Krebs kādu mirkli cieši lūkojās, kā sargājoties no svešiem gariem. Tad viņa acis plaši iepletās.
- Tā ir Eila! - viņš iekliedzās un klibodams steidzās pie viņas; aizmirsis par savu nūju, aizmirsis par savu cieņu un aizmirsis visas tradīcijas, kas neļauj izrādīt jūtas ārpus sava pavarda; viņš apkampa meiteni un piespieda sev pie krūts.
- 17
- Eila? Vai tā patiesi ir Eila, Kreb? Vai tas nav viņas gars? - Iza žestikulēja, vecajam vīram vedot apsnigušo meiteni uz savu pavardu. Viņa baidījās tam noticēt, baidījās, ka meitene, kas izskatījās tik īsta, varētu pārvērsties par parādību.
- Tā ir Eila, - Krebs pamāja. - Laiks ir pagājis. Viņa ir pieveikusi ļaunos garus; viņa ir atgriezusies pie mums.
- Eila! - Iza piesteidzās pie meitenes ar atplestām rokām un apskāva to cieši un ar mīlestību, pat nemanot slapjo sniegu. Ne tikai sniegs tās padarīja slapjas. Eila raudāja prieka asaras par visiem. Uba raustīja meiteni, ko Iza bija cieši apskāvusi.
- Eila, Eila pārnākusi mājās! Uba zina - Eila nav mirusi! - bērns apgalvoja ar tāda cilvēka pārliecību, kas zina, ka tam no sākta gala bijusi taisnība. Eila pacēla bērnu un tik cieši to saspieda, ka meitene locījās, lai tiktu vaļā un atgūtu elpu.
- Tu slapja! - Uba rādija, kad beidzot atsvabināja rokas.
- Eila, velc nost tās slapjās drēbes! - Iza skubināja un sāka rosīties, piemetot malku ugunij un meklējot kādas drēbes, ko meitenei uzģērbt, vairāk gan, lai apslēptu savas spēcīgās jūtas, nevis izrādītu sadzīviskas rūpes. - Tu nomirsi no saaukstēšanās.
Iza samulsumā skatījās uz meiteni, pēkšņi apjaušot, ko pateikusi. Meitene pasmaidīja.
- Tev taisnība, māt. Es saaukstēšos, - viņa žestikulēja un noņēma apmetni un kapuci. Eila apsēdās un pūlējās atsiet slapjās, uzbriedušās apavu saites.
- Esmu izsalkusi. Vai nav kaut kas ēdams? Es visu dienu neesmu ēdusi, - meitene teica, aplikusi vienu no Izas vecajiem apmetņiem. Tas bija nedaudz par mazu un par īsu, bet sauss. - Es būtu atgriezusies agrāk, taču iekļuvu šļūdonl, kāpjot lejā no kalna. Par laimi, man neuzgāzās pārāk daudz sniega, bet pagāja ilgs laiks, kamēr es izrakos ārā.
Izas samulsums ilga tikai mirkli. Eila būtu varējusi stāstīt, ka gājusi caur uguni, lai atgrieztos, un Iza būtu ticējusi. Pati meitenes atgriešanās jau bija pierādījums tās neuzvaramībai. Ko gan tāds nieka šļū- donis varēja tai nodarīt? Sieviete pasniedzās pēc Eilas zvērādas, lai izkarinātu to žāvēties, bet pēkšņi atrāva roku, aizdomīgi aplūkodama svešo briežādu.
- Kur tu ņēmi šo apmetni, Eila? - viņa vaicāja.
- Es to izgatavoju.
- Vai tā ir… vai tā ir no šīs pasaules? - sieviete bažīgi vaicāja. Eila atkal pasmaidīja.
- Pavisam droši no šīs pasaules. Vai tu jau aizmirsi? Es protu medīt.
- Nesaki to, Eila! - Iza satraukti aizrādīja. Viņa pagrieza muguru tā, lai vērojošie klana ļaudis neredzētu, un neuzkrītoši žestikulēja. - Tev taču nav lingas, vai ne?
- Nē, es to atstāju tur. Tomēr tas neko nemaina. Visi to zina, Iza. Man bija kaut kas jādara pēc tam, kad Krebs visu bija sadedzinājis. Vienīgais veids, kā tikt pie apmetņa, bija medīt. Adas jau neaug ne vītolos, ne eglēs.
Krebs klusi vēroja, nespēdams noticēt, ka meitene patiesi ir atgriezusies. Bija dzirdēti gadījumi, ka cilvēki atgriezušies pēc nāves lāsta, tomēr viņš vēl aizvien neticēja, ka tas ir iespējams. Viņā ir kas savāds, viņa ir mainījusies. Viņa ir kļuvusi pašpārliecinātāka, vairāk pieaugusi. Nav brīnums - pēc visa tā, ko meitene ir pārdzīvojusi. Viņa arī atceras. Viņa zina, ka es sadedzināju tās lietas. Interesanti, ko vēl viņa atceras? Kā tas ir - atrasties garu pasaulē?
- Gari! - viņš pamāja, pēkšņi atcerējies. - Kauli vēl aizvien ir salikti! Man jāiet noņemt lāstu.
Krebs aizsteidzās, lai izjauktu alu lāča kaulu rakstu, kas vēl aizvien bija salikts, apzīmējot nāves lāstu. Viņš paķēra lāpu, kas dega ārpusē sienas spraugā, iegāja alā un, nonācis nelielajā telpā šaurās ejas galā, pārsteigumā noelsās. Alu lāča galvaskauss bija izkustējies, garais kauls vairs neatradās izdurts cauri acs dobumam, zīme jau bija izjaukta.
Alā kopā ar klana ļaudīm dzīvoja daudz sīku grauzēju, kurus pievilināja pārtikas krājumi un siltums. Kāds no tiem acīmredzot bija steidzies garām vai uzlēcis uz galvaskausa, apgāžot to. Krebs viegli noskurinājās, uzlika aizsardzības zīmi, tad aiznesa kaulus atpakaļ uz kaudzi alas dziļumā. Ejot ārā, viņš pamanīja Bruņu to gaidām.
- Brun, - Mogurs žestikulēja, ieraudzījis viru. - Es nespēju noticēt. Tu zini, ka neesmu šeit bijis, kopš uzliku lāstu. Neviens nav te bijis. Es vienkārši ienācu, lai to izjauktu, bet tas jau bija izjaukts. - Viņa sejas izteiksme pauda izbrīnu un bijību.
- Kā tu domā: kas notika?
- Tas droši vien būs bijis viņas totēms. Laiks ir pagājis; varbūt totēms ir izjaucis zīmi, lai meitene varētu atgriezties, - burvis atbildēja.
- Tev droši vien ir taisnība, - vadonis iesāka nākamo žestu, tad nosvārstljās.
- Vai tu gribēji ar mani runāt, Brun?
- Es gribu ar tevi runāt zem četrām acim. - Viņš atkal samin- stinājās. - Piedod, ka iejaucos. Es ielūkojos tavā pavardā. Meitenes atgriešanās ir pārsteigums.
Visi klana locekļi bija pārkāpuši tradiciju aizgriezt acis, lai izvairītos no ielūkošanās cita pavarda teritorijā. Viņi nespēja pretoties. Tie nekad agrāk nevienu nebija redzējuši atgriežamies no mirušajiem.
- Tas ir saprotams šādos apstākļos. Tev nevajag satraukties, - Mogurs atbildēja un turpināja iet.
- Ne jau par to es gribēju runāt ar tevi, - Brūns iebilda, izstiepjot roku, lai aizkavētu veco burvi. - Es gribu tev vaicāt par rituāliem. - Mogurs gaidīja, vērojot, kā Brūns meklē īstos vārdus. - Par rituālu tagad, kad viņa ir atgriezusies.
- Nav vajadzīgi nekādi rituāli, briesmas ir garām. Ļaunie gari ir projām, nav nepieciešama aizsardzība.
- Es nedomāju tādu rituālu.
- Kādu tad tu domā?
Brūns atkal svārstījās, tad sāka no jauna. - Es vēroju, kā viņa sarunājās ar tevi un Izu. Vai tu ievēroji izmaiņas viņā, Mogur?
- Ko tu domā ar tām izmaiņām? - Krebs piesardzīgi pamāja, nebūdams pārliecināts par Bruņa nodomu.
- Viņai ir spēcīgs totēms; Drūgs vienmēr apgalvoja, ka viņa ir laimīga. Viņš domā, ka viņas totēms nes veiksmi arī mums. Iespējams, ka viņam ir taisnība. Viņa nekad nebūtu atgriezusies, ja tai nebūtu veiksme un spēcīga aizsardzība. Man šķiet, ka viņa to tagad zina. Ar šo es domāju to atšķirīgo.
- Jā, man šķiet - es pamanīju tamlīdzīgu atšķirību. Bet es tomēr nesaprotu, kāds tam sakars ar rituāliem.
- Vai atceries sapulci pēc mamuta medībām?
- Vai tu domā to reizi, kad tu viņu iztaujāji?
- Nē, to, kas bija pēc tam, bez viņas. Esmu bieži domājis par to sapulci kopš viņas aiziešanas. Es nedomāju, ka viņa atgriezīsies, tomēr es zināju: ja tas notiks, tas nozīmēs, ka viņas totēms ir ārkārtīgi stiprs, pat vēl spēcīgāks, nekā mēs domājām. Es prātoju par to, ko mums vajadzētu darīt, ja viņa tiešām atgrieztos.
- Ko tad mums vajadzētu darīt? Mums nekas nav jādara. Ļaunie gari ir prom, Brun. Viņa ir atgriezusies, bet viņa ir tāda, kāda bijusi vienmēr. Viņa ir vienkārši meitene, nekas nav mainījies.