Iespējas? Vai tad Brūns gribēja dot man iespējas?" Apgaismības mirklī viss saslēdzās kopā jaunā dziļumā, atklājot meitenes pieaugošo briedumu. "Manuprāt, Brūns to patiesi domāja, sakot, ka ir man pateicīgs par Braka dzīvības izglābšanu. Viņam bija mani jānolād, tādas ir klana tradīcijas, pat ja viņš to nevēlējās, tomēr viņš gribēja dāvāt man iespēju. Es nezinu, vai esmu mirusi. Vai cilvēki ēd vai guļ, vai elpo, kad ir miruši?" Meiteni sagrāba drudzis, bet tā cēlonis nebija aukstums. "Man šķiet, ka vairums cilvēku mirt vienkārši nevēlas. Un es zinu, kāpēc.
Bet kas gan man lika dzīvot? Cik viegli būtu bijis nomirt, ja es vienkārši būtu palikusi tur, kur pakritu, kad aizskrēju projām no alas.
Ja Brūns man nebūtu teicis, ka es atkal drīkstēšu atgriezties, vai tad es būtu piecēlusies? Ja es nezinātu, ka ir kāda iespēja, vai tad es vēl censtos? Brūns teica: "ar garu žēlastību…" Kādu garu? Manējo? Mana totēma? Vai tas ir svarīgi? Kaut kas lika man vēlēties dzīvot. Varbūt tas bija mans totēms, kas mani sargāja, bet varbūt tā bija tikai apziņa, ka man ir iespēja. Varbūt abi divi. Jā, es domāju, ka abi."
Bija jāpaiet krietnam brīdim, lai Eila saprastu, ka ir nomodā, tad viņai bija jāpieskaras acīm, lai apzinātos, ka tās ir vaļā. Viņa apspieda kliedzienu biezajā, slāpējošajā alas tumsā. "Es esmu mirusi! Brūns mani nolādēja, un tagad es esmu mirusi! Es nekad netikšu no šejienes ārā, es nekad netikšu atpakaļ uz alu, ir par vēlu. Ļaunie gari - tie mani ir piemuļķojuši. Tie lika man domāt, ka esmu dzīva, dzīva savā alā, taču es esmu mirusi. Tie sadusmojās, kad es nedevos tiem līdzi pa upi, tāpēc tie mani sodīja. Tie lika man domāt, ka esmu dzīva, tomēr patiesībā es visu laiku biju mirusi." Meitene bailēs noskurinājās un ievīstījās ādā, baidoties pakustēties.
Eila slikti gulēja. Viņa visu laiku modās augšā un atcerējās dīvainus, šausminošus sapņus par atbaidošiem ļaunajiem gariem un zemestrīcēm, un lūšiem, kuri tai uzbruka un pārvērtās par alu lauvām, un par sniegu, nebeidzamu sniegu. Alai piemita īpatnēja drēgnuma smaka, tomēr šī smaka bija pirmais, kas lika Eilai apjēgt, ka viņas pārējie maņu orgāni funkcionē, bet to nevar teikt par redzi. Otrā apjausma radās, kad meitene satraukusies pielēca sēdus un sasita galvu pret alas sienu.
"Kur ir mana nūja?" viņa pavicināja roku tumsā. "Ir nakts, un man jāiegriež robiņš." Viņa grābstījās tumsā, meklējot nūju, it kā tā būtu vissvarīgākā lieta meitenes dzīvē. "Man bija jāiegriež robiņš vakarā; kā gan es varu iegriezt, ja nespēju to atrast? Vai es jau to iegriezu? Kā es zināšu, ka varu doties mājās, ja nevaru atrast nūju? Nē, tas nav pareizi." Viņa papurināja galvu, cenšoties to dabūt skaidru. "Es drīkstu iet mājās, laiks jau ir pagājis. Bet es esmu mirusi. Un sniegs nepārstāj. Tas tikai snigs un snigs, un snigs. Kā gan es tumsā varu saskatīt sniegu?"
Viņa uz labu laimi parāpoja pa alu, uzduroties lietām, bet, sasniegusi izeju, pamanīja augstu virs galvas vieglu, neskaidru spīdumu. "Mana nūja, tai jābūt tur augšā." Eila parāpās augšup pa krūmu, kas pa pusei bija ieaudzis alā, sataustīja garās nūjas galu un pastūma to. Nūjai izslīdot cauri kupenai un atveroties gaisa caurumam, meitenei uzkrita sniegs. Viņu sveicināja svaiga gaisa pūsma un spilgti zils debess gabaliņš. Vētras spēki beidzot bija izsikuši, un, vējam norimstot, pēdējais krītošais sniegs caurumu bija nosprostojis.
Svaigais, vēsais gaiss padarīja skaidru meitenes galvu. "Putenis ir beidzies! Sniegs ir pārstājis krist! Beidzot sniegs ir pārstājis krist! Es varu iet mājās. Bet kā es tikšu no šejienes ārā?" Viņa dūra un bakstīja ar nūju, cenšoties paplašināt caurumu. Atdalījās liels gabals un cauri atvērumam iegāzās alā, pārklājot meiteni ar aukstu, slapju sniegu. "Ja es neuzmanīšos, aprakšu pati sevi. Man par to jāpadomā." Eila norāpās zemē un uzsmaidīja gaismai, kas plūda caur paplašināto spraugu. Viņa bija sajūsmā, dedzīgi vēloties iet projām, tomēr piespieda sevi nomierināties, lai visu pārdomātu.
Kaut uguns nebūtu nodzisusi - gribējās tēju! "Man šķiet, ka somā ir mazliet ūdens. Jā, labi," viņa nodomāja un padzērās. "Es nebūšu spējīga pagatavot neko ēdamu, bet no tā, ka izlaidīšu vienu maltīti, man nekas ļauns nenotiks. Katrā gadījumā es varu apēst nedaudz kaltētas brieža gaļas. Tā nav jācep." Viņa atkal pieskrēja pie alas izejas, lai pārliecinātos, ka debess vēl aizvien ir zila. "Tā, ko es lai ņemu līdzi? Par pārtiku nav jārūpējas, krājumi ir lieli, jo sevišķi kopš mamuta medībām."
Pēkšņi viss vienā rāvienā atausa atmiņā - mamuta medības, hiēnas nogalināšana, nāves lāsts. "Vai viņi patiesi ņems mani atpakaļ? Vai viņi patiesi mani atkal redzēs? Un ja nu ne? Kur tad es iešu? Bet Brūns teica, ka es varēšu atgriezties, tā viņš teica," Eila pieķērās šai domai.
"Labi, es neņemšu līdzi lingu, tas nu ir skaidrs. Ko darīt ar vācamo grozu? Krebs sadedzināja iepriekšējo. Nē, līdz nākamajai vasarai man tas nebūs vajadzīgs; tad es uztaisīšu jaunu. Manas drēbes… ņemšu līdzi visas drēbes, tās uzvilkšu mugurā, un varbūt dažus rīkus. Eila savāca kopā lietas, kuras grasījās ņemt līdzi, un sāka ģērbties. Viņa aplika trušādas oderītes un uzvilka abus apavu pārus, aptina kājas ar trušādām, ielika apmetnī rīkus, pēc tam kārtīgi aptina sev zvērādu. Eila uzlika savu āmrijas kapuci un ar zvērādām siltinātos roku apsējus un devās mājup.
Meitene nezināja, kāpēc viņai šķita svarīgi atstāt savu nelielo alu kārtībā, bet tas viņā radīja tādu kā nobeigtības apjausmu, it kā tā noliktu malā kaut ko pabeigtu. Eilai piemita iedzimta kārtības izjūta, ko vēl bija pastiprinājusi Iza, kuras zāļu krājumiem vajadzēja būt saliktiem noteiktā kārtībā. Meitene veikli visu saposa, atkal uzvilka roku apsējus un mērķtiecīgi piegāja pie sniega nosprostotās izejas. Viņa tiks ārā; Eila vēl nezināja, kā, bet viņa dosies atpakaļ uz klana alu.
"Es labāk izrāpšos ārā pa caurumu augšā, es nekad nespēšu izrakties cauri visam tam tunelim," viņa nosprieda. Eila sāka rāpties augšup pa lazdas krūmu, izmantojot nūju, kuru bija lietojusi gaisa cauruma paplašināšanai. Stāvot uz augšējiem zariem, kuri tikai nedaudz iegrima dziļajā sniegā zem meitenes svara, viņa izbāza galvu ārā pa caurumu un aizturēja elpu. Viņas kalnu pļavu nevarēja pazīt. No zara, uz kura tā stāvēja, sniegs lēzenā klājienā nolaidās lejup. Eila nespēja pazīt nevienu orientieri; visu klāja sniegs. "Kā gan es tikšu tam cauri? Tas ir tik dziļš." Meiteni pārņēma izbailes.
Pavērusies apkārt, viņa mēģināja noteikt, kur kas atrodas. "Tas bērzu puduris blakus staltajai eglei nav daudz lielāks par mani. Tur sniegs nevar būt pārāk dziļš. Bet kā es līdz turienei tikšu?" Viņa kārpījās, cenšoties tikt ārā no cauruma, kurā stāvēja, un, tā cīnoties, sadzina sniegu lejā līdz cietākam pamatam. Viņa pārlīda pāri malai un izstiepās uz sniega virsmas. Ķermeņa smagums sadalījās pa lielāku laukumu un neļāva meitenei iegrimt dziļāk.