- Nē, Kreb, nē! Tikai ne manu zāļu somu, - viņa lūdzās. Bija par vēlu, tā jau dega.
Eila vairs nespēja izturēt. Neko neredzot, viņa traucās lejup pa nogāzi un ieskrēja mežā, sirdssāpēs un izmisumā elsojot. Viņa neredzēja, kurp gāja, un viņai īstenībā bija vienalga. Zari stiepās un nosprostoja tai ceļu, bet viņa lauzās tiem cauri, uzplēšot dziļas brūces rokās un kājās. Viņa brida pa ledaini auksto ūdeni, taču nemanīja savas sabristās kājas un nejuta, ka tās palikušas nejūtīgas, līdz paklupa pār kādu baļķi un izstiepās visā augumā uz zemes. Meitene gulēja uz aukstās, slapjās zemes, gaidot, kad atsteigsies nāve un atbrīvos viņu no mokām. Viņai nebija nekā. Ne ģimenes, ne klana, ne iemesla dzīvot. Viņa bija mirusi, tie teica, ka viņa ir mirusi.
Meitene bija tuvu tam, ka viņas vēlēšanās piepildītos. Aizmaldījusies savā bēdu un baiļu pilnajā pasaulē, kopš pārnākšanas alā vairāk nekā pirms divām dienām viņa nebija ne ēdusi, ne dzērusi. Viņai mugurā nebija siltu drēbju, viņas kājas no aukstuma sāpēja. Viņas organisms bija vārgs un atūdeņots, viegls mērķis ātrai nāvei pamestībā. Tomēr kaut kas viņā bija stiprāks par vēlēšanos nomirt, tas pats, kas bija licis tai soļot toreiz, kad postošā zemestrīce bija atstājusi piecgadīgo meiteni bez mīlestības, bez ģimenes un bez patvēruma.
Nevaldāma vēlme dzīvot, spītīgs izdzīvošanas instinkts neļāva viņai aiziet, kamēr tā vēl elpoja, kamēr tajā vēl turējās dzīvība.
Apstāšanās ļāva viņai atpūsties. Brūcēm asiņojot un trīcot no aukstuma, viņa pieslējās sēdus. Meitene bija kritusi ar seju slapjajās lapās, viņa nolaizīja lūpas, ar mēli sniedzoties pēc mitruma. Viņai slāpa. Eila nespēja atcerēties, ka jelkad dzīvē būtu bijusi tik izslāpusi. Ūdens burbuļošana kaut kur blakus lika tai piecelties kājās. Ilgi un ar apmierinājumu sadzērusies auksto ūdeni, viņa devās tālāk. Viņa tik stipri trīcēja, ka klabēja zobi un bija grūti soļot uz nosalušajām, sāpošajām pēdām. Meitenei reiba galva, un viņa bija apjukusi. Kustēšanās to nedaudz sasildīja, taču pazeminātā ķermeņa temperatūra darīja savu.
Viņa skaidri nezināja, kur atrodas, viņas prātā nebija mērķa, bet kājas to nesa pa taku, kuru iepriekš bija mērojusi tik daudz reižu un kura no atkārtotas lietošanas bija iesēdusies atmiņā. Laikam nebija nozīmes, viņa nezināja, cik ilgi jau bija gājusi. Eila kāpa augšup gar stāvas sienas pamatni zem miglas apņemta ūdenskrituma, un tai šī vieta šķita pazīstama. Iznākusi no skraja skujkoku meža, kuram bija piejaukušies arī pundurbērzi un vītoli, viņa atklāja, ka ir nokļuvusi savā slepenajā pļavā augstu kalnā.
Viņa prātoja, kad pēdējo reizi bija apciemojusi šo vietu. Meitene reti bija nākusi šurp pēc tam, kad bija sākusi medīt, izņemot to reizi, kad pašmācības ceļā centās apgūt dubultakmens paņēmienu. Tā vienmēr bija kalpojusi kā treniņu, nevis medību vieta. Vai tovasar viņa vispār bija šurp atnākusi? Viņa nespēja atcerēties. Pastūmusi malā biezos, samudžinātos zarus, kas kalpoja par aizsegu pat bez lapotnes, Eila iegāja savā mazajā alā.
Tā šķita mazāka, nekā bija palikusi atmiņā. "Redz, kur vecā guļamā zvērāda," viņa sev teica, atceroties laiku, kad bija to atnesusi šurp. Daži susliki tajā bija ierīkojuši ligzdu, bet, iznesusi zvērādu ārā un izpurinājusi, Eila redzēja, ka tā nebija pārāk sabojāta - mazliet stīva no vecuma, taču sausā ala to bija saudzējusi. Meitene apņēma to sev apkārt, pateicīga par tās siltumu, un iegāja atpakaļ alā.
Tur bija kāda veca āda, ko viņa bija atstiepusi uz alu, lai pabāztu zem tās zāli mīkstākai gulēšanai. "Interesanti, vai nazis vēl ir te?" viņa nodomāja. Plaukts ir nogāzies, bet tam kaut kur tepat jābūt. Te tas ir! Eila pacēla no smiltīm krama asmeni, nospodrināja to un sāka piegriezt veco ādas gabalu. Viņa noņēma slapjos kāju apsējus un ievēra auklas caurumos, ko bija izdūrusi izgrieztajos apļos, tad aptina kājas ar sausajiem apļiem, piebāžot tos ar izolējošu grīšļa zāli, ko izvilka no ādas gabala apakšas. Slapjās ādas viņa izstiepa žāvēties un sāka pārbaudīt krājumus.
"Man ir vajadzīga uguns," viņa nodomāja. "Sausā zāle kalpos par aizkuru." Viņa saslaucīja zāli un sastūma to pie sienas. "Plaukts ir sauss; es varu nodrāzt skalus un izmantot tos par pamatu, lai aizkurtu uguni. Man ir vajadzīgs skaliņš, ko virpināt pret to. Te ir mana bērza tāss dzeramā krūzīte. To varētu izmantot arī uguns aizkurša- nai. Nē, to es pataupīšu ūdenim. Grozs ir pavisam sagrauzts," viņa nosprieda, ielūkojusies tajā. "Kas tas? Mana vecā linga. Es nezināju, ka esmu to atstājusi šeit. Man šķiet, ka es uztaisīju vēl vienu." Viņa pacēla lingu. "Tā ir pārāk maza, un peles tikušas tai klāt; man būs vajadzīga jauna." Viņa paskatījās uz ādas strēmeli rokās.
"Mani nolādēja. Tās dēļ mani nolādēja. Esmu mirusi. Kā gan es varu domāt par uguni un lingām? Es esmu mirusi. Bet es nejūtos mirusi - es jūtos nosalusi un izsalkusi. Vai miris cilvēks var justies nosalis un izsalcis? Kā tad jūtas miris cilvēks? Vai mans gars atrodas citā pasaulē? Es pat nezinu, kāds ir mans gars. Es nekad neesmu redzējusi garu. Krebs saka, ka neviens nevarot redzēt garus, bet viņš spēj ar tiem sarunāties. Kāpēc Krebs mani neredzēja? Kāpēc neviens nespēja mani ieraudzīt? Man jābūt mirušai. Bet kāpēc tad es domāju par ugunskuriem un lingām? Tāpēc, ka gribu ēst!
Vai man lietot lingu, lai dabūtu ko ēdamu? Kāpēc ne? Es jau tiku nolādēta, ko gan vēl tie spēj man nodarīt? Bet šitā nav derīga; no kā es varētu uztaisīt jaunu? Sega? Nē, tā ir pārāk stīva, tā nogulējusi te ārā pārāk ilgi. Man ir vajadzīga mīksta, lokana āda. Viņa palūkojās visapkārt alai. Es pat nespēju nevienu nogalināt. Kā lai izgatavoju lingu, ja man nekā nav? Kur lai es atrodu mīkstu ādiņu?" Viņa lauzīja galvu, tad izmisusi apsēdās.
Meitene paskatījās uz savām rokām, kas gulēja klēpī, tad pēkšņi pamanīja, uz kā tās atpūšas. "Mans apmetnis! Mans apmetnis ir mīksts un lokans. Es varu no tā kādu gabaliņu nogriezt." Viņa atguva možumu un atkal sāka enerģiski lūkoties apkārt. "Te ir kāda veca rokamā nūjiņa; neatceros, ka būtu to te atstājusi. Un daži šķīvji. Tā ir gan, es tiešām atnesu šurp dažas gliemežnīcas. Esmu izsalkusi. Ja te atrastos kaut kas ēdams! Paga! Ir gan! Es taču šogad nelasīju riekstus, ar tiem noteikti ārpusē ir pilna zeme."
Eila vēl nebija to apjautuši, bet viņa atkal bija sākusi dzīvot. Viņa savāca riekstus, ienesa tos alā un ēda tik daudz, cik vien tās vēders, sarāvies no ilgās badošanās, spēja turēt. Pēc tam meitene noņēma savu apmetni un izgrieza no tā gabaliņu ādas lingai. Strēmelei trūka izspilētās kabatas, kurā ievietot akmeņus, tomēr meitene nodomāja, ka tā derēs.
Viņa nekad agrāk nebija medījusi dzīvniekus ēšanai, un trusis bija veikls, tomēr nepietiekami ātrs. Viņai likās, ka bija manījusi paskrienam garām bebru mātīti. Eila pārsteidza dzīvnieku tieši tajā brīdī, kad tas nira ūdeni. Atpakaļceļā viņa ieraudzīja pie strauta mazu, pelēku, ar kaļķi klātu akmeni. "Tas ir krams! Es zinu, ka tas ir krams." Viņa pacēla akmens gabalu un paņēma līdzi arī to. Meitene ienesa trusi un bebru alā un izgāja vēlreiz, lai sameklētu akmeni āmuram.
"Man ir vajadzīga nūjiņa ugunij," viņa domāja. "Tai jābūt labai un sausai; šis koks ir mazliet slapjš." Meitene ieraudzīja savu veco rokamo lāpstiņu. "Tai vajadzētu derēt," viņa pie sevis noteica. Bija mazliet grūti vienai pašai aizkurt uguni; viņa bija pieradusi mainīties ar kādu citu sievieti, virpinot nūjiņu, vienlaikus spiežot to uz leju, lai uzturētu nepārtrauktu kustību. Pēc intensīvas piepūles un koncentrēšanās kāda dzirkstele no uguns pamatnes ieslīdēja sausās malkas klājienā. Viņa cītīgi to pūta un tika atalgota ar nelielām laizošām liesmu mēlēm. Citu pēc cita tā pievienoja sausos skalus, pēc tam lielākos gabalus no vecā plaukta. Kad uguns bija kārtīgi iedegusies, viņa pievienoja lielākos koka gabalus, kurus bija savākusi, līdz uguns priecīga sildīja nelielo alu.