Meitene uzmanīgi pierausās uz ceļiem un visbeidzot pieslējās kājās, stāvot tikai apmēram kādu pēdu zem apkārtējā sniega līmeņa. Viņa paspēra pāris nelielu solīšu uz priekšu, pieminot sniegu. Tās apavi bija vaļīgi apaļi ādas gabali, pie potītēm saņemti kopā, un abi apavu pāri padarīja iešanu nedaudz neveiklu, jo otrs pāris turējās vēl vaļīgāk, balona veidā apņemts ap pirmo. Lai gan tās nebija gluži sniega kurpes, tās tomēr sadalīja meitenes svaru lielākā laukumā un neļāva tai iegrimt pārāk dziļi vieglajā, pūderveidīgajā sniegā.
Tomēr iešana bija grūta. Mīdoties uz priekšu īsiem solīšiem, reizēm iegrimstot sniegā līdz pat gurniem, viņa lauzās uz to vietu, kur vajadzēja būt strautam. Sniegs, kas klāja aizsalušo ūdeni, nebija tik dziļš. Vējš bija sanesis milzīgu kupenu pie sienas, kurā atradās ala, bet citās vietās tas bija nopūtis zemi gandrīz kailu. Tur viņa apstājās, cenšoties izlemt, vai sekot aizsalušajam strautam līdz pat upei un tad doties uz alu pa garu apkārtceļu vai arī doties pa stāvāko, taisnāko ceļu lejup. Meitene bija nepacietīga, viņa nevarēja sagaidīt, kad beidzot atgriezīsies alā, un izlēma par labu īsākajam ceļam. Viņa nezināja, ka tas būs daudz bīstamāks.
Eila sāka uzmanīgi iet, bet ceļa meklēšana veicās lēni un smagi. Kad saule jau bija pacēlusies augstu debesīs, viņa bija nogājusi vēl tikai pusi no ceļa, kuru vasarā ar roku un kāju palīdzību spēja pieveikt laika spridl no agra mijkrēšļa līdz tumsai. Bija auksts, bet pusdienu saules spožie stari sasildīja sniegu; meitene sāka piekust un kļuva mazliet neuzmanīga.
Viņa sāka iet pa kailu, vēja appūstu taku, kas izveda uz stāvu, gludu, sniega klātu nogāzi, un sāniski paslīdēja, ejot pa akmeņainu uzbērumu. Slīdošie akmentiņi iekustināja dažus lielākus akmeņus, kas savukārt parāva līdzi vēl dažus. Akmeņi ievēlās sniega klātā paugurā, satricinot tā nedrošos pamatus, un Eila vienlaikus zaudēja ari savu atbalstu. Acumirkli viņa jau slīdēja un ripoja lejup pa nogāzi, peldot cauri krītošā sniega kaskādei, pašā vidū dārdošajai un dunošajai lavīnai.
Krebs gulēja nomodā, kad klusi parādījās Iza ar karstu tējas krūzi rokā.
- Es zināju, ka esi nomodā, Kreb. Es domāju - tu varbūt gribēsi kaut ko karstu, pirms piecelies. Vētra pagājušo nakti beidzās.
- Es zinu, aiz sienas varu redzēt zilas debesis.
Viņi sēdēja un abi kopā dzēra tēju. Pēdējā laikā tie bieži klusējot sēdēja kopā. Bez Eilas pie pavarda likās tukšs. Bija grūti noticēt, ka viena meitene spēj atstāt tik lielu tukšumu. Krebs un Iza centās to aizpildīt ar tuvību, smeļoties mierinājumu no savstarpējas kontaktēšanās, taču tas bija neliels mierinājums. Ubu māca grūtsirdība, un tā činkstēja. Neviens nespēja pārliecināt bērnu, ka Eila ir mirusi; meitene turpināja taujāt pēc tās. Viņa niekojās ar ēdienu un pazaudēja pusi, to vai nu izlejot, vai nosviežot zemē. Pēc tam alkal kļuva untumaina un prasīja vēl, novedot Izu līdz apjukumam, līdz tā zaudēja savaldīšanos un sāka bārties, bet tūdaļ atkal to nožēloja. Sieviete bija atsākusi klepot, un tas viņai daļu nakts neļāva gulēt.
Krebs bija novecojis vairāk, nekā šķita iespējams tik īsā laika sprīdī. Viņš nebija tuvojies nelielajam alas nodalījumam kopš tās dienas, kad bija nolicis alu lāča baltos kaulus divās paralēlās rindās, pēdējam kreisās puses kaulam ieduroties lāča galvaskausa pamatnē un izlienot ārā pa kreisās acs dobumu, un kad aprautām, skarbām zilbēm bija skaļi izrunājis ļauno garu vārdus, dāvājot tiem atzīšanu un varu. Viņš nevarēja saņemties, lai atkal paskatītos uz kauliem, un viņam nebija vēlēšanās izmantot skaistās, plūstošās kustības, kādas viņš lietoja, lai sazinātos ar labvēlīgākiem gariem. Krebs jau kādu laiku nopietni prātoja, vai neatkāpties un nenodot mogura pienākumus Gūvam.
Kad vecais burvis par to ierunājās, Brūns centās viņu pierunāt, lai vēl padomā.
- Ko tad tu darīsi, Mogur?
- Ko tad cilvēks dara, kad aiziet atpūtā? Es kļūstu par vecu, lai tik ilgi sēdētu tajā vecajā alā. Mans reimatisms aizvien vairāk liek par sevi manīt.
- Nesasteidz, Kreb, - vadonis maigi pamāja. - Padomā vēl kādu laiku.
Krebs padomāja un bija jau nolēmis todien paziņot savu lēmumu.
- Es domāju, ka ļaušu Gūvam kļūt par moguru, Iza, - Krebs pamāja blakus sēdošajai sievietei.
- To vari izlemt vienīgi tu pats, Kreb, - viņa atbildēja. Viņa necentās viru atrunāt. Iza zināja, ka kopš dienas, kad viņš bija uzlicis Eilai nāves lāstu, vira sirds vairs neilgojās pēc šī goda, lai gan tā bija visa viņa dzīve.
- Laiks jau ir pagājis, vai ne, Kreb? - Iza vaicāja.
- Jā, laiks ir pagājis, Iza.
- Kā gan viņa zinās, ka laiks ir pagājis? Neviens nespētu ieraudzīt mēnesi tādā vētrā.
Krebs atcerējās, kā reiz kādai mazai meitenei bija ierādījis, kā skaitīt gadus līdz laikam, kad viņai varēs būt bērns, un domāja par to vecāko meiteni, kura pati skaitīja mēness cikla dienas. - Ja Eila būtu dzīva, viņa zinātu, Iza.
- Bet vētra bija tik neganta. Neviens tādā nespētu iziet ārā.
- Nedomā par to. Eila ir mirusi.
- Es zinu, Kreb, - Iza atbildēja ar bezcerīgiem žestiem. Krebs skatījās uz savu ciltsmāsu, domāja par tās bēdām, un tam gribējās tai kaut ko dāvāt, kādu saprotošu žestu.
- Man nevajadzētu tev to teikt, Iza, bet laiks jau ir garām; viņas gars ir pametis šo pasauli, un ļaunie gari tāpat. Vairs nekas nedraud. Viņas gars sarunājās ar mani pirms aiziešanas no šis pasaules. Viņš teica, ka mīl mani. Tas bija tik īsts, ka es gandrīz tam padevos. Bet nolādēta cilvēka gars ir visbīstamākais. Tas vienmēr cenšas tevi apmuļķot, lai tu noticētu, ka tas ir īsts, tā cenšoties tevi paņemt sev līdzi. Es gandrīz vēlos, kaut būtu gājis.
- Es zinu, Kreb. Kad viņas gars nosauca mani par māti, es… es… - Iza pacēla rokas augšup, viņa nespēja parunāt.
- Viņas gars man lūdzās, lai es nesadedzinu tās zāļu somu, Iza. Asaras saskrēja tai acis, tāpat kā toreiz, kad viņa vēl bija dzīva. Tas bija pats ļaunākais. Man šķiet: ja nebūtu jau iemetis uguni, būtu viņai to atdevis. Tomēr tas bija pēdējais gājiens. Tad gars beidzot devās projām.
Krebs piecēlās, ietinās zvērādā un pasniedzās pēc nūjas. Iza vēroja viņu; tagad viņš reti kad pameta savu pavardu. Viņš piegāja pie alas ieejas un ilgu laiku stāvēja tur, lūkojoties ārā uz mirdzošo sniegu. Viņš neatgriezās, līdz Iza sūtīja Ubu, lai tā pasauktu vīru ēst. Viņš atnāca pie pavarda drīz pēc meitenes. Iza tam pievienojās vēlāk.
- Ir auksts, Kreb. Tev nevajadzētu tā stāvēt vējā, - viņa pamāja.
- Pirmo reizi pēc tik daudzām dienām ir skaidra debess. Ir patīkami ieraudzit kaut ko citu, nevis to gaudojošo sniegputeni.
-Jā, bet ik pa brītiņam nāc pie ugunskura un sasildies.
Krebs vairāk reižu kliboja uz priekšu un atpakaļ no pavarda uz ieeju, ilgi stāvot un lūkojoties ārā uz ziemas ainavu. Bet, dienai ejot uz beigu pusi, viņš tur stāvēja aizvien retāk un retāk. Ēdot vakariņas, kad krēsla pamazām pārvērtās tumsā, viņš pamāja Izai. - Es aiziešu uz Bruņa pavardu, kad beigsim ēst. Es viņam teikšu, ka no šī brīža Gūvs būs mogurs.
- Labi, Kreb, - sieviete teica ar noliektu galvu. Gaidīt bija bezcerīgi. Tagad viņa zināja, ka tas ir bezcerīgi.
Krebs piecēlās, kad Iza vāca nost ēdienu. Pēkšņi no Bruņa pavarda atskanēja izbaiļu kliedziens. Iza pacēla galvu. Savāda parādība, pilnībā klāta ar sniegu, stāvēja alas ejā un sita pret zemi kājas.
- Kreb! - Iza sauca. - Kas tas ir?