Meitene izstiepa rokas, lai redzētu, vai viņš nāks pie tās. Sākumā tas aizgriezās projām, tad pārdomāja un ļāva Eilai sevi pacelt. Viņa to pacēla augstu gaisā, tad paņēma klēpi paauklēt. - Braks ir liels puisis. Tik smags, tik drukns. - Dažus mirkļus viņš sēdēja, ērti iekārtojies Eilas klēpī, bet, atklājis, ka viņa negrasās to pabarot, puisēns izlocījās, lai nokļūtu atpakaļ pie mātes, un sāka ēst no krūts, lūkojoties lielām, apaļām acīm uz Eilu.
- Tu esi tik laimīga, Oga. Viņš ir brīnišķīgs bērns.
- Es nebūtu tik laimīga, ja nebūtu bijis tevis, Eila. - Oga beidzot bija pieskārusies tematam, no kura tās par visām varēm bija centušās izvairīties. - Nekad neesmu tev teikusi, cik esmu tev pateicīga. Vispirms biju pārāk satraukusies par viņu un nezināju, ko lai saka. Tu arī īpaši nevēlējies runāties, un tad tu jau biji projām. Es vēl aizvien nezinu, ko lai saku. Nekad necerēju tevi atkal ieraudzit; grūti noticēt, ka esi atgriezusies. Tas nebija pareizi, ka tu pieskāries ierocim, un es nevaru saprast, kāpēc tev gribējās medīt, tomēr esmu priecīga, ka tu to izturēji. Es nevaru izteikt, cik ļoti. Es jutos tik šausmīgi, kad tu biji… kad tev vajadzēja aiziet, tomēr esmu laimīga, ka tu atgriezies.
- Es arī, - Ebra pievienojās. Pārējās sievietes piekrītoši māja ar galvu.
Eilu aizkustināja, ka tās visas bez aizspriedumiem viņu pieņēma, un visiem spēkiem centās apvaldīt asaras, kas uzradās pārāk ātri. Viņa baidījās, ka sievietes jutīsies neērti, ja viņas acīs būs asaras.
- Es priecājos, ka esmu atpakaļ, - viņa pamāja, bet asaras tai vairs neklausīja. Tagad Iza zināja, ka meitenes acis asaroja, kad to pārņēma kādas stipras jūtas, nevis slimības dēļ. Arī pārējās sievietes bija pieradušas pie šis Eilas īpatnības un bija sākušas saprast asaru nozīmi. Viņas tikai saprotoši māja ar galvu.
- Kā tas bija, Eila? - jautāja Oga ar satraukuma un līdzjūtības pilnām acīm. Eila kādu mirkli domāja.
- Vientuļi, - viņa atbildēja. - Ļoti vientuļi. Man tik ļoti jūs visu pietrūka. - Sieviešu acis pauda tik lielu žēlumu, ka Eilai bija kaut kas jāsaka, lai izjauktu šo noskaņojumu. - Man pietrūka pat Brouda, - viņa piebilda.
- Hhmm, - Aga ierunājās. - Tas būs bijis stipri vientuļi. - Tad, nedaudz samulsusi, sieviete uzmeta acis Ogai.
- Es zinu, ka viņš var būt neciešams, - Oga atzina. - Taču Brouds ir mans vīrietis, un viņš nemaz nav tik slikts pret mani.
- Nē, neatvainojies viņa vietā, Oga, - Eila maigi teica. - Visi zina, ka Brouds par tevi rūpējas. Tev jālepojas, ka esi viņa sieva. Viņš būs vadonis, un viņš ir drosmigs mednieks, viņš pat bija pirmais, kas ievainoja mamutu. Tu tur neko nevari līdzēt, ka es viņam nepatiku. Daļa vainas jāuzņemas man pašai; es neesmu vienmēr izturējusies pret viņu tā, kā man būtu vajadzējis to darīt. Es nezinu, kā tas sākās, un nezinu, kā to izbeigt; es to darītu, ja spētu, taču tev par to nav jāsatraucas.
- Viņš vienmēr ir bijis garastāvokļa cilvēks, - Ebra piebilda. - Viņš nelīdzinās Brūnam. Es sapratu, ka Moguram taisnība, kad viņš teica, ka Brouda totēms ir Pinkainais Degunradzis. Domāju, ka tu savā ziņā esi palīdzējusi viņam mācīties savaldīties, Eila. Tas viņam ļaus kļūt par labāku vadoni.
- Nezinu, - Eila papurināja galvu. - Domāju, ka viņš būtu savaldīgāks, ja es nebūtu tuvumā. Man šķiet, ka es pamodinu viņā to sliktāko.
Sekoja saspīlēts klusums. Sievietes parasti tik atklāti nepārrunāja savu vīriešu trūkumus, tomēr saruna bija izkliedējusi saspringto gaisotni ap meiteni. Iza prātīgi nolēma, ka laiks pārtraukt šo tematu.
- Vai kāds nezina, kur stāv jamss? - viņa pamāja.
- Man liekas, tas bija tajā vietā, ko Brūns iztīrīja, - Ebra atbildēja. - Iespējams, mēs to vairs neatradīsim līdz nākamajai vasarai.
Brouds ieraudzīja, ka Eila sēž kopā ar sievietēm, un savilka uzacis, pamanījis meiteni turam Braku klēpi un to vērojam. Tas lika vīrietim atcerēties, ka tieši viņa bija izglābusi zēna dzīvību, un atgādināja, ka viņa bijusi lieciniece tā pazemojumam. Brouds bija tikpat satraukts par Eilas atgriešanos kā pārējie. Pirmo dienu viņš vēroja meiteni ar bijību un zināmām bažām. Bet izmaiņas, kuras Krebs bija izskaidrojis ar meitenes pieaugošo briedumu un kuras Brūns bija uztvēris kā viņas pašas veiksmes apzināšanos, Brouds uzskatīja par kliedzošu nekaunību. Pārbaudījumā ar sniegu Eila bija guvusi ne vien pārliecību, ka ir spējīga izdzīvot, bet arī mierīgi pieņemt aizvainojošos dzīves sīkumus. Pēc smagā pārdzīvojuma, pēc cīņas uz dzīvību un nāvi tāds nieks kā pārmetumi, kuru iespaids jau sen bija izzudis to pārāk biežās lietošanas dēļ, nespēja ietekmēt meitenes rāmo nosvērtību.
Eilai bija pietrūcis Brouda. Savā absolūtajā izolētlbā Eilai pat labāk būtu patikuši viņa apvainojumi nekā kailais tukšums, kļūstot pilnīgi neredzamai to cilvēku acīs, kurus tā mīlēja. Dažas pirmās dienas viņa ar patiku izbaudija viņa ciešo, kaut arī aizvainojošo uzmanību. Viņš ne tikai novēroja meiteni, viņš ar skatienu pavadīja katru tās kustību.
Trešajā dienā kopš meitenes atgriešanās atjaunojās vecās attiecības, tomēr tās nedaudz atšķīrās. Eilai nevajadzēja piespiesties, lai noliektos viņa gribas priekšā, viņas atbildē pat nebija slēptas augstprātīgas samierināšanās. Viņa bija patiesi vienaldzīga. Viņš nespēja neko izdarīt, lai to satrauktu. Viņš varēja klepot un lādēties, un satracināt sevi līdz pat eksplozīvas vardarbības robežai. Tam nebija nekāda rezultāta. Viņa pacietīgi, lai arī negribīgi, piekrita vīrieša visneiedomājamākajām prasībām. Lai gan bez nodoma, Eila dāvāja viņam nelielu atstumtības devu, kura pašai bija tikusi iedalīta tik bagātīgi. Viņa izslēdza Broudu no savām atbildes reakcijām. Uz viņa visspēcīgākajiem niknuma uzliesmojumiem, kurus tas apvaldīja tikai ar milzīgu piepūli, atbilde līdzinājās kā reakcijai uz blusas kodienu; pat vēl mazāk, jo pēc blusas kodiena vismaz varēja pakasīties. Tas bija pats sliktākais, ko viņa varēja darīt, - viņa to tracināja.
Brouds alka pēc uzmanības, no tās viņš atplauka. Viņam tā bija nepieciešamība. Nekas nespēja izraisīt viņā tik dziļu vilšanos kā kāds, kas nepievērsa tam uzmanību. Dziļākajā būtībā viņam bija vienalga, vai reakcija bija pozitīva vai negatīva, taču tai bija jābūt. Brouds droši zināja, ka meitene bija vienaldzīga, tāpēc ka bija redzējusi tā pazemojumu, bija lieciniece viņa apkaunojumam, tai nebija cieņas pret viņa autoritāti. Daļēji viņam bija taisnība. Eila apzinājās ārējās robežas vīrieša varai pār viņu, bija pārbaudījusi tā iekšējā spēka izturību un atklājusi - gan viens, gan otrs bija nepietiekams, lai iegūtu tās cieņu. Tomēr vienīgais iemesls nebija tikai tas, ka Eila to necienīja un nereaģēja uz viņu, sieviete uzurpēja uzmanību, ko sagaidīja viņš.
Meitene pievērsa sev ievērību jau ar savu parādīšanos, un viss, kas bija ar viņu saistīts, saasināja uzmanību: viņas spēcīgais totēms; dalīšanās pavardā un mīlestībā ar briesmīgo burvi; mācības, lai kļūtu par zāļu sievu; Onas dzīvības izglābšana; viņas prasme apieties ar lingu; hiēnas nogalināšana, kas izglāba Brakam dzīvību, un nu - atgriešanās no garu pasaules. Ik reizi, kad Brouds bija demonstrējis lielu drosmi un godīgi nopelnījis klana apbrīnu, cieņu un uzmanību, Eila to pārspēja.