Brouds no attāluma nikni raudzījās uz meiteni. "Kāpēc viņai vajadzēja atgriezties? Visi par viņu runā; viņi vienmēr par to runā. Kad es nogalināju bizonu un kļuvu par vīru, visi runāja par viņas stulbo totēmu. Vai viņa stājās pretim uzbrūkošajam mamutam? Vai viņu gandrīz samina, mēģinot pārgriezt tam cīpslas? Nē. Viņa tik vien spēja, kā izsviest ar lingu pāris akmeņu, un vīri tik vien zināja, kā domāt par viņu. Brūns un viņa sapulces - viss saistīts ar Eilu. Un toreiz viņš nespēja izlemt pareizi, un nu viņa ir atkal atpakaļ, un tie visi par viņu runā. Kāpēc viņai viss vienmēr jāsabojā?"
- Kreb, kāpēc tu tā dldies? Es neatceros, ka jelkad būtu redzējusi tevi tik satrauktu. Tu uzvedies kā jauneklis, kuram tūliņ jāiegūst sava pirmā sieviete. Vai gribi, lai es pagatavoju tev krūzi tējas nervu nomierināšanai? - Iza vaicāja, kad burvis pielēca kājās trešo reizi, jau devās projām no pavarda, pārdomāja, atgriezās un atkal apsēdās.
- Kas tev liek domāt, ka esmu satraukts? Es tikai cenšos visu atcerēties un mazliet meditēt, - viņš muļķīgi atbildēja.
- Kas tev jāatceras? Tu gadiem ilgi esi bijis mogurs, Kreb. Nav tāda rituāla, kuru tu nespētu novadīt pat miegā. Un es nekad neesmu redzējusi tevi meditējam, ik pa brīdim lecot kājās. Kāpēc tu man neļauj uzliet tev mazliet tējas?
- Nē. Nē. Man nevajag nekādu tēju. Kur ir Eila?
- Tur viņa ir, aiz pēdējā pavarda, meklē jamsu. Kas ir?
- Es tikai gribēju zināt, - Krebs atbildēja, atkal atsēdies. Kādu bridi vēlāk garām gāja Brūns un pamāja Moguram. Burvis vēlreiz piecēlās, un abi vīri devās uz alas viņu galu. "Kas ar tiem abiem notiek?" Iza neizpratnē papurināja galvu.
- Vai nav jau laiks? - vadonis jautāja, kad tie bija sasnieguši iztīrīto vietu. - Vai viss ir kārtībā?
- Sagatavošanās ir pabeigta, bet, man šķiet, jāpagaida, kad saule nolaidīsies zemāk.
- Tev šķiet! Vai tad tu nezini? Man likās, tu teici, ka zini, kas darāms. Manuprāt, tu teici, ka meditēji un atradi kādu rituālu. Visam jānotiek absolūti pareizi. Kā tu vari teikt "man šķiet"? - Brūns noskaldīja.
- Es meditēju gan, - Mogurs aizstāvoties iebilda. - Bet tas bija tik sen un citā vietā. Nebija sniega. Es domāju, ka tur pat ziemā nebija sniega. Nav tik viegli noteikt pareizo laiku. Es tikai zinu, ka saule jau bija zemu.
- To tu man neesi teicis! Kā tu zināsi, ka tā ir pareizi? Varbūt labāk to aizmirsīsim. H tik un tā ir smieklīga ideja.
- Esmu jau runājis ar gariem, akmeņi ir nolikti vietā. Tie mūs gaida.
- Man nepatīk ari tā doma par akmeņiem. Varbūt mums labāk vajadzēja izlemt to darīt garu telpā. Vai esi drošs, Mogur, ka tie nebūs neapmierināti, ka esam tos izlikuši ārā no mazās alas?
- Mēs jau to esam pārrunājuši, Brun. Mēs nolēmām, ka labāk pārvietot akmeņus nekā ievest Senču Garus totēmu telpā. To ieraugot, Senči var atteikties atkal doties projām.
- Kā tu zini, ka viņi ies projām, ja mēs tos būsim atmodinājuši? Tas ir pārāk bīstami, Mogur. Labāk visu atcelsim.
- Tie var kādu brīdi uzkavēties, - Mogurs pieļāva. - Bet, kad viss būs atlikts savās vietās un viņi redzēs, ka tiem nav vietas, viņi dosies projām. Totēmi liks tiem iet projām. Bet tas jāizlemj tev. Ja gribi mainīt savas domas, es mēģināšu nomierināt garus. Mums jau nav jāorganizē rituāls tikai tāpēc, ka tie to gaida.
- Nē. Tev taisnība. Tagad labāk turpināsim. Tie kaut ko gaida. Kaut gan vīriem tas var arī nepatikt.
- Kurš ir vadonis, Brun? Turklāt viņi pieradīs, kad sapratīs, ka viss ir kārtībā.
- Vai ir kārtībā, Mogur? Vai patiesi ir? Tik ilgs laiks pagājis. Tagad es nedomāju par vīriem. Vai mūsu totēmi to pieņems? Mums tik ļoti ir veicies, pat pārāk veicies. Mani nepamet doma, ka notiks kaut kas briesmīgs. Es negribu darīt neko tādu, kas tos varētu nokaitināt. Gribu darīt to, ko tie vēlas. Es gribu, lai tie jūtas laimīgi.
- To jau mēs ari darām, Brun, - Mogurs maigi teica, - cenšamies darīt to, ko tie vēlas. Tie visi.
- Bet vai esi drošs, ka pārējie sapratīs? Ja izdabāsim vienam, vai pārējie nejutīsies aizvainoti?
- Nē, Brun, esmu pārliecināts, ka nejutīsies. - Burvis sajuta vadoņa satraukumu un sasprindzinājumu. Viņš saprata, cik viņam tas nācās grūti. - Neviens nevar būt pilnīgi drošs. Mēs esam tikai cilvēki. Pat mogurs ir tikai cilvēks. Mēs varam vienīgi censties. Bet tu pats teici, ka mums ir veicies. Tam vajadzētu nozīmēt, ka visu totēmu gari ir laimīgi. Ja tie būtu cīnījušies savā starpā, vai domā, ka tad mēs būtu tik laimīgi? Cik bieži klanam izdodas nogalināt mamutu, nevienu nesavainojot? Viss varēja notikt pavisam citādi. Jūs varējāt noiet visu garo ceļu un ganāmpulku neatrast, un pats labākais medību laiks būtu bijis zaudēts. Tu izmantoji iespēju, un tā nostrādāja. Pat Braks vēl ir dzīvs, Brun.
Vadonis uzlūkoja burvja nopietno seju. Tad viņš izslējās taisnāks, un neizlēmību Bruņa acīs nomainīja stingra apņemšanās.
- Iešu pie vīriem, - viņš žestikulēja.
Sievietēm bija pavēlēts turēties tālāk no alas dibena, pat neskatīties tajā virzienā. Iza pamanīja, ka Brūns dodas pie vīriem, taču nepievērsa tam uzmanību. Lai ko viņi darītu, tā bija viņu darīšana. Viņa īsti nezināja, kas lika tai pacelt skatienu, kad divi vīri ar sarkanu okeru notrieptām sejām steidzās Eilas virzienā. Iza sāka trīcēt. Ko gan viņi gribēja darīt ar Eilu?
Meitene pat nebija pamanījusi vīrus, kas pavadīja Bruņu. Viņa, meklējot jamsu, vandījās pa groziem un ādas traukiem, kas nekārtīgā juceklī bija sakrauti aiz tālākā pavarda. Ieraudzījusi pēkšņi sev priekšā iznirstam sarkani izkrāsoto vadoņa seju, viņa pārsteigumā iekliedzās.
- Nepretojies! Neizdves ne skaņu! - Brūns deva zīmi.
Eila nebija nobijusies, kad tai tika aizsietas acis, taču sastinga, kad tie, stiepjot meiteni projām, gandrīz pacēla viņu virs zemes.
Vīri nobažījušies vēroja, kā Brūns un Gūvs stiepj meiteni. Tie nezināja neko vairāk par sievietēm, kāds ir Bruņa un Mogura plānotā rituāla iemesls, taču atšķirībā no tām vīri zināja, ka ziņkāre galu galā tiks apmierināta. Mogurs bija vienīgi brīdinājis, lai tie neizdara ne mazāko kustību vai neizdveš ne mazāko skaņu, kad būs sasēdušies aplī aiz akmeņiem, kas tika iznesti no mazās alas, un brīdinājums ieguva vēl lielāku svaru, kad viņš katram vīram izdalīja pa diviem gariem alu lāča kauliem, kurus vajadzēja X veidā sakrustot sev priekšā. Briesmas bija gaidāmas patiesi nopietnas, ja jau tiem bija nepieciešama tik ārkārtēja aizsardzība. Vīriem sāka rasties nojausma par briesmām, kad tie ieraudzīja Eilu.
Brūns lika meitenei apsēsties brīvajā laukumā riņķa iekšienē tieši pretim Moguram un pats novietojās meitenei aiz muguras. Pēc burvja mājiena Brūns noņēma meitenei apsēju. Eila mirkšķināja acis, cenšoties atgūt redzes asumu. Lāpu gaismā meitene ieraudzīja Moguru sēžam aiz alu lāča galvaskausa, vīrus turam sakrustotus kaulus un bailēs sakņupa, cenšoties pieplakt pēc iespējas tuvāk zemei.
"Ko esmu noziegusies? Neesmu pieskārusies lingai," meitene domāja, cešoties atcerēties, vai nav izdarījusi kaut ko briesmīgu, kas būtu par iemeslu tam, ka viņa atrodas šeit. Eila nespēja atcerēties, ka būtu izdarījusi ko sliktu.
- Nekusties! Neizdves ne skaņas! - Mogurs vēlreiz brīdināja.
Viņa nodomāja, ka to nespētu, kaut ari būtu vēlējusies. Plati ieplestām acīm tā vēroja, kā burvis pieceļas, noliek savu nūju un izdara formālas kustības, lūdzoties Ursu un totēmiskos garus, lai tie sargā viņus. Daudzi no žestiem Eilai nebija pazīstami, taču viņa aizgrābta skatījās ne tik daudz uz Mogura veidotajiem simboliem, kā uz pašu veco burvi.