- Šis talismans domāts tev. Pieliec to pie sava amuleta. - Eila noņēma no kakla kuliti un centās atsiet mezglus. Viņa paņēma no Bruņa sarkano ziloņkaula ovāla gabaliņu un ielika to blakus sarkanajam okera pikucītim un fosiliju nospiedumam, aiztaisīja ādas maisiņu un uzkāra atpakaļ kaklā.
- Neatklāj vēl nevienam; es par to paziņošu šovakar pirms dzīrēm. Tās notiks par godu tev, Eila, par godu tavam pirmajam medījumam, - teica Brūns. - Ceru, ka nākamais medījums būs garšīgāks par hiēnu, - viņš piebilda ar humora dzirksti acīs. - Tagad pagriezies!
Viņa darīja, kā tai lika, un juta, ka uz acīm tiek uzlikts apsējs. Divi vīri aizveda meiteni atpakaļ un noņēma apsēju. Viņa redzēja, kā Brūns un Gūvs atgriezās pie aplī sēdošajiem vīriem. Vai tas bija sapnis? Eila aptaustīja kaklu un sūrstošo brūci, kur bija iegriezis Mogurs, tad noslidināja roku zemāk un sataustīja trīs lietas amuleta maisiņā. Pastūmusi nost apmetni, tā skatījās uz viegli uztrieptajām melnajām svītrām pāri rētām. "Medniece! Es esmu medniece! Klana medniece. Tie teica, ka mans totēms tā gribot un viņi nevarot to aizliegt." Viņa satvēra amuletu, aizvēra acis un sāka veidot formālus žestus.
- Lielais Alu Lauva, kāpēc es vispār par tevi šaubījos? Nāves lāsts bija smags pārbaudījums, pats smagākais, bet tādam vajadzēja būt, lai saņemtu tik lielu dāvanu. Esmu tik pateicīga, ka tu nolēmi, ka esmu tā vērta. Es zinu: Krebam bija taisnība - mana dzīve nekad nebūs viegla ar tevi kā manu totēmu, taču tā vienmēr būs tā vērta.
Rituāls bija pietiekami efektīgs, lai pārliecinātu vīrus - izņemot vienu -, ka Eilai jāļauj medīt. Brouds bija saniknots. Ja viņu tā nebūtu sabiedējis Mogura brīdinājums, viņš būtu no rituāla aizgājis. Viņš nevēlējās neko no tā, kas šai sievietei deva īpašas privilēģijas. Viņš nikni raudzījās uz Moguru, bet īpašs rūgtums vīram bija pret Bruņu, un viņš nespēja apslāpēt žulti.
"Tas ir viņa nopelns," Brouds domāja. "Brūns to vienmēr ir aizstāvējis, vienmēr bijis labs pret viņu. Viņš draudēja man ar nāves lāstu tikai par to, ka sodīju Eilu par tās bezkaunību. Mani, savas sievas dēlu, un viņa to bija pelnījusi. Viņam vajadzēja to nolādēt pareizi, tam vajadzēja notikt uz visiem laikiem. Nu viņš tai atļauj medīt, medīt tāpat kā vīriem. Kā viņš drīkstēja? Nu, Brūns kļūst vecs. Mūžīgi viņš nebūs vadonis. Kādu dienu es kļūšu par vadoni, tad mēs redzēsim. Tad viņai vairs nebūs neviena, kas to aizstāvēs. Tad mēs redzēsim, kādas privilēģijas tā dabūs; lai tik' tā mēģina tad palikt nesodīta par savu bezkaunību."
18
Sieviete Kas Medī pilnībā attaisnoja savu vārdu tajā ziemā, ar kuru iesākās viņas desmitais gads. Iza izjuta personisku apmierinājumu un nelielu atvieglojumu, pamanījusi meitenē izmaiņas, kuras vēstīja par menstruāciju sākšanos. Eilas apaļīgie gurni un divi briestošie bumbuļi uz krūtīm, kas izmainīja viņas taisnā, bērnišķīgā auguma kontūras, pārliecināja sievieti, ka tās neparastā meita galu galā nav lemta daudzgadīgai bērnībai. Eilas pirmajām menstruācijām sekoja uzbrieduši krūtsgaliņi un viegla apmatojuma pūka uz kaunuma un padusēs; pirmo reizi viņas totēma gars cīnījās ar citu garu.
Eila tagad saprata - bija maz cerību, ka tā jebkad varēs dāvāt kādam dzīvību; viņas totēms bija pārāk spēcīgs. Viņa gribēja bērniņu - kopš Ubas piedzimšanas viņa vienmēr bija vēlējusies, kaut pašai būtu savs mazulis, kuru mīlēt un par kuru rūpēties, taču viņa pieņēma pārbaudījumus un ierobežojumus, ko viņai uzlika varenais Alu Lauva. Meitene allaž ar prieku rūpējās par augošā klana zīdaiņiem un bērniem, kad to mātes bija aizņemtas, un to pārņēma pēkšņa sāpīga nožēla, kad tie devās pie kādas citas sievietes, kas tos baroja. Bet nu vismaz viņa bija sieviete, nevis vairs bērns, augumā garāks par sievieti.
Eila jutās līdzīga Ovrai, kura vēl vairākas reizes bija pārdzīvojusi spontānu abortu, lai gan tas notika agrākā grūtniecības stadijā un ne tik smagi. Ovras Bebra totēms jau arī bija negantāks salīdzinājumā ar citiem totēmiem. Šķita, ka viņai bija lemts palikt bez bērniem. Kopš mamutu medībām un jo īpaši pēc tam, kad Eila bija sasniegusi briedumu, abas jaunās sievietes bieži pavadīja laiku viena otras kompānijā. Klusā sieviete daudz nerunāja - viņa bija atturīga pēc dabas pretēji Ikas atvērtajam un draudzīgajam raksturam -, tomēr Eilas un Ovras starpā izveidojās cieša draudziba, kurai vēlāk pievienojās Gūvs. Jaunā mācekļa un viņa sievietes savstarpējā mīlestība bija acīm redzama ikvienam. Tas padarīja Ovru par vēl lielāku līdzjūtības objektu. Tā kā viņas vīrietis bija tik saprotošs un saudzīgs, zinot, ka sieviete nespēj viņam dzemdēt bērnu, klana ļaudis saprata, ka tas vēl vairāk pastiprina viņas vēlmi pēc bērna.
Oga atkal bija cerībās, par lielu prieku Broudam. Viņa bija palikusi stāvoklī drīz pēc trīsgadīgā Braka atšķiršanas no krūts. Izskatījās, ka viņa būs tikpat ražīga kā Aga un Ika. Kādu dienu, ieraudzījis zēnu sitam vienu akmeni pret otru, Drūgs saprata, ka Agas divgadīgais dēlēns būs darbarīku meistars, kā viņš bija vēlējies. Vīrs sameklēja skaldāmo akmeni, kas iederējās Grūba mazajā, tuklajā roķelē, un ļāva tam spēlēties netālu no vietas, kur pats strādāja, sitot pa sašķeltajiem krama gabaliem un atdarinot riku meistaru. Ikas divgadīgā Igra solījās būt tikpat sabiedriska kā viņas māte: priecīga, tukla, draudzīga maza meitenīte, kas visus sajūsmināja. Bruņa klans auga.
Agri pavasarī Eila pavadīja dažas dienas, sievietēm noteikto periodu, projām no klana, savā nelielajā augstkalnu alā. Pēc daudz trau- mējošākā nāves lāsta tās likās gandrīz vai brīvdienas. Viņa izmantoja šo laiku, lai apgūtu cilpu siešanu un pēc garās ziemas uzspodrinātu sviešanas māku, lai gan jaunajai sievietei nepārtraukti vajadzēja sev atgādināt, ka viņai vairs nav jāslēpjas. Kaut ari pārtikas iegūšana tai nesagādāja lielas raizes, Eila gaidīja Izas ikdienas apciemojumus iepriekš norunātā vietā netālu no klana alas. Iza nesa tai vairāk ēdamā, nekā meitene spēja apēst, bet, kas bija vēl svarīgāk, viņa ļāva Eilai nejusties vientuļai. Vēl aizvien bija grūti pavadīt naktis vienatnē, lai gan apziņa, ka šī izstumtlba ir ierobežota un īslaicīga, padarīja to vieglāk izturamu.
Viņas bieži vien sarunājās līdz pat tumsai, un Eilai vajadzēja izmantot lāpu, lai atrastu ceļu atpakaļ. Iza nekādi nespēja nomierināties par briežādu, kuru Eila bija sev izgatavojusi, būdama "mirusi", tāpēc jaunā sieviete nolēma to atstāt nelielajā alā. Visu, kas bija jāzina sievietei, Eila mācījās no mātes, kā to darīja visas jaunas sievietes. Iza tai iedeva mīkstas, absorbējošas ādas saites, kas bija jāvalkā, piesietas pie jostas, un iemācīja pareizās zīmes, kādas jāveido, aprokot ar mēnešreižu asinīm sasmērētās strēmeles dziļi zemē. Viņai tika iemācīta pareizā poza, kāda jāieņem, ja vīrietis ir nolēmis atvieglot ar viņu savas vajadzības, kādas kustības veicamas un kā sevi pēc tam notīrīt. Eila nu bija sieviete; viņai drīkstēja prasīt izpildīt visas funkcijas, kādas veica pilnībā pieaugusi klana sieviete. Viņas runāja par daudzām lietām, kas interesēja sievietes, lai gan par dažām viņa jau zināja no savām dziedniecības mācībām. Viņas runāja par dzem- dlbām, bērna zīdīšanu un zālēm, kas mazina dzemdību krampjus. Iza stāstīja par pozām un kustībām, kuras klana virieši uzskatīja par apmierinošām, par veidiem, kā sieviete varēja mudināt vīrieti, lai tam rastos vēlme atviegloties. Viņas runāja par precētas sievietes pienākumiem. Iza stāstīja Eilai par visu to, ko tai savukārt bija stāstījusi pašas māte, tomēr klusībā šaubījās, vai neglītajai meitenei jelkad varētu rasties liela nepieciešamība izmantot šis zināšanas.