņa žesti­kulēja.

Ogas acis lūkojās pāri. Viņa pagriezās apkārt un aizgāja, neatbildot un neizrādot nekādas pazīšanas zīmes, it kā Eila būtu neredzama.

Eila ieraudzīja Krebu dodamies Izas virzienā. Meitene pieskrēja pie tā.

-     Kreb! Es esmu Eila. Es esmu tepat, - viņa sparīgi vicināja roku. Vecais burvis turpināja iet tālāk, vien nedaudz pavirzoties malā, lai izvairītos no meitenes, kas bija sakņupusi pie tā kājām, gluži kā no nedzīva akmens savā ceļā. - Kreb! - Eila iekaucās. - Kāpēc tu mani neredzi? - Viņa piecēlās un skrēja atpakaļ pie Izas.

-    Māt! Māāāt! Skaties uz mani! SKATIES UZ MANI! - viņa žestiku­lēja sievietei gar acim. Iza atkal spalgā balsī iegaudojās. Viņa mētāja rokas un sita sev pa krūtīm.

-    Mans bērns! Mana Eila! Mana meita ir mirusi. Viņa ir pagalam. Mana nabaga, nabaga Eila! Viņas vairs nav starp dzīvajiem.

Eila ieraudzīja Ubu, kas bailēs un apjukumā bija apķērusies mātei ap kājām. Viņa nometās ceļos mazās meitenes priekšā.

-    Tu taču redzi mani, vai ne, Uba? Es te esmu. - Eila redzēja, ka bērna acis viņu pazina, taču nākamajā mirklī Ebra noliecās un, paņē­musi meiteni, aiznesa to projām.

-    Es gribu Eilu, - Uba vicināja rokas, cenšoties atbrīvoties, lai tiktu zemē.

-    Eila ir mirusi, Uba. Viņas vairs nav. Tā nav Eila, tas ir tikai viņas gars. Tam jāatrod ceļš uz viņpasauli. Ja tu centīsies ar to runāt, ja tu uz to skatīsies, gars centīsies tevi paņemt sev līdzi. Ja tu uz to ska­tīsies, tas nesīs tev nelaimi. Neskaties uz to! Tu taču negribi, lai tas tev nes nelaimi, vai ne, Uba?

Eila smagi nokrita zemē. Patiesībā viņa nemaz nebija zinājusi, ko nozīmē nāves lāsts, un bija iztēlojusies visādas šausmas, taču īste­nība izrādījās daudz, daudz ļaunāka.

Eila klanam vairs neeksistēja. Tā nebija izlikšanās, tā nebija tēlo­šana, lai viņu nobiedētu, - viņa neeksistēja. Viņa bija gars, kas pārpratuma pēc bija redzams, kas vēl aizvien atgādināja tās dzīvo ķermeni, bet Eila bija mirusi. Nāve klana ļaudīm nozīmēja stāvokļa maiņu, ceļojumu uz citu eksistences līmeni. Dzīvības spēks bija nere­dzams gars, tas bija skaidrs. Cilvēks vienā brīdī varēja būt dzīvs, bet nākamajā - jau miris, bez acīm redzamām izmaiņām, izņemot vien to, ka tas, kas radīja kustības un elpošanu, un dzīvību, bija prom. Tā būtība, kas bija īstā Eila, vairs nebija daļa no viņu pasaules; tā bija spiesta pārvietoties uz nākamo pasauli. Nebija ne mazākās nozīmes tam, vai fiziskais ķermenis, kas palika šeit, bija auksts un nekustīgs vai silts un kustīgs.

Bija vajadzīgs tikai vēl viens solis, lai noticētu, ka dzīvības būtību iespējams aizdzīt. Ja viņas fiziskais ķermenis to vēl nezināja, tad uzzi­nās pavisam drīz. Patiesībā neviens neticēja, ka viņa jelkad atgriezī­sies, pat Brūns ne. Meitenes ķermenis, viņas tukšā čaula nedrīkstēja palikt dzīvotspējīga, kamēr viņas garam tiks atļauts atgriezties. Bez dzīvības gara ķermenis nespēja ēst, nespēja dzert, un drīz tam vaja­dzēja sabrukt. Ja šādam apgalvojumam cieši ticēja un ja mīļie vairs neatzina eksistenci, tad nekādas eksistences nebija, nebija iemesla ne ēst, ne dzert, ne dzīvot.

Bet tik ilgi, kamēr gars uzturējās alas tuvumā, liekot ķermenim kustēties, lai gan tas vairs nebija daļa no ķermeņa, spēki, kuri veda to projām, ari klaiņoja tepat tuvumā. Tie varēja nodarīt ļaunu tiem, kas vēl bija dzīvi, varēja mēģināt paņemt līdzi vēl kādu dzīvību. Bija zināmi gadījumi, ka drīz pēc tam, kad kāds tika nolādēts uz nāvi, nomira tā vīrs vai sieva, vai kāds cits viņam mīļš cilvēks. Klana ļau­dīm bija vienalga, vai gars paņēma ķermeni sev līdzi vai pameta pēc sevis nekustīgu čaulu, bet tie gribēja, lai Eilas gars dotos projām un darītu to ātri.

Eila vēroja pazīstamos cilvēkus sev visapkārt. Tie izklīda, darīja savus ierastos darbus, taču sasprindzinājums palika. Krebs un Iza iegāja alā. Eila piecēlās un sekoja. Neviens necentās viņu aizkavēt, vienīgi Uba tika turēta pa gabalu. Tika uzskatīts, ka bērniem ir vaja­dzīga īpaša aizsardzība, taču neviens negribēja sasteigt lietas. Iza savāca visas Eilas lietas, ieskaitot guļamās ādas un sausās zāles pildījumu, kas bija ieklāts zemē izdobtajā padziļinājumā, un iznesa tās ārā no alas. Krebs gāja tai līdzi, apstājies, lai paņemtu gruzdošu pagali no alas uguns. Sieviete nosvieda visu blakus neaizkurtam ugunskuram, kuru Eila nebija iepriekš pamanījusi, un iesteidzās atpa­kaļ alā, bet Krebs aizkūra uguni. Klusējot viņš veica kustības virs vi­ņas lietām un ugunskura, vairums no tām Eilai nebija pazīstamas.

Ar pieaugošām izbailēm Eila vēroja, kā Krebs pa vienai sāka mest karstajās liesmās tās lietas. Viņai nebūs bēru ceremonijas; tā bija daļa no soda, daļa no lāsta. Bet visas viņas pēdas bija jāiznīcina, nedrīkstēja palikt nekas, kas varētu viņu aizturēt. Meitene skatījās, kā viņas rokamo lāpstiņu apņem uguns; viņas vācamais grozs, kal­tētās zāles matracis, apģērbs - viss pazuda ugunī. Viņa redzēja, kā trīcēja Kreba roka, kad tas pasniedzās pēc viņas zvērādas apmetņa. Uz brīdi viņš piespieda to pie krūtīm, tad iemeta ugunskurā. Eilas acis pieplūda asarām.

-     Kreb, es tevi mīlu, - viņa māja. Šķita, ka viņš neredz. Šausmās, it kā kaut kur grimstot, viņa redzēja Krebu paceļam tās zāļu somu, to, kuru Iza bija izgatavojusi viņai tieši pirms liktenīgajām mamuta medībām, un ieliekam to dūmojošajās liesmās.