- Vai tu patiesi pati tos nomedīji, Eila? - viņa jautāja.
-Jā, - Eila pamāja.
- Izskatās pēc skaistiem, trekniem trušiem. Vai mēs tos taisīsim pusdienās, māt?
- Nu, jā, domāju, ka jā, - Iza atbildēja, vēl aizvien apmulsusi un nedroša.
- Es novilkšu tiem ādu, - Eila ātri ierunājās, izvelkot nazi. Iza brīdi skatījās, tad piegāja meitenei klāt un izņēma nazi tai no rokām.
- Nē, Eila. Tu tos nomedīji. Es novilkšu ādu. - Eila atkāpās, kamēr Iza nodīrāja trušus, veikli uzdūra tos uz iesma un uzlika virs uguns. Viņa jutās tikpat neveikli kā Iza.
- Tā bija garšīga maltīte, Iza, - Krebs vēlāk ierunājās, vēl aizvien izvairoties no tiešas sarunas par Eilas medīšanu, taču Ubai tādu sirdsapziņas pārmetumu nebija.
- Truši bija garšīgi, Eila, bet nākamreiz tu varētu nomedīt kādu rubeni, - viņa noteica. Uba, tāpat kā Krebs, deva priekšroku treknajiem putniem ar spalvainajām kājām.
Nākamajā reizē, kad Eila pārnesa mājās savu medījumu, šoks vairs nebija tik liels, un drīz vien viņas medīšana jau bija kļuvusi gandrīz vai par ikdienišķu parādību. Tā kā nu Kreba pavardam bija savs sagādnieks, viņš samazināja savu daļu, ko ņēma no pārējiem medniekiem, izņemot lielo dzīvnieku gaļu, ko medīja tikai vīri.
Eilai tas bija darba pilns pavasaris. Viņas veicamo sieviešu darbu daļu samazināja tāpēc, ka tā medija, un vēl jau bija jāvāc Izai zālītes. Taču Eilai tas patika, viņa bija pilna enerģijas, laimīgāka nekā jelkad spēja sevi atcerēties. Viņa jutās laimīga, ka drīkstēja medīt neslapstoties, laimīga, ka atkal bija kopā ar klanu, laimīga, ka beidzot bija kļuvusi par sievieti, un priecīga par ciešākām attiecībām, ko bija izveidojusi ar klana sievietēm.
Ebra un Uka pieņēma Eilu, lai gan abas vecākās sievietes tā īsti nekad nespēja aizmirst, ka viņa ir atšķirīga; Ika vienmēr bija izturējusies draudzīgi; bet Agas un viņas mātes attieksme šķita pilnībā izmainījusies kopš tā laika, kad Eila bija izglābusi Onu no noslīkšanas. Ovra bija kļuvusi par īstu uzticības personu, bet Oga atsila pret Eilu par spīti Broudam. Ogas pusaudzes gadu aizrautība, ko viņa bija izjutusi pret šo vīrieti, bija pārvērtusies vienaldzīgā ieradumā, to bija atvēsinājuši kopā nodzīvotie gadi, izbaudot tā neparedzamos dusmu uzliesmojumus. Bet Brouda atriebīgais naids pret Eilu pieauga līdz ar sievietes piepulcēšanos medniekiem. Viņš turpināja meklēt visdažādākos veidus, kā pazemot Eilu, nepārtraukti cenšoties izprovocēt tās reakciju. Viņa uzbrukumi bija kļuvuši par dzīvesveidu, ko jaunā sieviete bija iemācījusies pieņemt; viņa palika nesatricināma. Eila jau sāka domāt, ka viņš vairs nekad nespēs to satraukt.
Todien, kad viņa nolēma nomedīt rubeni, lai pagatavotu Kreba iemīļoto ēdienu, pavasaris bija pilnā plaukumā. Eila gribēja pameklēt jaunos dzinumus un atjaunot Izas zālīšu krājumus, ja jau bija pie tiem ķērusies. Rīts pagāja, pārstaigājot tuvējos laukus, tad viņa devās uz lielo pļavu blakus stepei. Sieviete izbiedēja pāris zemu lidojošu putnu, veikli notrieca tos ar strauji mestiem akmeņiem, tad pārmeklēja garo zāli cerībā atrast ligzdu un, ja paveiksies, arī kādu olu. Krebam garšoja šie putni, cepetī pildīti ar pašu olām, ar ēdamo zaļumu un zālīšu piedevām. Ligzdu ieraudzījusi, viņa priecīgi iesaucās, uzmanīgi ievīstīja olas mīkstajā sūnā un iebāza tās dziļā apmetņa ielocē. Viņa bija sajūsmā pati par sevi. Tīras priekpilnas enerģijas vadīta, meitene ātrā skrējienā drāzās pāri pļavai, spēji, bez elpas, apstājoties neliela, ar jaunu, zaļu zālīti klāta paugura virsotnē.
Nometusies zemē, viņa pārbaudīja olas, lai pārliecinātos, ka tās ir neskartas, un izņēma gabaliņu kaltētas gaļas, lai pabrokastotu. Eila vēroja, kā Austrumu pļavu strazds ar spilgti dzeltenu krūtiņu augstā zarā uzvaroši skandina savu trilleri, tad paceļas spārnos un turpina dziedāt lidojumā. Pāris zeltgalvju zvirbuļu, birdinot savus bēdīgos treļļus lejupejošos toņos, lidinājās starp kazenājiem gar atklātās pļavas malu. Kāds cits putnu pārītis ar melnām cepurītēm un pelēkiem mētelīšiem, kurus to dziesmas dēļ dēvēja par čik-a-dī- di, laidelējās iekšā un ārā no ligzdas egles caurumā blakus nelielam strautiņam, kas locījās cauri bagātīgajai augu valstij paugura pakājē. Mazas, krāšņi brūnas žubītes bārās savā starpā, nesot sīkus zariņus un sausu sūnu uz ligzdu vecā, izpuvušā ābeles dobumā; koks centās pierādīt savu jaunavīgo auglību ar rozā ziedu kupenu.
Eilai patika šie vientulības brīži. Gozējoties saulē, viņa jutās atbrīvota un apmierināta, nedomājot neko konkrētu, vienīgi par šo skaisto dienu un par to, cik laimīga viņa ir. Viņai ne prātā nenāca, ka kāds varētu atrasties tepat blakus, līdz tās priekšā uz zemes parādījās ēna. Izbiedēta tā palūkojās augšup uz Brouda nikno seju.
Todien medību pārgājiens nebija plānots, tāpēc Brouds bija nolēmis pamedīt vienatnē. Viņš nebija pārāk centies; tā medību reids bija drīzāk atrunāšanās, lai siltajā pavasara dienā varētu pastaigāties, nevis lai nodrošinātu gaļu, kas viņam nemaz īpaši nebija vajadzīga. Virs no attāluma bija pamanījis Eilu atpūšamies uz paugura un, pieķēris to sēžam bezdarbībā, nespēja atteikties no izdevības norāt meiteni par slinkošanu.
Ieraudzījusi vīrieti, Eila pielēca kājās, taču tas Broudu saniknoja. Viņa bija slaidāka, un tam nepatika skatīties uz sievieti augšup. Viņš pamāja, lai tā apsēžas, un jau gatavojās uz pamatīgu norāšanu. Taču, sievietei noliecoties, viņas acu spīdums un skatiens, kas nepretojās un neatbildēja, to nokaitināja vēl vairāk. Vīrietis vēlējās, kaut spētu izdomāt, kā lai izaicina sievieti reaģēt. Alā viņš vismaz varēja likt, lai tā viņam kaut ko atnes, un noskatīties, kā viņa pielec kājās uz tā pavēli.
Viņš palūkojās visapkārt, tad lejup uz sievieti, kura bez izaicinājuma stājā gaidīja, kad vīrietis turpinās savus pārmetumus un izturēsies, kā to darīja parasti. "Viņa ir vēl neciešamāka, kopš kļuvusi par sievieti," Brouds nodomāja. "Sieviete Kas Medī… kā gan Brūns varēja to izdarīt?" Viņš pamanīja rubeni un atcerējās par savām tukšajām rokām. "Pat skatiens tās neglītajā sejā ir bezkaunīgs; viņa ļauni priecājas, ka pašai ir tas putns, bet man nav nekā. Ko es varētu likt tai darīt? Te nav nekā, ko es varētu pavēlēt atnest. Pag, tagad taču viņa ir sieviete! Ir gan kaut kas, ko varu likt viņai darīt."
Brouds rādīja viņai zīmi, un Eilas acis plati iepletās. Tas bija negaidīti. Iza viņai bija stāstījusi, ka vīrieši to gribēja vienīgi no sievietēm, kuras uzskatīja par pievilcīgām; viņa zināja, ka Brouda acīs viņa bija neglīta. Broudam nepaslīdēja garām Eilas neviltotais pārsteigums, tās reakcija viņu iedrošināja. Vīrietis vēlreiz valdonīgi rādīja tai zīmi, lai viņa ieņemtu stāvokli, kurā tas varētu atbrīvot savu vajadzību, - stāvokli dzimumaktam.
Eila zināja, kas bija gaidāms. Par to bija stāstījusi ne tikai Iza, viņa bieži bija redzējusi klana ļaudis ar to nodarbojamies - visi bērni bija redzējuši; klanā nepastāvēja mākslīgi aizliegumi. Bērni mācījās no pieaugušajiem, cenšoties pārspēt savus vecākus, un seksuālā uzvedība bija tikai viena no daudzajām, kuru tie centās atdarināt. Tas vienmēr mulsināja Eilu, viņa brīnījās, kāpēc to dara, taču tas netraucēja viņai noskatīties, kā jauns zēns bez ļauna nodoma uzgāzās jaunai meitenei, apzināti atdarinot pieaugušos.