Biju gandrīz pārliecināts, ka mirstu vai sapņoju, jo tobrīd izdzirdēju skaļu un enerģisku dziesmu: - Klau, kā klaudz veseri! Klau, kā dzied naglas! - Katrai rindiņai sekoja sulīgi blīkšķi un attiecīgi uzsaucieni: - Kāds (ZLAUKT!) gods mums ir būvēt (ZLAUKT!) siekstas un karātavas!
Pēc dažām nodziedātajām rindiņām un vairākiem blīkšķiem sitienu zalves izbeidzās un skrandaiņu pūlis, bažīgi kurnot, atkāpās. Caur asiņu un spļaudekļu miglu es neskaidri samanīju piecus muskuļotos karātavu meistarus ar darbarīkiem, kas piesieti pie vidukļa, un rokās paceltiem veseriem. Viņi izlauzās cauri pūlim un jau ielenca mūs, bet tad šaubu mākti nopētīja tā, it kā mēs būtu neredzēta zivju suga, kādu viņi nebija cerējuši ieraudzīt savos tīklos.
- Vai tie ir viņi? - es dzirdēju vienu no vīriem jautājam.
- Brāl, necik labi viņi neizskatās.
- Skaidrs, ka tie ir viņi! - attrauca otrs zemā un pazīstamā balsī, kas ieskanējās kā miglas taure.
- Tas ir Šārons! - Emma iesaucās.
Es varēju pakustināt roku tik daudz, lai noslaucītu asinis no acs. Tur jau viņš stāvēja visā savā septiņas pēdas garajā augumā, melnajā apmetnī ietinies. Man gribējās smieties vai vismaz mēģināt pasmieties, jo nekad vēl nebiju priecājies ieraudzīt tik neglītu cilvēku. Viņš izvilka no kabatas un pacēla virs galvas mazas stikla blašķītes, tad iekliedzās: MAN IR TAS, KO JŪS GRIBAT, SLIMIE MĒRKAĶI! ŅEMIET TO UN LIECIET TOS BĒRNUS MIERĀ!
Šārons pagriezās un iesvieda blašķes pūlī. Skrandaiņi kliegdami un brēkdami metās tām pakaļ, gatavi saplosīt cits citu, lai tikai dabūtu pudelīti sev. Un tad es vairs manīju tikai karātavu cēlājus, kuri mazliet saburzīti, bet neskarti bāza veserus aiz jostas. Šārons lēni tuvojās mums, pastiepis uz priekšu sniegbalto roku, un teica: - Kas gan jums bija prātā, tā aizlavoties prom? Es līdz nelabumam uztraucos pārjums!
- Tas tiesa, - apstiprināja kāds no karātavu meistariem.
- Viņš nelikās mierā un lika mums visur jūs meklēt.
Es mēģināju pieslieties sēdus, bet nekas nesanāca. Nākamajā bridi Šārons jau bija noliecies pār mums un vērīgi pētīja kā uz ceļa notriektus zvērus.
- Vai rokas un kājas ir vietā? Paiet varat? Velns un elle, ko tie neģēļi jums nodarījuši! - Laivu vīra emocijas svārstījās starp armijas instruktora niknumu un tēva rūpēm.
- Džeikobs ir savainots, - dzirdēju Emmas aizlūzušo balsi sakām. - Tu ari, - es mēģināju piebilst, bet mēle neklausīja. Šķita, ka draudzenei ir taisnība: mana galva bija smaga kā akmens, un acis kā sabojājies satelīta signāls rādija saraustītu attēlu - te skaidri saskatāmu, te miglas bildi. Es pacēlos gaisā -Šārons mani nesa uz rokām. Šis vīrietis izrādījās daudz spēcīgāks, nekā izskatījās, un mani pārņēma pēkšņa doma, ko ari centos izteikt skali: Kur irEdisons?
Mēle peldēja kā pa putru, bet Šārons kaut kā tomēr mani saprata, pagrieza manu galvu uz tilta pusi un sacīja: - Tur.
Pa gabalu šķita, ka smagā mašīna lidinās pa gaisu. Vai manas satricinātās smadzenes taisīja jokus?
Nē. Tagad es skaidri redzēju, ka tukšpaura mēles ceļ smago mašīnu pāri bezdibenim.
Bet kur palicis Edisons?
- Tur, - laivu virs atkārtoja. - Apakšā.
Zem mašīnas nokarājās divas pakaļkājas un maziņš, brūns ķermenītis. Edisons bija ar zobiem pieķēries pie kādas mašīnas šasijas detaļas un vizinājās uz priekšu, viltīgais velns. Tiklidz mēles nolika mašīnu tilta otrā pusē, es pie sevis nodomāju: Ar dievpalīgu, mazais, bezbailīgais suņuk! Iespējams, tu esi mūsu lielākā cerība.
Un nākamajā bridi es jau iegrimu miglā, pasaulē ap mani iestājās nakts.
Mani mocīja saraustīti murgi, kuros runāja svešās valodās; es sapņoju par mājām, par nāvi. Acumirklīgos apziņas uzplaiksnījumos pazibēja bezjēdzīgi fragmenti - visticamāk, manu satricināto smadzeņu darbības radītas neskaidras un maldīgas ainas. Kāda sieviete bez sejas pūta man acīs putekļus. Es jutu, ka iegrimstu siltā ūdenī. Emmas balss man apgalvoja, ka viss būs kārtībā, ka mums apkārt ir draugi un mēs esam drošībā. Pēc tam - dziļš miegs bez sapņiem, pat nezinu, uz cik ilgu laiku.
Kad pamodos nākamreiz, zināju, ka vairs nesapņoju. Es gulēju gultā kādā mazā istabiņā. Caur aizvērtiem slēģiem telpā spraucās vārga gaismiņa. Tātad diena. Bet kura diena?
Man mugurā bija pidžama, nevis vecās, asinīm notraipītās drānas, un acīs vairs negrauza grants. Kāds bija par mani parūpējies. Un vēl kas: lai gan biju pārguris līdz nāvei, es gandrīz nejutu sāpes. Plecs vairs nesmeldza, arī sasistā galva ne. Es īsti nesapratu, ko tas nozīmē.
Mēģināju pieslieties sēdus, bet jau pusceļā nācās apstāties un atbalstīties uz elkoņiem. Uz naktsgaldiņa blakus gultai atradās stikla krūka ar ūdeni. Vienā istabas stūrī slējās smagnējs koka skapis, otrā... Es samirkšķināju un izberzēju acis, lai pārliecinātos par ieraudzīto. Jā, tur krēslā sēdēja kāds aizmidzis vīrietis. Manas smadzenes darbojās tik bremzēti, ka es pat nesabijos, tikai nodomāju: cik savādi! Šis vīrs ari izskatījās dīvaini, un īsu bridi es pūlējos apjēgt, ko īsti redzu. Šķita, ka šis cilvēks ir salikts kopā no divām dažādām pusēm: vienā pusē mati kā nolaizīti piegūlās ādai, bet otrā bija sacēlušies gaisā salipušā vilnī. Vienu vaigu klāja nīkulīga bārdiņa, bet otrs bija gludi noskūts. Pat svešinieka drānas - bikses, saburzītais svīteris un Elizabetes laika apkakle ar rišām - bija pa pusei modernas, pa pusei arhaiskas.
- Sveiki! - es izdvesu visai nepārliecināti.
Vīrietis iekliedzās un tik stipri salēcās, ka novēlās no krēsla un ar blīkšķi piezemējās uz grīdas. - Ak vai! Ak kungs! - Viņš apsēdās atpakaļ krēslā un skatījās uz mani plati ieplestām acīm, valdīdams trīsošās rokas. - Jūs pamodāties!
- Piedodiet, negribēju jūs nobiedēt...
- Ak nē, tas taču nekas, tā ir tikai mana vaina, - svešais atbildēja, nogludināja saburzītās drēbes un iztaisnoja apkaklītes rišas. - Tikai, lūdzu, nesakiet nevienam, ka biju iesnaudies, jūs pieskatot!
- Kas jūs esat? - es jautāju. - Kur atrodos? - Manas smadzenes ātri vien noskaidrojās, un tās piepildīja aizvien jauni jautājumi: - Un kur ir Emma?
- Nūjā, pareizi. - Vīrietis vēl vairāk satraucās. - Es laikam nebūšu vislabāk informētais saimes pārstāvis, kas var atbildēt uz ...jautājumiem...
Vīrietis nočukstēja pēdējo vārdu un sarauca pieri tā, it kā jautāt būtu aizliegts. - Tomēr... - Viņš norādīja uz mani. - Jūs esat Džeikobs. Mani sauc Nims. - Svešais iebakstīja sev krūtīs un tad ar roku apvilka gaisā apli. - Un šī māja pieder Bentema kungam. Viņš ļoti vēlas jūs satikt. Patiesību sakot, man viņam tūliņ pat jāpavēstī, ka esat pamodies.
Atbalstījies uz elkoņiem, beidzot tiku sēdus, bet piepūle gandrīz atņēma beidzamos spēkus. - Nekas tāds mani neinteresē. Es gribu satikt Emmu.
- Protams! Jūsu draudzene...
Vīrietis savicināja rokas kā īsus spārnus, bet acis šaudījās šurpu turpu, it kā Emma varētu atrasties kādā no istabas kaktiem.
- Man viņa jāredz! Tūlīt pat!
- Mani sauc Nims! - svešais iekviecās. - Un man jāpaziņo -jā, ievērojot stingrus norādījumus...
Mani pārņēma panika: ja nu Šārons, kā jau peļņas kārs cilvēks, izglāba mūs no skrandaiņu pūļa tikai tāpēc, lai pārdotu rezerves daļām?
- EMMA! - man izdevās izkliegt. - KUR TU ESI?
Nims apklusa un atkrita krēslā - laikam taču biju viņu nobiedējis un apklusinājis.