Eilas acis bieži pieplūda ar asarām. Dažādi sīkumi uzjundīja mīlas un siltas atmiņas. Izbiedēts trusis, kas pārskrēja tās ceļu, atgādināja par ilgajām pastaigām kopā ar šļūcošo Krebu. Viņa mīlēja tā nelīdzeno, vienacaino, rētām noklāto veco seju. Doma par to lika asarām plūst pār vaigiem. Ieraudzījusi kādu augu, ko meitene bija meklējusi Izai, Eila sāka elsot, atceroties vecās sievietes skaidrojumu, kā tas lietojams; un atkal jauna asara nobira, kad viņa atcerējās, kā Krebs bija sadedzinājis tās zāļu somu. Visgrūtākās tomēr bija naktis.
Viņa bija pieradusi būt vienatnē pa dienu jau tajā vecumā, kad klaiņoja pa laukiem, vācot augus vai medījot, taču meitene nekad nebija uzturējusies projām no cilvēkiem naktī. Sēžot vienai pašai nelielajā alā un lūkojoties ugunī un tā kvēlojošajā atspīdumā, kas dancoja uz sienas, viņa raudāja, ilgojoties pēc sev mīļo cilvēku tuvuma. Kaut kādā ziņā visvairāk pietrūka Ubas. Bieži viņa piespieda pie krūtīm zvērādu un šūpojās uz priekšu un atpakaļ, klusinātā balsī pie sevis dūcot, kā tik bieži bija darījusi ar Ubu. Viņas apkārtne apmierināja meitenes fiziskās vajadzības, bet nespēja izgaisināt ilgas pēc cilvēkiem.
Naktī klusi uzmirdzināja pirmais sniegs. Eila sajūsmā iekliedzās, kad no rīta izgāja no alas. Pirmatnīgs baltums mīkstināja pazīstamās ainavas kontūras, radot burvīgu sapņu zemi ar fantastiskiem veidojumiem un mītiskiem stādiem. Krūmus sedza mīkstas sniega cepures, skujkoki bija ietērpti jaunos, baltos, greznos tērpos, un lielie, atkailinātie zari ietīti mirdzošos mēteļos, kas izcēla katru zaru uz tumši zilās debess fona. Eila palūkojās uz savu pēdu nospiedumiem, kas bija sabojājuši perfekto, gludo, vizuļojoši balto kārtiņu, un metās skriešus pāri baltajai segai, šķērsojot un vēlreiz šķērsojot pati savas pēdas, veidojot sarežģītu zīmējumu, kura sākotnējais nolūks tā izpildīšanas laikā zuda. Viņa sāka iet pa kāda neliela dzīvnieciņa pēdām, bet tad pēkšņi mainīja domas un uzkāpa uz kāda klints izvirzījuma šaurās maliņas, kuru vējš bija noslaucījis tīru no sniega.
Visa kalnu grēda, kuras majestātiskās virsotnes svinīgi izkārtojās tai aiz muguras, bija balta ar zilganu ēnojumu. Tā vizuļoja saulē kā gigantisks, mirdzošs dārgakmens. Ainava, kas pletās meitenes priekšā, atklāja skatienam zemākās vietas, līdz kurām bija sniedzies sniegputenis. Zili zaļā jūra, uzkulta viļņu putās, gulēja divu kalnu ieplakā, bet stepe uz austrumiem vēl aizvien bija kaila. Eila redzēja sīkas figūriņas skraidām pa klajumu tieši zem sevis. Pie klana alas arī bija snidzis. Viena figūriņa šķita pārvietojamies, nedaudz pieklibojot. Pēkšņi ainava bija zaudējusi savu burvību, un Eila kāpa atpakaļ.
Nākamajam sniegputenim vairs nepiemita nekāda burvība. Temperatūra strauji pazeminājās. Tiklīdz meitene izgāja no alas, dzeļošs vējš ar asām adatiņām durstījās tās neaizsegto seju, un tā sāka sūrstēt. Sniegavētra ilga četras dienas, sadzenot pret sienu tik augstas kupenas, ka tās gandrīz nosprostoja ieeju alā. Viņa izrakās ārā, izmantojot savas rokas un pašas nogalināta brieža plakanu gūžas kaulu, un pavadīja visu dienu, vācot malku. Gaļas kaltēšana bija samazinājusi tuvumā atrodamo kritušo koku daudzumu, un brišana pa dziļo sniegu nogurdināja meiteni. Viņa bija droša, ka pārtika ir pietiekamā daudzumā, bet nebija bijusi pietiekami tālredzīga attiecībā uz kurināmā krājumiem. Eila nebija pārliecināta, vai malkas pietiks, un, ja sāks snigt vēl vairāk, alu ieputinās tik dziļi, ka tā nespēs izkļūt ārā.
Pirmo reizi, kopš tā atradās mazajā alā, meitene bija nobijusies par savu dzīvību. Viņas pļava atradās pārāk augstu. Iesprostota alā, viņa nekādā ziņā neizdzīvos šo ziemu. Viņai nebija pieticis laika, lai sagatavotos visai aukstajai sezonai. Pēcpusdienā Eila atgriezās alā un apsolījās sev, ka nākamajā dienā savāks vairāk malkas.
No rīta vēl viena sniegavētra gaudoja visā savā varenībā, un ieeja alā bija pilnībā nosprostota. Viņa jutās ieslēgta, iekļuvusi lamatās un nobijusies. Viņa prātoja, cik dziļi varētu būt ieputināta sniegā. Eila atrada garāku zaru un izdūra to cauri lazdas krūmam, iegāžot sniegu alā. Meitene sajuta dzestrumu un, palūkojusies augšup, ieraudzīja, kā, vēja nestas, alā horizontāli lidinās sniegpārslas. Pametusi zaru caurumā, viņa devās atpakaļ pie ugunskura.
Par laimi, viņai ienāca prātā izmērīt kupenas dziļumu. Caurums, kam neļāva aizsnigt zars, ielaida gaisu nelielajā telpiņā, kuru tā apdzīvoja. Skābeklis bija vajadzīgs ugunskuram, arī viņai pašai. Bez gaisa cauruma viņa pavisam vienkārši varēja ieslīgt miegā, no kura nekad vairs nepamostos. Meitenei bija draudējušas lielākas briesmas, nekā tā apzinājās.
Viņa atklāja, ka nav daudz jākurina, lai alu uzturētu siltu. Sniegs, starp kristāliņiem izveidojot miniatūras gaisa kabatiņas, bija labs izolācijas materiāls. Nelielo telpu gandrīz būtu varējis piesildīt viņas ķermenis vien. Taču viņai bija vajadzīgs ūdens. Uguns bija vairāk nepieciešama, lai izkausētu sniegu nekā lai uzturētu siltumu.
Vienai pašai dzīvojot alā, kuru apspīdēja tikai nelielais ugunskurs, vienīgais veids, kā viņa spēja atšķirt dienu no nakts, bija trūcīgā gaisma, kas ielauzās pa gaisa caurumu dienas laikā. Katru vakaru, kad gaisma izzuda, viņa rūpīgi iegrieza robiņu savā nūjā.
Tā kā nebija nekā cita, ko darīt, viņa ilgi raudzījās ugunī. Tā bija silta un kustīga, un, ieslēgta savā kapam līdzīgajā miteklī, tā sāka dzīvot savu dzīvi. Meitene vēroja, kā tā aprij katru koka nūju, atstājot vienīgi pelnu paliekas. "Vai ugunij ari ir savs gars?" viņa prātoja. "Kur gan uguns gars dodas, kad tā izdziest? Krebs saka: kad cilvēks mirst, tā gars dodas uz viņpasauli. Vai es esmu viņpasaulē? Neliekas, ka būtu kaut kas citādi; vientuļāk, tas arī viss. Varbūt mans gars atrodas vēl kaut kur citur? Kā lai es to zinu? Tomēr es tā nejūtos. Nu, varbūt. Man šķiet, ka mans gars atrodas kopā ar Krebu un Izu, un Ubu. Bet es esmu nolādēta, man jābūt mirušai.
Kāpēc gan totēms deva man zīmi, ja zināja, ka mani nolādēs? Kāpēc gan lai es būtu domājusi, ka viņš man deva zīmi, ja viņš to nedarīja? Es domāju, ka viņš mani pārbaudīja. Varbūt šis ir vēl viens pārbaudījums. Vai varbūt viņš mani ir pametis? Bet kāpēc viņam mani būtu jāizvēlas un tad jāpamet? Varbūt viņš mani nepameta. Varbūt viņš devies uz garu pasauli manā vietā. Varbūt viņš ir tas, kas cīnās ar ļaunajiem gariem; viņš to spētu izdarīt labāk nekā es. Varbūt viņš mani te atsūtīja, lai es gaidu. Vai varētu būt, ka tas vēl aizvien mani sargā? Bet es taču neesmu mirusi. Kāda es esmu? Es esmu vientuļa, lūk, kāda es esmu. Es vēlētos, kaut nebūtu tik vientuļa.
Uguns atkal ir izsalkusi, grib kaut ko ēst. Man liekas, es ari kaut ko ieēdlšu." Viņa izvilka vēl vienu koka gabalu no rūkošajiem krājumiem un ielika liesmās, un tad piegāja pārbaudīt gaisa caurumu. "Kļūst jau tumšs," meitene nodomāja, "jāiegriež robiņš. Vai tā vētra nerimsies visu ziemu?" Viņa paņēma izroboto nūju, iegrieza robiņu, tad uzlika vienu roku virs robiņiem, pēc tam otru roku, pēc tam atkal pirmo, tā turpinot, līdz bija noklājusi visus robiņus. "Vakar bija mana pēdējā diena. Nu es drīkstu doties atpakaļ, bet kā es varu iziet šajā puteni?" Viņa vēlreiz pārbaudīja sniega caurumu. Eila tik tikko spēja atšķirt sniegu, kas sāniski krita augošajā tumsā. Viņa papurināja galvu un devās pie ugunskura.
Nākamajā dienā pamodusies, meitene pirmām kārtām atkal pārbaudīja gaisa caurumu, bet vētra turpināja trakot. "Vai tā nekad nebeigsies? Tā taču nevar visu laiku turpināties, vai ne? Es gribu atgriezties. Ja nu Brūns būs nolādējis mani uz visiem laikiem? Ko tad, ja es nekad vairs nevarēšu atgriezties, pat ja vētra pierims? Ja es tagad neesmu mirusi, tad noteikti nomiršu. Vienkārši nepietika tam laika. Man tik tikko pietika laika, lai sagādātu krājumus vienam mēnesim. Es nekādā gadījumā ar tiem neiztiktu visu ziemu. Interesanti, kāpēc Brūns deva nāves lāstu uz laiku? Es to negaidīju. Vai es patiesi būtu varējusi atgriezties atpakaļ, ja nevis mans totēms, bet es pati būtu devusies uz garu pasauli? Kā es lai zinu, ka mans gars nav aizgājis? Varbūt mans totēms šeit sargā manu ķermeni, kamēr mans gars ir projām? Es nezinu. Es vienkārši nezinu. Es vienīgi zinu to: ja Brūns nebūtu devis lāstu uz laiku, man nebūtu nekādu iespēju.