"Man vajadzēs izgatavot podu vārīšanai," Eila nodomāja, durot uz iesma nodīrāto trusi un pārliekot pāri bebra asti, lai liesajai gaļai pievienotu tās bagātīgo treknumu. "Man būs vajadzīga jauna rokamā nūjiņa un vācamais grozs. Krebs sadedzināja manu vācamo grozu. Viņš sadedzināja visu, pat manu zāļu somu. Kāpēc viņam vajadzēja sadedzināt manu zāļu somu?" Asaras sakāpa meitenei acis un drīz vien plūda pāri vaigiem. "Iza teica, ka es esot mirusi. Es lūdzos, lai viņa skatās uz mani, bet viņa tikai atkārtoja, ka esmu mirusi. Kāpēc viņa nespēja mani redzēt? Es taču tur stāvēju, tieši viņai priekšā." Meitene kādu bridi paraudāja, tad izslējās un noslaucīja asaras. "Ja es taisīšu jaunu rokamo lāpstiņu, man būs vajadzīgs rokas cirvītis," viņa apņēmīgi pie sevis noteica.
Kamēr cepās trusis, meitene izgatavoja sev rokas cirvīti, ko bija iemācījusies, vērojot, kā to darīja Drūgs, un ar to nocirta zaļu zaru, no kura iznāca rokamā nūjiņa. Pēc tam viņa savāca vēl malku un sakrāva to alas iekšpusē. Eila nevarēja sagaidīt, kad izcepsies gaļa, - smarža pildīja tās muti ar siekalām un lika vēderam burkšķēt. Nokodusi pirmo kumosu, viņa bija pārliecināta, ka nekad agrāk neko tik gardu nebija ēdusi.
Bija jau satumsis, kad Eila beidza ēst, un viņa bija priecīga par ugunskuru. Meitene uzbēra ap to valnīti, lai būtu droša, ka līdz rītam tas nenodzisīs, un apgūlās, ietinusies vecajā ādā, tomēr miegs nenāca. Viņa stingi raudzījās liesmās, kamēr dienas drūmie notikumi skumjā procesijā meitenes prātā sekoja cits citam; nemanot tai sāka plūst asaras. Viņa bija nobijusies, vēl vairāk - viņa jutās vientuļa. Kopš Iza bija meiteni atradusi, tā nebija pavadījusi vientulībā pat vienu nakti. Visbeidzot pārgurums aizvēra acis, bet miegā tai rādījās slikti sapņi. Eila sauca Izu, un viņa sauca vēl kādu sievieti gluži aizmirstā valodā. Taču nebija neviena, kas mierinātu līdz izmisumam un sāpēm vientuļo meiteni.
Eilas dienas bija noslogotas, aizņemtas ar aktivitātēm, lai nodrošinātu izdzīvošanu. Viņa vairs nebija tas nepieredzējušais, nemākulīgais piecgadīgais bērns. Kopā ar klanu pavadītajos gados meitene bija smagi strādājusi, bet vienlaikus arī mācījusies. Eila nopina ciešus, ūdensnecaurlaidīgus grozus, ar kuriem nest ūdeni un kuros taisīt ēdienu, un izgatavoja sev jaunu grozu vākšanai. Meitene apstrādāja pašas nomedīto zvēru ādas un izveidoja trušādas oderītes saviem kāju apsējiem - ādiņām no potītēm līdz ceļgaliem -, kurus cieši nosaitēja, un roku sildītājus, līdzīgus kāju apsējiem, - tie bija apaļi ādas gabali, pie delnas locītavas sasienami, veidojot maisiņu, vienīgi īkšķiem tika izgrieztas spraugas. Viņa izgatavoja no krama darbarīkus un savāca zāli, lai padarītu mīkstāku savu guļamvietu.
Pļavu zāle noderēja ari pārtikai. Tā bija pilna ar sēklām un graudiem. Tuvākajā apkārtnē bija atrodami arī rieksti, augstkrūmu dzērvenes, miltenes, mazi, cieti ābolīši, ar stērķeli bagātas, kartupeļiem līdzīgas saknes un ēdamās papardes. Viņa priecājās, atradusi tra- gantzirņus, nekaitīgo auga pasugu, kuru zaļās pākstis slēpa mazu, apaļu zirnīšu rindas, un pat savāca sīkās, cietās sēkliņas no izkaltušas balandas, ko samalt un pievienot graudiem, no kuriem tā gatavoja biezputru. Daba nodrošināja meitenei nepieciešamo.
Drīz pēc apmešanās alā Eila nolēma, ka viņai ir vajadzīgs jauns zvērādas apmetnis. Ziema nesteidzās ar pašu sliktāko laiku, tomēr bija auksts, un meitene zināja, ka sniegs nebūs ilgi jāgaida. Vispirms viņa prātoja par lūša ādu; lūsim viņas acīs bija īpaša nozīme. Tomēr tā gaļa nebūs baudāma, vismaz viņai tā negaršoja, un ēdiens Eilai bija tikpat svarigs kā āda. Meitenei nesagādāja problēmas apmierināt savas tūlītējās vajadzības tik ilgi, kamēr vien viņa spēja medīt, taču viņai vajadzēja sagādāt krājumus tam laikam, kad sniegs piespiedīs viņu uzturēties alā. Pārtika viņai tagad bija galvenais medīšanas iemesls.
Eilai ļoti nepatika doma, ka jānogalina viena no maigajām, kautrīgajām radībām, ar kuru viņa tik ilgi bija dalījusies savā slēptuvē, un viņa nebija pārliecināta, vai stirnu buku bija iespējams nogalināt ar lingu. Ieraudzījusi nelielo ganāmpulku, meitene bija pārsteigta, ka tas vēl aizvien ganījās augstajās pļavās, tomēr nolēma, ka jāizmanto izdevība, iekams tas nebija devies projām uz zemākiem laukiem. No neliela attāluma spēcīgi mestais akmens nogāza stirnu, un smagais sitiens ar vāli piebeidza to pavisam.
Zvērāda bija bieza un mīksta - daba bija sagatavojusi dzīvnieku aukstajai ziemai -, un no tā gaļas sautējuma iznāca garšīgas vakariņas. Kad svaigās gaļas smarža pievilināja ļauno āmriju, strauji sviests akmens to nogalināja, atsaucot atmiņā, ka pirmais viņas nogalinātais dzīvnieks bija āmrija, kas bija zagusi no klana. Amrijas kaut kam noderēja - viņa bija stāstījusi Ogai. Uz āmrijas spalvām elpojot neveidojās sarma, tāpēc no to ādiņām iznāca vislabākās kapuces. "Šoreiz es no ādas uztaisīšu kapuci," meitene prātoja, velkot nogalināto gaļēdāju uz alu. Viņa izveidoja ugunskuru apli ap kaltējamās gaļas rindām, lai aizbaidītu citus gaļēdājus un paātrinātu žāvēšanas procesu, un viņai gluži labi patika garša, ko dūmi piešķīra gaļai. Alas dibenā viņa izraka seklu bedri, jo zemes kārta kalna spraugas dibenā bija plāna, un izklāja to ar akmeņiem no upes. Kad gaļa bija noglabāta, viņa apkrāva slēptuvi ar smagiem akmeņiem.
Jaunā āda, kuru Eila apstrādāja, kamēr žāvējās gaļa, arī bija piesūkusies ar dūmu smaržu, bet tā bija silta, un kopā ar veco ādu meitene varēja ierīkot ērtu gultu. No stirnas labi izskalotā, ūdensnecaurlaidīgā kuņģa iznāca ūdens soma, no cīpslām - virve un no ziemai uzkrātajām rezervēm virs dzīvnieka astes - tauki. Katru dienu, kamēr žāvējās gaļa, viņa uztraucās par sniegu un pa dienu ugunskuru apļa iekšpusē gulēja, lai pa nakti varētu tos piekurt. Viņa jutās atvieglota un daudz drošāka, kad gaļa bija noglabāta.
Kad biezie mākoņi apslēpa mēnesi, Eila sāka uztraukties par aizejošo laiku. Viņa precīzi atcerējās, ko bija teicis Brūns: "Ja, pateicoties garu žēlastībai, tu spēsi atgriezties no viņpasaules, kad mēness būs vienreiz izgājis savu ciklu un atradīsies tajā pašā stāvoklī, kur pašreiz, tu atkal drīkstēsi dzīvot ar mums." Viņa nezināja, vai atrodas "viņpasaulē", tomēr vairāk nekā jebkad agrāk vēlējās atgriezties mājās. Eila nebija pārliecināta, vai viņa to spēs, nezināja, vai tie viņu redzēs, ja viņa atgriezīsies, tomēr Brūns droši vien domāja, ka viņa spēs, un meitene pieķērās vadoņa vārdiem. Vienīgi - kā viņa zinās, kad varēs atgriezties, ja mākoņi aizsegs mēnesi?
Viņa atcerējās, ka pasen Krebs bija rādījis, kā iegriezt nūjā robiņus. Meitene minēja, ka izroboto nūju kolekcija, kuru viņš glabāja kādā vietā pie pavarda, kas nebija pieejama pārējiem mājniekiem, droši vien bija laika uzskaitījums starp kādiem svarīgiem notikumiem. Reiz, ziņkāres dzīta, viņa nolēma skaitīt tāpat, kā to bija darījis Krebs, un, tā kā mēness cikli atkārtojās, meitene nolēma, ka būtu interesanti redzēt, cik daudz robiņu būs vajadzīgs, lai paietu viens mēness cikls. To atklājis, Krebs meiteni stipri norāja. Rājiens un brīdinājums to vairs nekad nedarīt vienīgi pastiprināja atmiņas par šo notikumu. Visu dienu meitene raizējās, kā gan viņa zinās, kad atgriezties alā, līdz atcerējās šo atgadījumu, un nolēma katru vakaru iegriezt nūjā robu. Lai kā viņa centās savaldīties, acis pieplūda ar asarām katru reizi, kad viņa iegrieza robiņu.