- Jāatzīst, neesmu tās visas izlasījis, - Bentems teica, - bet es pie tā strādāju.
Namatēvs norādīja mums uz neskaitāmiem dīvāniņiem, kas bija izvietoti ap iedegtu kamīnu, kura radītais siltums piepildīja telpu. Šārons un Nims mūs jau gaidīja pie uguns. - Nosaukt mani par neuzticamu stulbeni! - laivu vīrs nošņāca, bet, pirms viņš paspēja sabārt mani vēl vairāk, namatēvs viņu aizsūtīja pēc segām. Mēs baudījām saimnieka labvēlību, un Šāronam ar savu aso mēli nācās pagaidīt.
Jau pavisam drīz sēdējām uz dīvāna, ietinušies pledos. Nims rosījās, uz apzeltītas paplātes gatavodams tēju, un Pits, saritinājies pie kamīna, ātri vien ielaidās ziemas miega stāvoklī. Es mēģināju pretoties mājīgajai labsajūtai, kas sāka mani pārņemt, un koncentrēties uz vēl nepadarītajiem darbiem - svarīgajiem jautājumiem un šķietami neatrisināmajām problēmām. Domāju par mūsu draugiem un imbrīnēm. Par absurdo un bezcerīgo uzdevumu, ko bijām apņēmušies veikt. Ja domātu par to visu vienlaikus, šis smagums varētu mani nospiest. Tāpēc palūdzu Nimam trīs cukura graudus un tik daudz krējuma, ka tēja kļuva balta. Es to izdzēru trijos malkos un palūdzu vēl.
Šārons bija atkāpies bibliotēkas stūri, kur īgņojās, vienlaikus noklausīdamies mūsu sarunu.
Emma nepacietīgi vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt galā ar formalitātēm. - Tātad - vai tagad mēs varam parunāties?
Bentems izlikās meiteni nedzirdam. Viņš sēdēja mums iepretī un vērās manī ar neizprotamu smaidiņu sejā.
- Kas par lietu? - es jautāju, noslaucīdams no zoda tējas lāsi.
- Cik pārdabiski! - viņš attrauca. - Jūs esat kā izspļauts.
- Izspļauts kas?
-Jūsu vectēvs, protams.
Es atrāvu tējas tasi no lūpām. - Vai jūs viņu pazināt?
- Pazinu gan. Viņš bija mans draugs. Tas bija sen, kad man tik ļoti vajadzēja draugu.
Es paraudzījos uz Emmu. Viegli nobālējusi, viņa cieši satvēra tējas tasi.
- Vectēvs pirms dažiem mēnešiem nomira, - es sacīju.
-Jā. Man bija ļoti skumji to dzirdēt, - Bentems atsaucās. - Ja
godīgi, esmu pārsteigts, ka viņš tik ilgi izturēja. Domāju, ka viņš jau sen ir nogalināts. Jūsu vectēvam bija daudz ienaidnieku, bet viņš bija ārkārtīgi talantīgs cilvēks.
- Kāds bija jūsu draudzības raksturs? - Emma ierunājās policijas izmeklētāja balsi.
- Un jūs droši vien esat Emma Blūma, - vecais kungs beidzot uzlūkoja ari manu draudzeni. - Esmu daudz pārjums dzirdējis.
Šķita, ka dzirdētais Emmu pārsteidz. - Patiesi?
- О jā. Ābrahams bija jums ļoti pieķēries.
- Man tas ir kas jauns. - Emma pietvīka.
-Jūs esat pat vēl daiļāka, nekā viņš jūs raksturoja.
Emmas zods nervozi saspringa. - Paldies! - viņa izmeta it kā starp citu. - Kā jūs iepazināties?
Smaids nozuda no Bentema sejas. - Tagad pievērsīsimies darāmajam.
-Ja jums nav iebildumu.
- Nekādā ziņā, - vecais kungs sacīja, tomēr viņa attieksme kļuva mazliet vēsāka. - Jā, jūs man iepriekš vaicājāt par Sibīrijas istabu, un es zinu, Blūmas jaunkundz, ka manis dotā atbilde jūs neapmierināja.
- Tas tiesa, bet mani... mūs... vairāk interesē Džeikoba vecaistēvs un iemesls, kāpēc jūs atvedāt mūs šurp.
- Tas viss ir savstarpēji saistīts, ticiet man. Ir jāsāk ar šo istabu un visu šo māju kopumā.
- Labi, - es piekritu. - Pastāstiet par šo namu!
Bentems ievilka elpu un uz mirkli apdomādams pielika pirkstu galus pie lūpām. Tad viņš teica: - ŠI māja ir pilna ar bezgala vērtīgiem artefaktiem, kurus visu mūžu esmu vedis šurp no ekspedīcijām, tomēr neviens eksponāts nav vērtīgāks par pašu māju. Tas ir aparāts, manis paša izgudrota ierīce, ko es dēvēju par Pancilpikumu.
- Bentema kungs ir ģēnijs, - Nims pavēstīja, novietodams mums priekšā sviestmaižu šķīvi. - Sviestmaizi, Bentema kungs?
Bentems atmāja ar roku, ka nevēlas. - Un ari tie vēl nav paši pamati. Mans stāsts sākas ļoti sen - pirms šī ēka vēl bija uzcelta. Tolaik man bija tikpat gadu, cik tagad jums, Džeikob. Mēs ar brāli aizrāvāmies ar izpēti. Pētījām Perpleksa Anomāļa kartes un sapņojām par to, kā paviesosimies visās viņa atklātajās cilpās. Mēs iztēlojāmies, kā atklāsim vēl vairāk jaunu cilpu un apmeklēsim tās ne tikai vienu reizi vien, bet vēl un vēl. Tā mēs cerējām atjaunot īpatņu pasaules slavas dienas. - Bentems pieliecās man tuvāk. - Vai saprotat, ko vēlos pateikt?
Es saraucu pieri. - Atjaunot tās slavas dienas... ar kartēm?
- Nē, ne jau tikai ar kartēm. Pajautājiet sev pats: kas mūs, cilvēkus, padara vājus?
- Vai nebūtnes? - Emma minēja.
- Tukšpauri? - es jautāju.
- Senāk, kad to vēl nebija, - mājas saimnieks vēlējās mums palīdzēt.
Emma turpināja: - Normālo cilvēku vajāšana?
- Nē. Tas ir tikai mūsu vājuma simptoms. Ģeogrāfija ir tā, kas padara mūs vājus. Pēc maniem vispārīgiem aprēķiniem, mūsdienās visā pasaulē ir aptuveni desmit tūkstoši īpatņu. To mēs zinām tikpat labi kā to, ka Visumā ir jābūt ari citām saprātīgu būtņu apdzīvotām planētām - tas ir matemātisks imperatīvs. -Vecais kungs pasmaidīja un iemalkoja tēju. - Tagad iztēlosimies desmit tūkstošus īpatņu, no kuriem ikvienam piemīt apbrīnojamas spējas un kuri sanāk kopā vienuviet kopēja mērķa vārdā. Tas taču būtu spēks, ar ko jārēķinās, vai ne tā?
- Pieļauju, ka būtu gan, - Emma sacīja.
- Gandrīz noteikti būtu, - Bentems uzsvēra. - Tomēr ģeogrāfiskie apstākļi mūs sašķeļ simtiem vājās apakšvienībās - desmit īpatņi te, divpadsmit tur -, jo ir ārkārtīgi grūti pārcelties no cilpas, kas atrodas Austrālijas nomalē, teiksim, uz cilpu Āfrikas raga galā. Jāņem vērā ne tikai normālajiem ļaudīm un parastajai pasaulei piemītošais apdraudējums, bet arī neizbēgamā novecošana, dodoties ilgā ceļojumā. Pat mūsu gaisa ceļojumu laikmetā ģeogrāfijas tirānija nepieļauj pārvietošanos starp attālākajām cilpām - izņemot visbezbailīgāko pārdrošnieku riskantos izgā-jienus.
Bentems uz bridi apklusa, rūpīgi nopētīja telpu un tad turpināja:
- Tad nu tā. Iztēlojieties saikni starp cilpām Austrālijā un Āfrikā. Pēkšņi šo cilpu iemītnieki varētu veidot attiecības. Savstarpēji tirgoties. Mācīties cits no cita. Draudu situācijā viņi varētu apvienoties, lai aizsargātu otras cilpas iemītniekus. Pavērtos dažādas, līdz šim nereālas iespējas. Tā pamazām, veidojoties aizvien attīstītākam sakaru tīklam, īpatņu pasaule no tālu izmētātām, izolētās cilpās noslēptām ciltīm pārvērstos varenā, vienotā un spēcīgā nācijā.
Runas gaitā Bentems kustējās aizvien aizrautīgāk, un līdz ar beidzamo sakāmo viņš pacēla rokas gaisā un izpleta pirkstus, kā tverot pēc kāda neredzama trenažiera stieņa.
- Un tāpēc jūs radījāt savu aparātu? - es ieminējos.
- Tāpēc es radīju savu aparātu. - Vecais kungs nolaida rokas. - Mēs ar brāli meklējām vieglāku iespēju, kā iepazīt īpatņu pasauli, taču atklājām līdzekli, kā to vienot. Pancilpikuma mērķis bija kļūt par mūsu glābiņu; šis izgudrojums uz visiem laikiem mainītu īpatņu pasaules raksturu. Tas darbojas šādi: viss sākas šeit, šajā mājā, ar nelielu aparāta sastāvdaļu, ko sauc par atmiņu. Tā ietilpst cilvēka saujā. - Bentems pavēra plaukstu. - Šo atmiņu tu paņem līdzi ārā no mājas, no šīs cilpas, un tad cauri tagadnei aiznes uz kādu citu cilpu, kura var atrasties tiklab pasaules otrā malā, kā blakusciematā. Un, kad tu atgriezies šajā cilpā, atmiņā ir uzkrājušies un uz šejieni nogādāti otras cilpas iemītnieku parametri - gluži kā DNS. Tos varētu izmantot, lai izveidotu jaunu ieeju otrajā cilpā, kas atrastos jau šeit, šajā mājā.