Eila pazina Krebu, labi pazina šo vīru, kas kustoties neveikli kliboja, smagi atbalstīdamies uz nūjas. Tā nesimetriskais augums bija vīrieša karikatūra: viena auguma puse - sakropļota, muskuļi no nelietošanas atrofējušies, otra puse - līdz galam neattīstījusies, lai kompensētu paralīzi, kas vīrieti bija padarījusi tik smagnēju. Jau agrāk viņa bija ievērojusi tā graciozās kustības, viņam lietojot formālo valodu publiskajos rituālos - it kā nabadzīgāku vienas rokas trūkuma dēļ. Tomēr kaut kādā nenosakāmā veidā tās jēga, pilna nianšu un sarežģītības, bija bagātāka. Bet tās kustības, ko izdarīja aiz galvaskausa stāvošais virs, atklāja tādu burvja rakstura pusi, kuru Eila nekad nebija pazinusi.
Neveiklība bija zudusi. Tās vietā bija stājies līgani plūstošu kustību hipnotiski spēcīgais ritms, piespiežot visus skatīties uz Moguru. Rokas kustība un grūti nosakāmā poza nebija gracioza deja, lai gan tāda izskatījās; viņš bija orators, kas runāja ar tik pārliecinošu spēku, kādu Eila nekad nebija redzējusi; un lielais, svētais vīrs nekad nebija bijis tik izteiksmīgs, kā uzrunājot neredzamās būtnes, kuras reizēm viņa acīm bija daudz reālākas nekā cilvēki, kuri sēdēja tam pretim. Alu Lāča klana Mogurs pūlējās vēl aizrautīgāk, kad sāka koncentrēt uzmanību uz augsti godājamiem gariem, kurus tas vēlējās izsaukt uz šo neatkārtojamo rituālu.
- Vissenākie no Gariem, Gari, kurus neesam uzrunājuši kopš mūsu sākotnes miglājiem, pievērsieties mums! Mēs jūs aicinām, mēs gribam parādīt jums cieņu, un mēs gribam lūgt jūsu atbalstu un palīdzību. Lielie Gari, - tik godājami ir jūsu vārdi, kaut arī tikai kā atmiņas čuksts, - mostieties no sava dziļā miega un ļaujiet, lai mēs jūs pielūdzam! Mums ir kas piedāvājams - ziedojums, ar ko remdināt jūsu senatnīgās sirdis; mums vajadzīga jūsu svētība. Atsaucieties, kad izrunājam jūsu vārdus!
- Vēja Gars. Ūūūha! - Eila juta vēsumu kāpjam augšup pa mugurkaulu, Moguram skaļā balsi izrunājot šo vārdu. - Lietus Gars. Zhēēna! Miglu Gars. Ēēēša! Parādieties! Uzlūkojiet mūs ar labvēlību! Mūsu vidū ir viens no jums, viens, kas staigājis kopā ar jūsu ēnām un atgriezies, atgriezies pēc Lielā Alu Lauvas vēlēšanās.
"Viņš runā par mani," Eila pēkšņi saprata. "Tas ir rituāls. Ko es daru ceremonijā? Kas ir tie gari? Nekad agrāk neesmu dzirdējusi par tiem. Tie vārdi ir sieviešu vārdi; es biju iedomājusies, ka visi sargājošie gari ir vīrieši." Eila bailēs trīcēja, tomēr bija ieinteresēta. Ari vīri, kas paši sēdēja kā akmeņi to priekšā, nekad nebija dzirdējuši par senatnīgajiem gariem, līdz Mogurs nosauca to vārdus, tomēr sveši tie nebija. Senatnīgie vārdi uzjundīja tikpat senas atmiņas, kuras bija uzkrātas to prātu dziļākajās krokās.
- Visu Godātie no Senajiem, Garu ceļi mums ir neizdibināmi, mēs esam vienīgi cilvēki, mēs nezinām, kāpēc viens no varenajiem izvēlējās šo sievieti, mēs nezinām, kāpēc viņš to aizveda pa jūsu senatnīgajiem ceļiem, bet mēs nedrīkstam viņu noliegt. Viņš par to cīnījās ēnu valstībā, sakāva ļaunos garus un atdeva viņu mums atpakaļ, lai darītu mums zināmas savas vēlmes, lai darītu mums zināmu, ka nedrīkstam to noliegt. 0, Varenie Pagātnes Gari, jūsu ceļi vairs nav klana ceļi, tomēr reiz tie tādi bija, un tiem atkal jābūt tās dēļ, kura sēž starp mums. Mēs lūdzam jūs, Senie Gari, svētīt to saviem ceļiem. Pieņemiet viņu! Sargājiet viņu un sniedziet savu aizsardzību viņas klanam! - Mogurs pagriezās pret Eilu. - Vediet sievieti tuvāk! - viņš pavēlēja.
Eila sajuta Bruņa spēcīgās rokas paceļam viņu un panesam uz priekšu, līdz tā atradās vecā burvja priekšā. Meitene noelsās, kad Brūns sagrāba pilnu sauju tās blondo matu un parāva viņas galvu atpakaļ. Ar acu kaktiņiem viņa redzēja, kā Mogurs izņem no kabatas asu nazi un paceļ to augstu virs galvas. Šausmu pārņemta, meitene vēroja tuvojamies vienacainā vīra seju un roku ar augstu paceltu nazi un gandrīz noģība, kad ieraudzīja burvi strauji nolaižam naža aso galu pie viņas atkailinātā kakla.
Eila sajuta asas sāpes, tomēr bija par daudz nobijusies, lai kliegtu. Taču Mogurs tikai viegli iegrieza kakla pamatnes bedrītē. Silta asins strūkliņa ātri iesūcās nelielā mīkstas trušādas kvadrātiņā. Viņš pagaidīja, līdz kvadrāts bija sasūcies ar meitenes asinīm, un noslaucīja brūci ar dzeļošu šķidrumu no bļodas, kuru turēja Gūvs. Tad Brūns to palaida vaļā.
Kā noburta viņa vēroja Moguru ievietojam ar asinīm piesūcināto ādas gabalu seklā akmens bļodā, kurā bija ieliets nedaudz eļļas. Māceklis pasniedza burvim nelielu lāpu, ar kuru Mogurs eļļu aizdedzināja un klusi vēroja, kā āda sadeg un pārvēršas čaganā oglē, izdalot asu, kodīgu smaku. Kad tā bija izdegusi, Brūns pastūma nost meitenes apmetni un atsedza tās kreisās kājas augšstilbu. Mogurs iemērca pirkstu akmens bļodā atlikušajā šķidrumā un uzvilka melnas strīpas pāri katrai no četrām rētām uz meitenes kājas. Izbrīnīta tā vēroja notiekošo. Izskatījās pēc totēma zīmes, kas iegriezta un rituāla laikā nokrāsota melna, ievadot zēnu vīra kārtā. Viņa juta, ka tiek vesta atpakaļ, un vēroja Moguru atkal uzrunājam garus.
- Pieņemiet šo asins ziedojumu, Visu Godātie Gari, un ziniet, ka tas bija viņas totēms - Alu Lauvas Gars, kas vēlējās, lai meitene sekotu jums pa senatnīgajām takām. Ziniet, ka esam jūs godājuši, esam parādījuši jums cieņu. Dodiet savu svētību un atgriezieties savā dziļajā mierā, gandarīti, ka neesat aizmirsti!
"Tas ir beidzies," Eila nodomāja, atviegloti uzelpojot, kad Mogurs atkal apsēdās. Tomēr viņa vēl arvien nesaprata, kāpēc tai lika piedalīties šajā neparastajā rituālā. Tomēr tie vēl nebija beiguši. Brūns pagriezās pret viņu un pamāja, liekot tai piecelties. Meitene ātri pie- trausās kājās. Viņš pasniedzās un izņēma no apmetņa ieloces nelielu, sarkani krāsotu ovālu ziloņkaula veidojumu, kas bija nozāģēts no mamuta ilkņa gala.
- Eila, šo vienu vienigo reizi, kamēr mēs atrodamies Visu Godāto Garu aizbildniecībā, tu stāvi kā līdziga vīriem. - Viņa nebija droša, vai pareizi sapratusi vadoni. - Pametusi šo vietu, tu nekad vairs nedrīksti domāt par sevi kā par lidzlgu vīriem. Tu esi sieviete, tu vienmēr būsi sieviete.
Eila piekrītot māja ar galvu. Protams, viņa zināja, ka ir sieviete, tomēr jutās apmulsusi.
- Šis ziloņkauls nāk no mūsu nogalinātā mamuta ilkņa. Tās bija ļoti veiksmīgas medības; neviens vīrs netika ievainots, tomēr mēs pieveicām lielo zvēru. Šo gabaliņu ir svētījis Ursus, nokrāsojis mogurs, un tas ir varens medību talismans. Ikviens klana mednieks valkā tādu kopā ar savu amuletu, un tāds ir vajadzīgs katram medniekam.
Eila, neviens zēns nekļūst par vīru, iekams nav pirmo reizi nogalinājis, bet, kad ir to izdarījis, viņš vairs nevar būt bērns. Izsenis, pieminēto tuvumā klīstošo Garu laikos, klana sievietes medīja. Mēs nezinām, kāpēc tavs totēms lika tev iet pa šo seno taku, tomēr mēs nevaram noliegt Alu Lauvas Garu; mums tas ir jāpieņem. Eila, tu esi ieguvusi savu pirmo medījumu; nu tev jāuzņemas pieaugušā pienākumi. Tomēr tu esi sieviete, nevis vīrietis, un tu vienmēr būsi sieviete, visā - izņemot vienā. Tu vari izmantot vienīgi lingu, Eila, bet tagad tu būsi Sieviete Kas Medī.
Eila pēkšņi juta asinis sakāpjam galvā. Vai tas varētu būt tiesa? Vai viņa būtu pareizi sapratusi Bruņu? Par lingas izmantošanu viņa tikko bija gājusi cauri smagam pārbaudījumam un nebija droša, ka spēs to pārdzīvot; nu viņa drīkstēs to lietot? Atļauts medīt? Atklāti? Viņa nespēja tam noticēt.