Bija kāds temats, par kuru Iza nekad nerunāja. Vairums jaunu sieviešu līdz tam laikam, kad viņas kļuva sievietes, parasti jau bija noskatījušas kādu konkrētu jaunu vīrieti. Lai gan ne meitai, ne mātei nebija tiešas teikšanas šajā jautājumā, sieviete, ja tai bija labas attiecības ar vīru, varēja izpaust tam meitas vēlmes. Vīrietis, ja viņš tā gribēja, varēja darīt to zināmu vadonim, kuram bija jāpieņem lēmums. Ja nebija citu apsvērumu un, īpaši, ja minētais jaunais vīrietis bija izrādījis interesi par meiteni, vadonis varēja izpildīt meitenes vēlēšanos.
Tas nenotika bieži un ar Izu noteikti ne, tāpēc jautājums par vīriešiem nekad netika skarts Izas un Eilas sarunās, lai gan jaunu sievieti precību gados un tās māti tas parasti ļoti interesēja. Klanā nebija jaunu, neprecētu vīriešu, un Iza bija pārliecināta: ja tādi ari būtu, tie nevēlētos Eilu, tāpat kā neviens klana vīrietis nevēlējās Izu par savu otro sievieti. Un Eilai pašai nebija nekādas intereses ne par vienu no tiem. Viņai pat nebija ienākusi prātā doma par viru, pirms Iza nebija ierunājusies par precētas sievietes pienākumiem. Bet meitene iedomājās par to vēlāk.
Kādā saulainā pavasara rītā, neilgi pēc atgriešanās, Eila devās piepildīt savu ūdens somu pie avotiņa netālu no alas, kurā ieplūda strauts. Neviens vēl nebija iznācis ārā. Viņa notupās un pārliecās pār ūdeni, gatavojoties iegremdēt tajā somu, tad pēkšņi apstājās. Rīta saule, slīpi krītot pār rāmo ūdeni, piešķīra tam spoguļgludu virsmu. Eila cieši lūkojās uz svešādo seju, kas skatījās pretim no avota; viņa nekad agrāk nebija redzējusi savu atspulgu. Lielākā daļa ūdens alas tuvumā bija vai nu skrejošas upes, vai strautiņi, un parasti viņa neskatījās avotā pirms trauka iegremdēšanas, kuru grasījās piepildīt, iztraucējot rāmo ūdens virsmu.
Jaunā sieviete pētīja pati savu seju. Tā bija nedaudz stūraina, ar izteiktu žokli, ko mīkstināja vēl aizvien jaunavīgi apaļi vaigi, ar augstiem vaigu kauliem un garu, gludu kaklu. Viņas zodā bija samanāma bedrīte, lūpas bija pilnīgas, un deguns - taisns un smalki veidots. Skaidras, zili pelēkas acis ieskāva biezas skropstas, par toni vai pāris toņiem tumšākas nekā zeltainie mati, kas biezos, mīkstos viļņos krita krietni pāri pleciem un, saules izgaismoti, mirdzēja. Uzacis, tādā pašā krāsā kā skropstas, bija slaidi izliektas virs acīm gludajā, līdzenajā, augstajā pierē bez mazākajām atpakaļ atvirzīta pieres kaula pazīmēm. Eila stīvi atkāpās no avota un ieskrēja alā.
- Eila, kas noticis? - Iza pamāja. Bija acīm redzams, ka kaut kas satraucis meitenes prātu.
- Māt! Es tikko ieskatījos avotā. Es esmu tik neglīta! Ak, māt, kāpēc es esmu tik neglīta? - viņa kaislīgi žestikulēja. Eila izplūda asarās mātes apskāvienā. Cik vien ilgi viņa spēja atcerēties, Eila nekad nebija redzējusi nevienu citu, izņemot klana cilvēkus. Viņai nebija iespēju salīdzināt. Klana ļaudis bija pieraduši pie meitenes, bet sev pašai viņa likās atšķirīga no visiem apkārtējiem, nenormāli atšķirīga.
- Eila, Eila, - Iza mierināja, turot šņukstošo jauno sievieti savos apkampienos.
- Es nezināju, ka esmu tik neglīta, māt. Es nezināju. Kurš vīrietis gan mani gribēs? Man nekad nebūs vīra. Un man nekad nebūs bērniņa. Man nekad neviena nebūs. Kāpēc man jābūt tik neglītai?
- Es nezinu, vai tu īstenībā esi tik neglīta, Eila. Tu esi atšķirīga.
- Es esmu neglīta! Es esmu neglīta! - Eila purināja galvu, atsakoties no mierināšanas. - Paskaties uz mani! Esmu pārāk liela. Esmu garāka par Broudu un Gūvu. Esmu gandrīz tikpat gara, cik Brūns! Un es esmu neglīta. Esmu liela un neglīta, un man nekad nebūs vīra, - viņa žestikulēja, no jauna sākot elsot.
- Eila! Izbeidz! - Iza pavēlēja, purinot tās plecus. - Tu tur neko nevari izmainīt. Tu nepiedzimi klanā, Eila, tu piedzimi Citiem, tu izskaties tāpat kā viņi. Tu to nevari mainīt, tev tas jāpieņem. Tā ir tiesa, ka tu vari vispār palikt bez vīra. Tur neko nevar darīt; tev arī tas ir jāpieņem. Bet to nevar droši zināt, nav tik bezcerīgi. Drīz tu kļūsi par zāļu sievu, zāļu sievu pa manu līniju. Pat bez vīra tu būsi sieviete, kurai ir savs stāvoklis, sava vērtība.
Nākamvasar notiek klanu Sapulce. Tur sanāks daudzi klani, tu jau zini, ka šis nav vienīgais klans. Tu vari atrast sev vīrieti kādā citā klanā. Varbūt tas nebūs jauns vīrietis vai tam nebūs augsts stāvoklis, tomēr tas būs vīrietis. Zūgs par tevi ļoti labi domā; tev veicies, ka viņš par tevi ir tik augstās domās. Viņš jau Krebam iedevis ziņu, kas tam jāpaņem līdzi. Zūgam ir radinieki kādā citā klanā; viņš lika, lai
Krebs tiem pastāsta, kā viņš tevi ciena. Viņš domā, ka tu kādam virām būsi laba sieva, un grib, lai tie parūpējas par tevi. Viņš pat teica, ka ņemtu tevi, ja būtu jaunāks. Atceries, ka šis nav vienīgais klans, šie nav vienīgie viri pasaulē.
- Zūgs tā teica? Kaut arī esmu tik neglīta? - Eila žestikulēja, acīs pavīdot cerībai.
- Jā, Zūgs tā teica. Ar viņa ieteikumu un stāvokli pa manu līniju esmu pārliecināta, ka atradīsies kāds vīrs, kas tevi ņems, kaut arī tu izskaties citāda. - Eilas trīcošais smaids apdzisa. - Bet vai tas nenozīmē, ka man būs jāiet projām? Jādzīvo citā vietā? Es negribu pamest tevi un Krebu, un Ubu.
- Eila, es esmu veca. Krebs arī vairs nav nekāds jaunais, un pēc dažiem gadiem Uba būs sieviete un izies pie vīra. Ko tad tu darīsi? - Iza pamāja. - Kādu dienu Brūns nodos vadību Brouda rokās. Es nedomāju, ka tev vajadzētu dzīvot ar šo klanu, kad Brouds kļūs par vadoni. Es domāju, ka tev būtu labāk, ja tu pārceltos citur, un klanu Sapulce tev var būt laba iespēja.
- Varbūt tev taisnība, māt. Es nedomāju, ka gribēšu šeit dzīvot, kad Brouds būs vadonis, bet es nevaru paciest domu, ka man būtu jāpamet tevi, - viņa sarauca pieri, bet tad tā noskaidrojās. - Bet līdz nākamai vasarai vēl ir vesels gads. Līdz tam man nav par to jāraizējas.
"Vesels gads," Iza nodomāja. "Mana Eila, mans bērns! Droši vien tev jāsasniedz mans vecums, lai saprastu, cik ātri paiet gads. Tu negribi mani pamest? Tu nevari iedomāties, kā man tevis pietrūks. Ja vien šajā klanā būtu kāds vīrs, kas tevi pieņemtu! Ja vien Broudam nevajadzētu kļūt par vadoni!"
Taču sieviete neļāva uzminēt savas domas, un Eila izslaucīja acis un devās atpakaļ pēc ūdens. Šoreiz meitene centās neskatīties rāmajā avota atspulgā.
Vēlāk pēcpusdienā Eila stāvēja meža malā un caur krūmiem vēroja alu. Ārā vairāki cilvēki strādāja un sarunājās. Viņa pārbīdīja divus trušus, ko bija pārmetuši pār plecu, palūkojās lejup uz lingu, kas bija aizsprausta aiz jostas, iebāza to apmetņa ielocē, tad atkal izvilka ārā un aizsprauda aiz jostas visiem redzamā vietā. Viņa vēlreiz paskatījās uz alu, satraukti pašļūkājot kājas.
"Brūns teica, ka es drīkstu," viņa nodomāja. "Viņi noturēja rituālu, tātad es drīkstu. Es esmu mednieks, esmu Sieviete Kas Medī." Eila paslēja augšup zodu un izgāja no koku lapotnes aizsega.
Garu, stindzinošu brīdi visi, kas atradās alas ārpusē, apstājās un blenza jaunajā sievietē, kas tuvojās tiem ar diviem pār plecu pārmestiem trušiem. Pārvarējuši šoku un sapratuši, ka uzvedas slikti, tie aizgriezās. Eilai kaisa vaigi, tomēr stūrgalvīgā apņēmībā tā gāja tieši uz priekšu, ignorējot zaglīgos skatienus. Viņa jutās atvieglota, sasniegusi alu un izgājusi cauri šokēto skatienu ierindai, un priecīga par tās vēso un neuzbāzīgo gaisotni. Iekšā bija vieglāk neievērot ļaužu skatienus.
Arī Izas acis plati iepletās, kad Eila nonāca pie Kreba pavarda, taču, ātri atguvusies, tā aizgriezās un nepieminēja trušus. Viņa nezināja, ko lai saka. Krebs sēdēja uz lāčādas, acīm redzami meditējot, un izlikās to neredzam. Vīrs bija vērojis jauno sievieti ienākam alā un, tai sasniedzot pavardu, bija pamanījies apslēpt savu izteiksmi. Neviens neminēja ne vārda, kad tā nolika dzīvniekus pie ugunskura. Mirkli vēlāk alā iedrāzās Uba, un Eilu ne mazākā mērā nesatrauca meitenes reakcija.