Dažreiz tā nebija atdarināšana. Daudzām klana meitenēm gadījās, ka pubertātes vecuma zēni, savu jauneklīgo dziņu uzbudināti, tās ieguva, pirms vēl bija nogalinājuši savu pirmo medījumu; un reizēm ari kāds vīrs, jaunās koķetes savaldzināts, apmierināja sevi ar nenobriedušu meiteni. Tomēr vairums jauno vīriešu uzskatīja zem sava goda spēlēties ar savām kādreizējām rotaļu biedrenēm.
Taču Eilai tās vecumā nebija neviena cita vīriešu kārtas rotaļu biedra, izņemot Vornu, un kopš agras bērnības, kad Aga aktīvi iejaucās, lai traucētu viņu draudzībai, to starpā nekad nebija izveidojušās ciešas attiecības. Eila nebija īpaši sajūsmināta par Vornu, kas atdarināja Brouda izturēšanos pret meiteni. Par spīti atgadījumam nodarbību laukumā, zēns vēl aizvien dievināja Broudu, un Vorns nevēlējās spēlēt "vīru un sievu" ar Eilu. Cita neviena nebija, kurš to būtu gribējis, tāpēc viņa pat ne reizes nebija atdarinājusi šo aktu. Sabiedrībā, kurai dzimumattiecības bija tikpat dabiskas kā elpošana, Eila vēl bija jaunava.
Jaunā sieviete jutās neērti; viņa saprata, ka tai jāpiekāpjas, taču bija uztraukusies, un Brouds par to priecājās. Viņš bija apmierināts, ka bija par to iedomājies; beidzot viņš to bija pieveicis. Viņu sajūsmināja jaunās sievietes apjukums un samulsums, tas uzbudināja viņu. Vīrietis pienāca tai pavisam klāt, Eila piecēlās, tad atkal nometās uz ceļiem. Viņa nebija pieradusi, ka klana vīrieši atrodas tik tuvu. Brouda smagā elpošana sabiedēja viņu. Viņa minstinājās.
Brouds kļuva nepacietīgs, nogrūda sievieti zemē un noņēma apsēju, atklādams savu locekli, uzbriedušu un pulsējošu. "Ko viņa gaida? Viņa ir tik neglīta, viņai vajadzētu justies pagodinātai, neviens cits virs viņu neņemtu," viņš sadusmots nodomāja un, pieaugot vajadzībai, sagrāba tās apmetni, lai novāktu traucēkli.
Bet, Broudam tuvinoties nu jau virs meitenes, kaut kas noplīkšķēja. Viņa to nedrīkstēja darīt! Viņa vienkārši nedrīkstēja. Viņa bija zaudējusi prātu. Tam nebija nozīmes, ka Eilai bija viņš jāklausa. Viņa pierausās kājās un metās skriet. Brouds bija ātrāks. Viņš sagrāba sievieti, nogrūda zemē un iebelza pa seju, savainojot ar savu cieto dūri tai lūpu. Viņam sāka iepatikties. Pārāk bieži viņš bija atturējies, kad bija gribējis tai sist, bet te nebija neviena, kas viņu apstādinātu. Turklāt viņam bija attaisnojošs iemesls - viņa tam neklausīja, aktīvi neklausīja.
Eila uzvedās izaicinoši. Viņa centās piecelties, un viņš iesita tai vēlreiz. Brouds saņēma no jaunās sievietes reakciju, kādu nekad nebija gaidījis, un tas viņā uzjundīja vēl lielāku iekāri. Viņš pabiedēs vēl to nekaunīgo sievieti. Viņš to sita vēl un vēl, ar milzīgu apmierinājumu, redzēdams, kā tā sarāvās, viņam atvēzējoties, lai sistu vēlreiz.
Eilas galvā zvanīja, pa degunu un mutes stūrīti tecēja asinis. Viņa mēģināja piecelties, bet viņš neļāva. Viņa cīnījās, atspiedusies ar dūrēm pret tā krūtīm. Vīrieša cietais, muskuļotais augums tās pat nejuta, taču viņas pretošanās uzbudināja viņu līdz jauniem augstumiem. Vēl nekad viņš nebija jutis tādu uzbudinājumu - vardarbība iekvēlināja vīrieša kaisli un iekāre pastiprināja tā sitienus. Viņš tīksminājās par sievietes pretošanos un sita viņu atkal.
Viņa bija gandrīz bezsamaņā, kad Brouds apsvieda to apkārt uz sejas, drudžaini norāva sievietes apmetni un izpleta tai kājas. Ar spēcīgu grūdienu viņš dziļi ietriecās tajā. Eila sāpēs griezīgi iekliedzās. Tas tikai pastiprināja vīrieša labsajūtu. Viņš grūda vēl, izsaucot vēl vienu sāpju pilnu kliedzienu, tad vēlreiz un vēlreiz. Sajūsmas intensitāte dzina to tālāk, strauji sakāpjot līdz nevaldāmām virsotnēm. Ar vēl vienu spēcīgu grūdienu, kas izsauca pēdējo mokošo kliedzienu, viņš izšļāca savu uzkrāto kaisli.
Uz mirkli Brouds sabruka pār sievieti, iztērējis spēkus. Tad, vēl aizvien smagi elsodams, viņš nošļūca nost. Eila nesakarīgi šņukstēja. Uzsistās brūces asinīm nosmērētajā sievietes sejā no sāļajām asarām sūrstēja. Viena acs bija gandrīz aiztūkusi un jau krāsojās zila. Ciskas bija notrieptas ar asinīm, un dziļi iekšā sāpēja. Brouds piecēlās un paskatījās uz viņu no augšas. Viņš bija apmierināts; nekad agrāk tas nebija guvis tādu prieku, iegūstot sievieti. Vīrietis pacēla ieročus un devās atpakaļ uz alu.
Eila gulēja ar seju dubļos vēl ilgi pēc tam, kad bija beigusi raudāt. Beidzot sieviete pieslējās. Viņa aptaustīja muti, sajuta uzpampumu un paskatījās uz asinīm notraipītajiem pirkstiem. Viss viņas ķermenis sāpēja - gan no iekšpuses, gan ārpuses. Sieviete ieraudzīja starp kājām asinis un traipus uz zāles. "Vai mans totēms atkal cīnās?" viņa prātoja. "Nē, nedomāju vis, nav īstais laiks. Brouds būs mani savainojis. Bet citām sievietēm tas nesāp; kāpēc lai Brouda loceklis mani ievainotu? Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā?"
Lēnām viņa piecēlās un devās uz strautiņu, pie katra soļa ciešot sāpes. Eila nomazgājās, taču tas nemazināja ne pulsējošās, skaudrās sāpes, ne ari reiboni galvā. "Kāpēc Brouds gribēja, lai es to daru? Iza saka, ka vīrieši grib apmierināt savas vajadzības ar skaistām sievietēm. Es esmu neglīta. Kāpēc lai vīrietis gribētu savainot sievieti, kura tam patīk? Bet sievietēm ari tas patīk; kāpēc gan citādi viņas rādītu zīmes, lai vīriešus iedrošinātu? Kā viņām tas var patikt? Oga neiebilst, kad Brouds to dara ar viņu, un viņš to dara katru dienu, reizēm pat vairākas reizes."
Pēkšņi Eilu pārņēma šausmas. "Ak nē! Ko tad, ja Brouds man liks to darīt vēlreiz? Es neiešu atpakaļ. Es nevaru atgriezties. Kur lai eju? Uz mazo alu? Nē, tā ir pārāk tuvu, un es nevaru tajā palikt pa ziemu. Man jāiet atpakaļ, es nevaru dzīvot viena, kur gan vēl es lai ietu? Un es nevaru pamest Izu un Krebu, un Ubu. Ko gan lai daru? Ja Brouds to gribēs, es nevarēšu viņam atteikt. Neviena cita sieviete pat to nemēģinātu. Kas ar mani nav kārtībā? Viņš to nekad negribēja, kad vēl biju meitene. Kāpēc man bija jākļūst par sievieti? Es par to tā priecājos, bet nu es labprāt visu mūžu gribētu palikt meitene. Man tik un tā nekad nebūs bērna. Kāds labums būt sievietei, ja tu nevari tikt pie bērna? īpaši, ja vīrietis var likt tev darīt kaut ko tādu. Nu kāds no tā labums? Kāpēc tas ir vajadzīgs?"
Saule jau bija zemu, kad viņa smagiem soļiem devās augšup uzkalnā, lai sameklētu savu rubeni. Olas, tik rūpīgi ievīstītas, bija saspiestas un priekšā uz apmetņa atstājušas traipu. Viņa palūkojās atpakaļ uz strautiņu un atcerējās, cik laimīga bija jutusies, vērojot putnus. Tas likās kā pirms mūžības, citā laikā, citā vietā. Sieviete vilkās atpakaļ uz alu, sarauj oties pie katra soļa.
Vērojot, kā saule pazūd rietumu pusē aiz kokiem, Iza kļuva aizvien nervozāka. Viņa izstaigāja līdz pusei visas tuvējā meža takas, kas veda kalnā, un aizgāja līdz terases malai, lai pārlūkotu nogāzi lejup uz stepi. "Sievietei nevajadzētu klaiņot vienai; man nekad nav paticis, ka Eila iet medīt," Iza nodomāja. "Ko tad, ja viņai uzbrucis kāds zvērs? Varbūt viņa ir ievainota?" Arī Krebs bija satraukts, lai gan centās to neizrādīt. Pat Brūns kļuva nemierīgs, kad sāka satumst. Iza bija pirmā, kas pamanīja sievieti tuvojamies alai no terases malas. Viņa jau sāka to bārt, ka likusi tai uztraukties, bet apklusa, nepaspējusi parādīt pirmo žestu.
- Eila! Tu esi ievainota! Kas noticis?
- Brouds mani piekāva, - viņa pamāja ar trulu sejas izteiksmi.
- Bet kāpēc?
- Es viņu neklausīju, - jaunā sieviete žestikulēja, ieejot alā un dodoties tieši uz pavardu.