- Lēnītēm atkāpjamies, - Emma nočukstēja man pie auss, un mēs abi piecēlāmies kājās un sāniski atkāpāmies nost no lāča.
- Mēs nevēlamies nekādas nepatikšanas, kungs. Vienkārši ļaujiet mums iet, un neviens necietīs.
Bentems iepleta rokas un pasmaidīja. - Varat iet prom, kad vien vēlaties, bet tā jūs sagādātu man lielu vilšanos. Jūs tikai nupat ieradāties, un mums ir tik daudz, par ko parunāt.
- Vai tiešām? - es attraucu. - Varbūt iesākumā jūs paskaidrosiet par to meiteni tur tajā skapī?
- Un par Sibīrijas istabu! - Emma man piebalsoja.
- Jūs esat apjukuši, nosaluši un izmirkuši. Vai nebūtu labāk par to parunāt pie tases karstas tējas?
Būtu gan, tikai es negrasījos to atzīt skaļi.
- Nekur mēs neiesim, pirms uzzināsim, kas te notiek! -Emma paziņoja.
- Lieliski, - Bentems atbildēja, ne par kripatu nezaudējis labo omu. - Sibīrijas istabā jūs pārsteidzāt manu asistentu. Kā jau droši vien nopratāt, no turienes paveras ceļš uz laika cilpu Sibīrijā.
- Bet tas taču nav iespējams, - Emma iebilda. - Sibīrija atrodas tūkstošiem jūdžu tālu.
- Trīstūkstoš četrsimt astoņdesmit deviņas jūdzes, - Bentems precizēja. - Ar starpcilpu ceļojumiem es nodarbojos visu mūžu. - Viņš pievērsās man. - Savukārt tas eksponāts, kuru jūs atsedzāt, ir Sofronija Vinsteda - vēsturē pirmā īpatne, kas piedzimusi Anglijas karaliskajā ģimenē. Viņa aizvadīja aizraujošu mūžu, kas, tiesa, beidzās mazliet traģiski. Manā īpatnīcā atrodas dažnedažādi ievērojami īpatņi - kā labi pazīstami, tā nevienam nezināmi un pat bēdīgi slaveni. Ar lielāko prieku esmu gatavs jums izrādīt jebkuru vai visus. Man nav, ko slēpt.
- Tas vecis ir jucis, - es pačukstēju Emmai. - Viņš grib mūs izbāzt un pievienot savai kolekcijai!
Bentems iesmējās. (Viņam, bez šaubām, bija izcila dzirde.)
- Manu zēn, tie ir tikai vaska modeļi. Jā, es esmu kolekcionārs un senlietu glabātājs, bet es nekolekcionēju cilvēkus! Vai jūs tiešām domājat, ka es tik ilgi gaidīju uz tikšanos ar jums tikai tāpēc, ka gribu jūs izķidāt un ieslēgt vitrīnā?
- Esmu dzirdējis par vēl neparastākiem hobijiem, - es sacīju un atcerējos Enoha homunkulu armiju. - Ko jūs gribat no mums?
- Visu pēc kārtas. Pirmām kārtām ļausim jums sasildīties un izžūt. Pēc tam padzersim tēju un tad...
- Nevēlos būt nepieklājīga, - Emma pārtrauca mājas saimnieku, - bet mēs šeit uzturamies jau pārāk ilgi. Mūsu draugiem...
- Pagaidām ar viņiem viss ir kārtībā, es painteresējos, - Bentems atbildēja. - Noskaidroju, ka viņu dzīve vēl nav tik tuvu galam, kā jums varbūt šķiet.
- Kā jūs to zināt? - Emma ātri atcirta. - Ko jūs gribat teikt ar “vēl nav tik tuvu galam”?
- Ko jūs gribat teikt ar “noskaidroju”? - es vienlaikus noprasīju.
- Visu pēc kārtas, - Bentems atkārtoja. - Es zinu, ka tas nav viegli, bet esiet pacietīgi. Ir pārlieku daudz stāstāmā, lai visu pateiktu uzreiz, turklāt ir jāņem vērā arī jūsu stāvoklis. - Viņš sniedza mums roku. - Skatieties, jūs taču drebat!
- Labi, lai notiek, - es samierinājos. - Padzersim tēju.
- Lieliski! - Bentems nopriecājās un divreiz uzsita ar spieķi pa grīdu. - Pit, šurp!
Lācis diezgan atsaucīgi ierūcās, nostājās uz pakaļkājām un devās uz priekšu pie Bentema, gāzelēdamies kā resns cilvēks ar stabiem līdzīgām kājām. Piegājis pie saimnieka, dzīvnieks pieliecās un pacēla viņu gaisā. Pits nesa viņu kā mazu bērnu, ar vienu ķepu atbalstot muguru, bet ar otru pieturot saimnieka kājas.
- Es zinu, ka šis ir neierasts pārvietošanās veids, - Bentems skaidroja, - bet es ātri piekūstu. - Viņš norādīja ar spieķi uz priekšu. - Pit, uz bibliotēku!
Mēs ar Emmu pārsteigti raudzījāmies, kā lācis līdz ar Bentema kungu pamazām attālinās no mums.
Katru dienu vis nesanāk kaut ko tādu redzēt, es nodomāju. To gan varētu attiecināt uz gandrīz visu todien piedzīvoto.
- Pit, stāvi! - atskanēja Bentema komanda.
Lācis apstājās. Bentems mums pamāja.
- Nāciet!
Mēs tikai blenzām, neizkustējušies no vietas.
- Atvainojiet, - Emma sarija, un mēs metāmies viņiem pakaļ.
Mēs sekojām Bentemam un viņa lācim pa gaiteņu labirintu.
- Vai jūsu lācis ir īpatnis? - es painteresējos.
-Jā, viņš ir Grimmu lācis. - Bentems sirsnīgi paberzēja dzīvnieka plecu. - Krievijā un Somijā tie ir imbrīņu tuvākie kompanjoni, un tur dzīvojošie īpatņi jau sen ir iecienījuši Grimmu lāču piejaucēšanu. Šie dzīvnieki ir gana spēcīgi, lai pieveiktu tukš-pauri, bet ari pietiekami maigi, lai parūpētos par mazu bērnu. Ziemas nakti viņi silda labāk par elektrisko segu un ari kalpo kā bezbailīgi aizstāvji - par to jūs jau pārliecinājāties. Pit, pa kreisi!
Kamēr Bentems slavināja Grimmu lāču labās īpašības, mēs nonācām nelielā priekštelpā. Tās vidū zem stikla kupola atradās trīs dāmas, bet virs viņām bija izslējies milzīgs, pēc skata ļauns lācis. Uz īsu bridi man pat aizrāvās elpa, līdz pamanīju, ka tie ir kārtējie stingie Bentema eksponāti.
- Lūk, mis Zldaste, mis Strazda un mis Dūkure, kā ari viņu lācis Aleksis, - Bentems sacīja.
Vērīgāk ieskatoties, ievēroju, ka lācis šķietami sargā imbrīņu vaska figūras. Dāmas mierīgās pozās sēdēja ap dzīvnieku, bet tas bija sastindzis rēciena bridi un atvēzējis ķepu pret ienaidnieku. Otra ķepa gandrīz mīļi balstījās uz vienas imbrlnes pleca, viņas pirksti apvija garo lāča nagu, kā norādot uz imbrlnes pārsteidzošo varu pār šo biedējošo radījumu.
- Aleksis bija Pita tēva tēvocis, - Bentems paskaidroja. - Sasveicinies ar savu tēvoci, Pit!
Pits ieņurdējās.
- Kaut tu varētu šādi valdīt pār tukšpauriem! - Emma man pačukstēja.
- Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai apmācītu Grimmu lāci? - es jautāju namatēvam.
- Daudzi gadi, - viņš atbildēja. - Pēc dabas Grimmi ir ļoti neatkarīgi.
- Daudzi gadi, - es pačukstēju Emmai.
Viņa izvalbīja acis. - Vai tad arī Aleksis ir izgatavots no vaska? - viņa vērsās pie Bentema.
- Nē, viņš ir izbāzts.
Acīmredzot Bentema nepatika pret īpatnu cilvēku taksidermiju uz īpatniem dzīvniekiem neattiecās. Ja Edisons būtu šeit, viņš šķiltu zibeņus, es pie sevis nospriedu.
Es nodrebinājos, un Emma pārlaida man pār muguru siltu plaukstu. To pamanīja arī Bentems, kurš sacīja: - Piedodiet! Ciemiņi pie manis gadās tik reti, ka es nespēju atturēties no kolekcijas izrādīšanas, kad tas notiek. Bet nu - ja reiz solīju tēju, tad tēja arī būs!
Namatēvs norādīja ar spieķa galu uz priekšu, un Pits devās tālāk. Viņiem pakaļ mēs izgājām no putekļiem klātajām eksponātu krātuves telpām un nonācām citā mājas daļā. To lielā mērā varēja raksturot kā parasta bagātnieka namu: marmora kolonnām rotāts vestibils; formāla ēdamistaba ar tapetēm klātām sienām un vairāk nekā desmit sēdvietām. Abu ēkas spārnu vienīgais mērķis, kā man šķita, bija gaumīgi izkārtotu mēbeļu kolekcijas izrādīšana. Tomēr katrā telpā papildus visam pārējam atradās ari daži Bentema īpatņu kolekcijas eksponāti.
- Spānija, piecpadsmitais gadsimts. - Namatēvs norādīja uz zālē izvietotām mirdzošām bruņām. - Liku izgatavot jaunas. Der man kā uzlietas!
Beidzot mēs piegājām pie bibliotēkas - skaistāku telpu es nebiju redzējis. Bentems lika, lai Pits noliek viņu zemē, notrausa pie žaketes pielipušās spalvas un aicināja mūs ienākt. Telpa bija vismaz trīs stāvus augsta, ar grāmatu plauktiem, kas pacēlās galvu reibinošā augstumā. Par piekļūšanu tiem gādāja vairākas trepes, platformas un kāpnītes ar ritenīšiem.