- Man likās, ka tu esi gaišreģe.
Emma parādīja mēli.
Tā kā laužņa mums nebija, turpinājām apskatīt telpu. Tiklīdz attālinājāmies no loga un pa to ieplūstošās nīkulīgās gaismiņas, Emmas liesma palielinājās. Pa šauro eju starp kastēm nonācām līdz durvju arkai un citai istabai, kas izrādījās tikpat tumša un gandrīz tikpat piekrauta. Tomēr tur glabājās nevis kastes, bet gan milzīgas, ar baltiem putekļu pārklājiem apsegtas mēbeles. Emma jau grasījās vienu pārklāju noraut nost, bet es laikus satvēru viņas roku.
- Kas tev lēcies? - draudzene izklausījās sarūgtināta.
- Zem tā var atrasties kaut kas briesmīgs.
- Jā, tieši tā, - viņa teica un norāva pārsegu, saceļot gaisā putekļu mākoni.
Kad putekļi nosēdās, mēs ieraudzījām paši savu neskaidro atspulgu stikla skapī, kādus mēdz izmantot muzejos. Vitrīna bija augstumā līdz viduklim un kādas četras pēdas plata. Tajā glabājās rūpīgi sakārtoti priekšmeti ar klāt pieliktām zīmītēm: no kokosrieksta čaumalas izgrebts trauks, no vaļa muguras skriemeļa izgatavota ķemme, neliels akmens cirvis un vēl daži eksponāti, kuru pielietojums nebija uzreiz nosakāms. Pie stikla piestiprinātais uzraksts vēstīja: īpatņu mājsaimniecības priekšmeti noEsprito Santo salas Jaunajā Hibrīdu salu arhipelāgā Klusā okeāna dienvidu daļā, iegūti 1750. gadā.
- Ak vai! - Emma nočukstēja.
- Savādi, - es atbildēju.
Emma nolika pārklāju vietā, lai gan īsti nebija jēgas slēpt mūsu viesošanās pēdas, jo saplēsto logu salabot nevarējām. Tā mēs virzījāmies pa telpu uz priekšu un uz labu laimi atsedzām vairākus priekšmetus. Tie bija dažnedažādi muzeja eksponāti,
starp kuriem it kā nepastāvēja nekāda saistība, ja nu vien tāda, ka savulaik šīs lietas bija piederējušas īpatņiem. Vienā skapī atradās spilgti zīda apģērbi, ko īpatņi bija valkājuši Tālajos Austrumos ap 1800. gadu. Citā vitrīnā mēs ieraudzījām kaut ko, kas pirmajā brīdī izskatījās pēc koka stumbru šķērsgriezumiem, bet, rūpīgāk apskatot, izrādījās no naglaina koka plāksnes izgatavotas durvis ar dzelzs eņģēm un rokturi. Blakus atradās uzraksts: Ieeja īpatņu mājā no plašajām Hibernijas ārēm, 1530. gads.
- Oho! - Emma pieliecās, lai apskatītu tuvāk. - Es pat nenojautu, ka mūsu šajā pasaulē ir tik daudz.
- Vai arī bija tik daudz, - es precizēju. - Nez vai viņi vairs ir dzīvi...
Beidzamo mēs aplūkojām kolekciju ar nosaukumu Hetu īpatņu ieroči no Kaimaklas pazemes pilsētas, laiks nezināms. Pārsteidzošā kārtā skapī mēs ieraudzījām tikai beigtas vaboles un tauriņus.
Emma pavērsa liesmu tā, lai ielūkotos man acīs. - Laikam esam noskaidrojuši, ka Bentems ir vēstures maniaks. Esi gatavs iet tālāk?
Mēs izskrējām cauri vēl divām ar putekļiem klātām vitrīnām piebāztām telpām un nonācām pie vienkāršām kāpnēm, pa kurām uzkāpām uz nākamo stāvu. No kāpņu telpas pavērās durvis uz garu un greznu, tepiķiem klātu gaiteni. Tas izskatījās nebeidzams - vienādā attālumā izvietotās durvis un tapešu raksta atkārtošanās radīja reibinošu bezgalības ilūziju.
Mēs devāmies uz priekšu un ielūkojāmies blakustelpās. Tās bija identiski mēbelētas, identiski iekārtotas un aplīmētas ar identiskām tapetēm. Katrā istabā atradās gulta, naktsgaldiņš un skapis - tieši tāpat kā telpā, kurā es biju atguvies. Sarkano magoņu raksts vijās pa tapetēm un hipnotizējošās cilpās turpinājās uz tepiķa. Šķita, ka šo istabu pamazām pārņem daba. Faktiski istabas nebūtu nekādi atšķiramas, ja ne mazās misiņa plāksnītes ar katras telpas nosaukumu pie durvīm. Tie visi bija eksotiski: Alpu istaba, Gobi istaba, Amazones istaba...
No gaiteņa durvis veda uz kādām piecdesmit telpām, un mēs bijām tikuši vien līdz pusei, kad jau pielikām soli, jo bija skaidrs,
ka šeit neko jaunu vairs nevaram atklāt. Tad pēkšņi sajutām tik stindzinošu gaisa plūsmu, ka sāka smelgt āda.
- Brrr. - Es sarāvos čokurā. - No kurienes tas pūš?
- Vai tikai kāds nebūs atstājis vaļā logu, - Emma noteica.
- Bet ārā nav auksts, - es iebildu, un viņa paraustīja plecus.
Mēs gājām pa vestibilu uz priekšu, un, jo tālāk tikām, jo aukstāks kļuva. Galu galā mēs nogriezāmies ap stūri un nonācām tajā gaiteņa daļā, kur pie griestiem karājās lāstekas un tepiķus klāja sarma. Šķita, ka sals nāk no vienas konkrētas istabas. Mēs nostājāmies pie tās un vērojām, kā spraugā zem durvīm krājas sniegpārslas.
- Cik dīvaini! - Es nodrebinājos.
- Neparasti, šaubu nav, - Emma man piekrita, - pat pēc maniem ieskatiem.
Es spēru soli uz priekšu, un zem kājām nogurkstēja sniegs. Izpētījis pie durvīm piestiprināto plāksnīti, es izlasīju: Sibīrijas istaba.
Es paraudzījos uz Emmu. Viņa vērās manī.
- Varbūt tur tikai darbojas īpaši spēcīgs gaisa kondicionētājs, - Emma ieminējās.
- Taisīsim vaļā un noskaidrosim, - es ierosināju un nospiedu durvju rokturi, bet tās nevērās. - Aizslēgts.
Emma pielika pie roktura savu plaukstu un vairākas sekundes nelaida vaļā. Izkusušais ledus sāka pilēt uz grīdas.
- Nevis aizslēgts, bet aizsalis.
Viņa nospieda rokturi un pagrūda durvis uz priekšu, bet tās pavērās tikai šaurā spraudziņā. Mēs pielikām plecus pie durvīm un uz trīs pagrūdām. Durvis atsprāga vaļā, un sejā iebrāzās arktiska gaisa pūsma. Sniegpārslas lidoja visur - ari mums acīs un gaitenī aiz muguras.
Pieseguši sejas, ielūkojāmies istabā. Tā bija mēbelēta tāpat kā citas telpas - ar gultu, drēbju skapi un naktsgaldiņu -, bet zem dziļajām sniega kupenām slēpās neskaidri, balti pauguri.
- Kas tie tādi? - es skaļi iesaucos, lai pārkliegtu kaucošo vēju. - Vēl viena cilpa?
- Nevar būt! - arī Emma kliedza. - Mēs jau vienā esam!
Pieliekušies pret vēju, mēs iegājām telpā, lai apskatītu to tuvāk. Agrāk man šķita, ka sniegs un ledus nāk no atvērtā loga, bet, tiklīdz brāzma pierima, kļuva skaidrs, ka istabā logu nemaz nav un trūkst ari pretējās sienas. Abās pusēs esošās sienas un griestus virs galvas klāja ledus, iespējams, kaut kur zem kājām atradās ari tepiķis, bet tur, kur būtu jābūt ceturtajai sienai, pavērās skats uz apledojušu alu un uz ainavu aiz tās - bezgalīgiem balta sniega un melnu klinšu plašumiem.
Cik varēju spriest, tuvāk Sibīrijai nemaz nebūtu iespējams nonākt.
Cauri istabai prom neskartajā ainavā tiecās nošķūrēta taciņa vienas lāpstas platumā. Mēs šļūcām pa taku laukā no istabas un ielīdām alā, nepārstājot apbrīnot visu apkārt redzamo. Kā baltu koku mežs no grīdas augšup cēlās un no griestiem nokarājās milzīgi ledus pīķi.
Emmu bija grūti pārsteigt - viņa bija jau gandrīz simt gadus veca un visu mūžu redzējusi daudz ko īpatnu, tomēr šķita, ka šī vieta izraisa viņā patiesu apbrīnu.
- Cik pārsteidzoši! - meitene iesaucās, pieliecās un sagrāba saujā sniegu. Viņa smiedamās meta ar piku man. - Vai tas nav pārsteidzoši?
- Ir gan, - es izspiedu caur klabošajiem zobiem, - tikai kāpēc tas viss atrodas šeit?
Izlavierējuši cauri milzīgajām lāstekām, mēs nonācām klajumā. Atskatījies es istabu mums aiz muguras vairs neredzēju -to pilnībā aizsedza alas sienas.
Emma steidzās uz priekšu, tad pagriezās atpakaļ un satraukti uzsauca: - Nāc šurp!
Es aizbridu pa aizvien dziļāko sniegu līdz draudzenei. Tur pavērās dīvains skats. Mūsu priekšā pletās balts, līdzens lauks. Tam blakus zeme aizvijās dziļās, līkumotās krokās, kas atgādināja plaisas šļūdoni.
- Mēs šeit neesam vieni, - Emma teica un norādīja uz kādu, ko vēl nebiju pamanījis. Plaisas malā stāvēja kāds vīrietis un raudzījās tai pāri.