- Bet ja nu es gribu kaut ko mainīt? Vai tādam gadījumam ir rituāls?
Mogurs centās uzminēt. - Rituāls - kam? Tev nav vajadzīgs rituāls, lai izmainītu savu attieksmi pret meiteni. Kas tās par izmaiņām? Es tev neko nevaru pateikt par rituāliem, ja es nezinu, kam tie nepieciešami.
- Viņas totēms pieder pie klana totēmiem, vai ne? Vai mums nevajadzētu raudzīt, lai visi totēmi justos laimīgi? Es gribu, lai tu noturi rituālu, Mogur, bet tev man jāpasaka, vai tāds rituāls pastāv.
- Brun, tu runā nesaprotami.
Brūns paslēja augšup rokas, atmetot centienus saprasties. Kamēr Eila bija projām, viņam bija daudz laika pārdomāt, ko bija izteikuši vīri. Taču prātojumu pārsteidzošo rezultātu vadonis nespēja izskaidrot Moguram.
- Visa tā lieta ir nesaprotama, kā lai es to padaru saprotamu? Kurš gan cerēja, ka viņa pārradīsies? Es nesaprotu garus, nekad neesmu tos sapratis. Es nezinu, ko viņi grib, tāpēc šeit esi tu. Bet tu neko daudz nepalīdzi! Visa tā doma ir vienkārši smieklīga. Es labāk padomāšu par to vēlreiz.
Brūns apsviedās uz papēža un cienīgi aizgāja, pametot pavisam samulsušo burvi vienu. Nogājis dažus soļus, viņš pagriezās atpakaļ.
- Pasaki meitenei, ka gribu viņu redzēt, - viņš pamāja un devās tālāk uz savu pavardu.
Krebs grozīja galvu, atgriežoties pie pavarda. - Brūns grib redzēt Eilu, - atgriezies viņš paziņoja.
- Vai viņš teica, ka grib to redzēt tūliņ? - Iza jautāja, pagrūžot tai priekšā vēl ēdienu. - Viņam taču nebūs nekas pretim, ja viņa pabeigs ēst?
- Esmu paēdusi, māt. Es vairs nespēju apēst nevienu kumosu. Iešu tūliņ.
Eila devās uz kaimiņu pavardu un ar nolaistu galvu apsēdās pie klana vadoņa kājām. Viņam kājās bija tie paši apavi, nolietoti un ielocījušies izvalkātajās vietās. Pēdējo reizi, kad meitene skatijās uz šiem apaviem, viņa bija pārbijusies. Sev par pārsteigumu, viņa nepavisam nebaidījās no Bruņa, taču izjuta lielāku cieņu. Meitene gaidīja. Viņam bija vajadzīgs ārkārtīgi ilgs laiks, lai ļautu tai runāt. Beidzot viņa sajuta uzsitienu uz pleca un palūkojās augšup.
- Redzu, ka esi atgriezusies, Eila, - viņš neveikli iesāka. Brūns īsti nezināja, ko lai saka.
- Jā, Brun.
- Esmu pārsteigts, tevi redzot. Es necerēju.
- ŠI meitene ari necerēja, ka atgriezīsies.
Brūns jutās apjucis. Viņš gribēja runāt ar Eilu, taču nezināja, ko viņai teikt, un nezināja ari, kā lai beidz šo apmeklējumu, ko bija ierosinājis. Eila gaidīja, tad uzdeva jautājumu.
- Šī meitene grib runāt, Brun.
- Tu vari runāt.
Viņa minstinājās, cenšoties atrast pareizos vārdus tam, ko gribēja pateikt.
- Meitene ir laimīga, ka ir atgriezusies, Brun. Ne vienu reizi vien es biju pārbijusies, ne vienu reizi vien es domāju, ka nekad neat- griezīšos.
Brūns norūcās. "Par to esmu pārliecināts," viņš nodomāja.
- Bija grūti, bet es domāju, ka mans totēms mani sargāja. Sākumā bija ļoti daudz darba, man neatlika laika domāt. Bet, kad mani iesprostoja, man nebija nekā cita, ko darīt.
"Darba? Iesprostoja? Kas tā garu pasaule ir par pasauli?" Brūns gandrīz uzdeva meitenei jautājumu, taču pārdomāja. Īstenībā viņš nemaz negribēja to zināt.
- Man šķiet, ka tad es sāku kaut ko saprast.
Eila apklusa, vēl aizvien meklējot vārdus. Viņa vēlējās paust jūtas, kas būtu radniecīgas pateicībai, tomēr ne tā, kā parasti izjuta pateicību, ne tādu pateicību, kas savā ziņā izteica pienākumu vai kādu sieviete parasti izrādīja vīrietim. Eila vēlējās tam kaut ko teikt kā cilvēkam, viņa gribēja sacīt, ka ir sapratusi. Viņa gribēja pateikties, pateikties par to, ka viņš bija dāvājis tai iespēju, bet nezināja, kā īsti to izdarīt.
- Brun, meitene ir… ir tev pateicīga. Tu to teici man. Tu teici, ka esi pateicīgs par Braka dzīvību. Es esmu pateicīga tev par savējo.
Brūns atgāza atpakaļ galvu un pētīja meiteni - slaidu, ar plakanu seju un zilām acīm. Vismazāk viņš bija gaidījis meitenes pateicību. Viņš bija to nolādējis. Taču meitene nebija teikusi, ka ir pateicīga par nāves lāstu, viņš nodomāja, viņa teica, ka ir pateicīga par savu dzīvību. Vai viņa bija sapratusi, ka tam nebija izvēles? Vai viņa bija sapratusi, ka Brūns bija tai devis vienīgo iespēju, ko varēja dot? Vai šī savādā meitene to bija sapratusi labāk par viņa medniekiem, labāk pat par Moguru? "Jā," viņš nosprieda, "viņa tiešām bija sapratusi." Tajā brīdī Brūns izjuta pret Eilu kaut ko tādu, ko nekad agrāk nebija jutis pret sievieti. Tajā brīdi viņš vēlējās, kaut viņa būtu vīrietis. Viņam vairs nebija jādomā par to, ko viņš gribēja jautāt Moguram. Viņš zināja.
- Es nezinu, ko viņi plāno, es domāju, ka pat pārējie mednieki to nezina, - Ebra teica. - Es zinu vien to, ka nekad neesmu redzējusi Bruņu tik nervozu.
Sievietes sēdēja vienkopus, gatavojot ēdienu svētkiem. Tās nezināja svētku iemeslu - Brūns vienkārši tovakar lika sagatavoties svētkiem un viņas apbēra Izu un Ebru ar jautājumiem, cenšoties saņemt kādu mājienu.
- Mogurs visu dienu un pusi nakts ir pavadījis vietā, kur tiekas ar gariem. Ir jānotiek rituālam. Tam jābūt rituālam. Kamēr Eila bija projām, viņš tai vietai netuvojās; nu viņš gandrīz nenāk no turienes ārā, - Iza komentēja. - Un, kad iznāk, tad ir tik sapņains, ka aizmirst paēst. Dažreiz pat ēdot viņš aizmirst, ka jāēd.
- Bet, ja viņiem paredzēts rituāls, kāpēc Brūns pusi dienas pavada alas dibenā tīrot? - Ebra māja. - Kad es piedāvājos to izdarīt, viņš aizdzina mani projām. Viņiem jau ir vieta rituāliem; kāpēc viņam jāstrādā kā sievietei, tīrot alu tur dziļumā?
- Kas cits tas var būt? - Iza jautāja. - Šķiet, ka katru reizi, kad paskatos, Brūns un Mogurs ir sabāzuši galvas kopā. Un, pamanījuši mani, tie ar vainīgu sejas izteiksmi apklust. Ko gan citu tie abi varētu plānot? Un kāpēc mums šovakar būs svētki? Mogurs uzturas alas dziļumā, kuru Brūns tīra visu dienu. Reizēm viņš ieiet garu mājokli, bet tūliņ atkal nāk ārā. Izskatās, it kā viņš kaut ko nestu, taču tur ir tik tumšs, ka es neko neredzu.
Eila vienkārši priecājās par sabiedrību. Pēc piecām dienām viņai vēl aizvien bija grūti noticēt, ka ir atgriezusies klana alā un ka kopā ar sievietēm sēž un gatavo maltīti, it kā nekad nebūtu bijusi projām.
Tas nebija gluži tāpat. Sievietes nejutās pārāk ērti viņas klātbūtnē. Tās bija domājušas, ka meitene ir mirusi; viņas atgriešanās dzīvē nebija nekas cits kā brīnums. Viņas nezināja, ko runāt ar tādu, kas bijusi garu pasaulē un atkal atgriezusies. Eila neuztraucās, viņa vienkārši priecājās, ka ir atgriezusies. Meitene vēroja, kā Braks nedroši pie- tenterē pie mātes, lai tā viņu pabarotu.
- Kā ir ar Braka roku, Oga? - viņa vaicāja jaunajai mātei, kas sēdēja tai blakus.
- Apskaties pati, Eila. - Viņa pavēra zēna apmetni un parādīja Eilai tā roku un plecu. Dienu pirms tavas atgriešanās Iza noņēma stiprinājumu. - Viņa roka ir kārtībā, vienīgi mazliet vājāka par otru roku. Iza saka: kad viņš to sāks atkal izmantot, tā kļūs stiprāka.
Eila lūkojās uz sadziedētajām brūcēm un saudzīgi aptaustīja kaulu, tikmēr nopietnais puisēns lielām acīm raudzījās meitenē. Sievietes uzmanījās un izvairījās pieminēt tematus, kas kaut attāli bija saistīti ar Eilas lāstu. Bieži vien kāda iesāka sarunu, bet teikuma vidū nolaida rokas, saprotot, pie kā tā novedis. Tas radīja saspīlējumu parasti sirsnīgajās sarunās, kad sievietes sapulcējās, lai kopā strādātu.
- Rētas vēl ir sarkanas, bet ar laiku tām vajadzētu izzust, - Eila teica un uzlūkoja zēnu. - Vai tu esi stiprs, Brak? - Viņš pamāja. - Parādi man, cik stiprs. Vai vari nospiest manu roku uz leju? - Eila pastiepa savu roku. - Nē, ar to roku ne, ar otru, - viņa pamācīja, kad zēns bija pastiepis nesavainoto roku. Braks samainīja rokas un spieda lejup meitenes roku. Eila pretojās vienīgi tik daudz, lai justu spiediena spēku, tad ļāva noliekt savu roku lejup. - Tu esi stiprs puika, Brak. Kādu dienu tu būsu drosmīgs mednieks, tāds kā Brouds.