Emma satraukti nopūtās un nogrozīja galvu, kā cenšoties atgaiņāt atmiņas. - Es vienkārši salūzu.
- Es arī. - Atmiņā atgriezās sāpes, kādas jutu ik reizi, kad nācās redzēt Emmu ciešam, šausmas, kas mani pārņēma ik reizi, kad viņai draudēja briesmas... - Es arī. - Es ciešāk satvēru draudzenes pirkstus un domāju, ko vēl pateikt, bet viņa pasteidzās pirmā.
- Es gribu, lai tu man kaut ko apsoli.
- Ko vien vēlies.
- Es gribu, lai tu nemirsti.
Uz manām lūpām izlauzās smaids. Emma nesmaidīja. - Tu nedrīksti mirt, - viņa turpināja. - Ja es tevi pazaudēšu, pārējais, sasodīts, nebūs ne graša vērts.
Es apskāvu Emmu un pievilku sev cieši klāt. - Es ļoti pacentīšos.
- Ar to nepietiek, - viņa čukstēja. - Apsoli man!
- Labs ir. Es nemiršu.
- Saki, ka apsoli!
- Es apsolu. Saki to pašu!
- Es apsolu.
- Ak vai! - kaktā bezbēdīgi iesaucās Šārons. - Šie saldie mīlnieku meli...
Mēs palaidām viens otru vaļā. - Jums tas nebija jāklausās! - es viņam pārmetu.
- Nu jau būs diezgan, - laivu virs noburkšķēja, ar troksni pārvilka krēslu pāri istabai un nolika pie gultas. - Mums jāapspriež svarīgas lietas. Un konkrēti - tu man esi atvainošanos parādā.
г
L
- Par ko? - Viņš sāka mani kaitināt.
- Par mana rakstura un reputācijas apšaubīšanu.
- Ikviens vārds bija patiesība, - es attraucu. - Šī cilpa ir pilna ar draņķiem un ķertajiem, un jūs esat stulbenis, kuru uztrauc tikai nauda!
- Kurš ne par kripatiņu nejūt līdzi savējo ciešanām, - Emma piebilda. - Tomēr vēlreiz jāsaka: paldies, ka mūs izglābāt.
- Atrodoties šeit, ļaudis iemācās meklēt galveno, - Šārons sacīja. - Katram ir savs stāsts, savas ciešanas. Visi no tevis kaut ko grib un gandrīz vienmēr melo. Tāpēc - jā, es palieku nepiedodami egocentrisks un domāju par to, kā nopelnīt. Bet mani dziļi aizvaino jūsu pieņēmums, ka man varētu būt jebkādas darīšanas ar tiem, kuri tirgo īpatņus. Tas, ka esmu kapitālists, vēl nenozīmē, ka esmu nelietis ar ļaunu sirdi.
- Un kā gan mēs to varējām zināt? - es painteresējos. - Mums bija jālūdzas un jūs jāpiekukuļo, lai jūs nepamestu mūs piestātnē, vai atceraties?
Šārons paraustīja plecus. - Tad es vēl nesapratu, kas jūs esat.
Es paraudzījos uz Emmu, tad norādīju pats uz sevi. - Kas es esmu?
- Tu, manu zēn. Bentema kungs jau sen gaida, lai aprunātos ar tevi. Kopš tās dienas, kad es pirmoreiz piestiprināju izkārtni, ka esmu laivu vīrs, un tas notika pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Bentems panāca man drošu iekļūšanu aizā un izkļūšanu no tās, un par to es apsolīju sekot, kad parādīsies tu. Mans pienākums bija atvest tevi pie viņa. Beidzot esmu līdz galam izpildījis savu līguma daļu.
-Jūs noteikti esat sajaucis mani ar kādu citu, - es teicu. - Es neesmu nekas.
- Viņš sacīja, ka tu mācēsi sarunāties tukšpauru mēlē. Cik daudz īpatņu tu pazīsti, kuri to prot?
- Bet viņam ir tikai sešpadsmit gadu, - Emma iejaucās. - Pa īstam sešpadsmit. Tad kā gan...
- Tāpēc jau pagāja kāds laiks, līdz es visu saliku pa plauktiņiem, - Šārons skaidroja. - Man bija personiski jātiekas ar Ben-tema kungu, lai par to parunātu, un to es ari darīju, kad jūs abi aizmukāt. Lieta tāda, ka tu isti neatbilsti aprakstam. Visus šos gadus es centos ieraudzīt vecu viru.
- Vecu viru, - es atkārtoju.
- Tieši tā.
- Kurš prot sarunāties ar tukšpauriem?
- Kā jau es teicu.
Emmas pirksti ciešāk savilkās ap manējiem, un mēs saskatījāmies. Nē, tas nevar būt. Sajutis pieplūstam svaigus spēkus, es nocēlu kājas no gultas. - Es gribu runāt ar to Bentemu. Tūlīt.
- Viņš tevi pieņems, kad būs gatavs, - Šārons norādīja.
- Nē, tūlīt!
Kā gadījās, kā ne, tieši tajā bridi kāds pieklauvēja pie durvīm. Šārons tās atvēra, un uz sliekšņa stāvēja Nims. - Bentema kungs gaidis mūsu viesus uz tēju pēc stundas bibliotēkā, - viņš teica.
- Mēs nevaram gaidīt stundu, - es uzstāju. - Jau tā esam zaudējuši pārāk daudz laika.
To dzirdot, Nims viegli piesarka un piepūta vaigus. - Zaudējuši?
- Džeikobs gribēja teikt, ka mūs gaida vēl viena steidzama tikšanās tepat aizā un mēs jau kavējam tās sākumu, - Emma paskaidroja.
- Bentema kungs uzstāj uz nesteidzīgu tikšanos, - Nims atbildēja. - Kā viņš mēdz teikt: dienā, kad vairs neatliks laika labām manierēm, mēs šo pasauli būsim zaudējuši. Un tāpēc man jāpanāk, lai jūs būtu piemēroti ģērbušies. - Nims piegāja pie skapja un atvēra tā smagās durvis. Skapi atradās vairāki pakaramie ar drēbēm. - Izvēlieties, kas jums labāk patīk.
Emma izvilka kleitu ar rišām un uzmeta lūpu. - Pavisam nepiemēroti. Kāpēc mums jāspēlē pārģērbšanās un jāmalko tēja, kamēr mūsu draugi un imbrlnes ir spiesti izciest... putns vien zina ko?
- Mēs to darām viņu dēļ, - es teicu. - Mums jāspēlē līdzi tikai tik ilgi, līdz Bentems pateiks to, ko zina. Tas varētu būt svarīgi.
- Vai ari viņš varētu izrādīties tikai vientuļš vecs vīrs.
- Nerunājiet tā par Bentema kungu! - Viņa seja savilkās grumbās. - Bentema kungs ir svētais, gigants starp cilvēkiem!
- Ak, atslābsti! - Šārons neizturēja. Viņš piegāja pie loga un atvilka biezos aizkarus. Istabā iezagās bāla dienasgaisma zirņu zupas krāsā. - Velciet mugurā, un viss, - viņš turpināja. - Jums abiem ir randiņš.
Es pametu malā segu, un Emma palīdzēja man izkāpt no gultas. Pavēros laukā pa logu un ieraudzīju tukšu, dzeltenā smogā grimstošu ielu. Pēc tam, Emmas rokas atbalstīts, tiku līdz skapim, lai izvēlētos drēbju kārtu. Uz viena pakaramā ieraudzīju apģērbu ar zīmīti, ka tas domāts man.
- Lūdzu, vai jūs varētu uz bridi iziet ārā, lai mēs pārģērbtos? - es teicu.
Šārons uzmeta aci Nimam un paraustīja plecus. Nima rokas nervozi nodrebēja. - Tas nebūtu pieļaujams!
- Ko nu vairs, ar viņiem viss kārtībā, - Šārons atmeta ar roku. - Nekādas muļķošanās, sarunāts?
Emma piesarka kā biete. - Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat.
- Skaidrs, ka nav. - Laivu virs izstūma Nimu ārā no istabas un tad apstājās durvis. - Vai es varu jums uzticēties, ka atkal neaizbēgsiet?
- Kāpēc lai mēs bēgtu? - es noburkšķēju. - Mēs taču gribam satikt Bentema kungu.
- Mēs nekur neiesim, - Emma nogrieza kā ar nazi. - Bet kāpēc jūs vēl esat te?
- Bentema kungs palūdza, lai es jūs pieskatu.
Es pie sevis prātoju, vai tas nozīmē, ka Šārons mūs apturētu, ja mēs mēģinātu aiziet.
- Laikam esat tam vīram ļoti daudz parādā, - es izmetu.
- Ārkārtīgi daudz, - viņš attrauca. - Esmu viņam parādā par savu dzīvību. - Pieliecis galvu gandrīz līdz zemei, laivu virs izgāja priekšnamā.
- Tu pārvelc drēbes tur! - Emma pamāja uz nelielu abām telpām kopīgu vannasistabu. - Es pārģērbšos tepat. Un nekādas lūrēšanas, pirms es pieklauvēšu!
- Labīīī, - es novilku, pārspīlējot savu vilšanos, lai to neizrādītu. Lai gan iespēja ieraudzīt Emmu apakšveļā bija nenoliedzami vilinoša, visas pēdējā laikā pārciestās dzīvībai bīstamās briesmas šo manas pusaugu puikas smadzeņu daļu bija pamatīgi iesaldējušas. Tomēr vien daži nopietni skūpsti varētu pamodināt manu pamatinstinktu.