- Tajā augšstāva gaitenī, - Emma minēja, - kur tās daudzās durvis un plāksnītes?
- Tieši tā, - Bentems atbildēja. - Katra no tām telpām ir ieeja kādā cilpā, kuru mēs ar brāli visu šo garo gadu laikā esam iepazinuši un par kuru esam atveduši atpakaļ informāciju. Izmantojot Pancilpikumu, sākotnējais, uzņēmīgais iepazīšanās solis ir jāveic tikai vienreiz, un pēc tam jau katrs ceļojums pretējā virzienā var notikt vienā acumirklī.
- Līdzīgi kā pa telegrāfa līnijām, - Emma sacīja.
- Aptuveni, - Bentems piekrita. - Un tādējādi šī māja teorētiski varētu pārtapt par visu pasaules cilpu centrālo krātuvi.
Es apdomāju dzirdēto. Atcerējos, cik grūti man bija pirmoreiz nokļūt līdz mis Peregrines cilpai... Ja nu es būtu varējis nevis veikt garo ceļu līdz mazajai saliņai netālu no Velsas krastiem, bet gan iekļūt mis Peregrines cilpā no sava sienas skapja Englvudā? Es varētu dzīvot abas dzīves: mājās, kopā ar vecākiem un šeit -draugu un Emmas sabiedrībā.
Ja vien... Ja šāda pāreja pastāvētu, vectēvam Portmenam un Emmai nemaz nebūtu jāšķiras. Šāds apgalvojums izklausījās tik savādi, ka skudriņas pārskrēja pār visu augumu.
Bentems apklusa un pielika pie lūpām tējas tasi. - Atdzisusi, - viņš secināja un nolika to malā.
Emma izlīda no pleda, piecēlās un piegāja pie Bentema dīvāna, tad iemērca viņa tējā rādītājpirkstu. Jau pēc brīža tēja atkal bija uzkarsusi.
Bentems uzsmaidīja Emmai. - Fantastiski, - viņš sacīja.
Emma izņēma pirkstu no tases. - Man ir viens jautājums.
- Esmu gatavs saderēt, ka zinu, par ko, - vecais kungs teica.
- Nu, par ko?
- Ja kaut kas tik apbrīnojams patiesi pastāv, kāpēc mēs līdz šim neko par to nezinājām?
- Tieši tā. - Meitene atgriezās un apsēdās man līdzās.
- Jūs par to neko neesat dzirdējuši - un neviens nav dzirdējis - tāpēc, ka manu brāli diemžēl piemeklēja nelaime. - Bentems sadrūma. - Aparāts tapa ar viņa palīdzību, bet galu galā tas kļuva ari par viņa bojāejas cēloni. Beigu beigās Pancilpikums tika izmantots, nevis lai vienotu cilvēkus, kāds bija tā mērķis, bet pavisam pretējam mērķim. Nepatikšanas sākās tad, kad mēs sapratām, ka uzdevums apceļot visas pasaulē pastāvošās cilpas, lai radītu izeju uz tām šeit, ir labākajā gadījumā smieklīgs. Tas tik lielā mērā neatbilda mūsu iespējām, ka robežojās ar murgu. Mums bija nepieciešama palīdzība, turklāt liela. Par laimi, mans brālis bija tik harismātiska personība un tik labi prata pārliecināt, ka mēs viegli tikām pie vajadzīgā atbalsta. Drīz vien mūsu rīcībā atradās neliels jaunu, entuziasma pārņemtu īpatņu
karaspēks, kuri bija ar mieru riskēt ar dzīvību, lai palīdzētu mums īstenot savu sapni. Tolaik es gan vēl nenojautu, ka mana brāļa un mani mērķi patiesībā ir stipri atšķirīgi - viņš tos vēl turēja noslēpumā.
Ar nelielu piepūli Bentems piecēlās kājās. - Ir kāda leģenda. Blūmas jaunkundz, varbūt jūs to zināt. - Ar spieķi klaudzinādams pa grīdu, vecais vīrs šķērsoja istabu, apstājās pie plauktiem un paņēma kādu grāmatiņu. - Tā ir teika par zudušu cilpu. Par tādu kā pēcpasauli, kur pēc nāves glabājas mūsu īpatnās dvēseles.
- Abatona, - Emma sacīja. - Protams, esmu dzirdējusi par to. Bet tā jau ir tikai leģenda.
- Varbūt jūs varētu izstāstīt mums šo leģendu - mūsu jaunpienākušā drauga dēļ, - Bentems lūdza.
Viņš nestabiliem soļiem atgriezās pie divāna un pasniedza man grāmatiņu. Plānais sējums zaļā iesējumā bija ļoti vecs un malās apbružāts. Uz vāka vīdēja uzraksts: īpatņu pasakas.
- Esmu to lasījis! - es iesaucos. - Vismaz daļu.
- Šim izdevumam ir gandrīz sešsimt gadu, - Bentems paskaidroja. - Tajā pēdējoreiz tika iekļauts stāsts, kuru Blūmas jaunkundze tūlīt mums atgādinās. Šo leģendu uzskatīja par bīstamu, un kādu laiku tās stāstīšanu traktēja kā noziedzīgu soli, tāpēc jūsu rokās esošais sējums ir īpatņu pasaules vēsturē vienīgā aizliegtā grāmata.
Es atvēru grāmatiņu. Tā bija rakstīta greznā, pārcilvēciski skaistā rokrakstā, un katras lappuses malu rotāja neskaitāmas ilustrācijas.
- Sen neesmu to dzirdējusi, - Emma neizlēmīgi nočukstēja.
- Es jums palīdzēšu, - Bentems sacīja un lēnītēm apsēdās uz dīvāna. - Sāciet!
- Labs ir, - Emma teica. - Leģenda vēsta par senajiem laikiem, nudien par tūkstošiem gadu senu pagātni, kad pastāvēja īpaša cilpa, kurp īpatņi devās pēc nāves.
- īpatņu paradīze, - es minēju.
- Ne gluži. Mēs tur nepalikām uz mūžīgiem laikiem. Drīzāk tā atgādināja... grāmatu krātuvi. - Šķiet, Emma nebija pārlieci-
nāta, ka ir izvēlējusies pareizo vārdu, un pavērās uz Bentemu. - Vai pareizi?
-Jā, - Vecais kungs pamāja ar galvu. - Uzskatīja, ka īpatņu dvēseles ir vērtīgas un pastāv ierobežotā daudzumā, tātad būtu izšķērdība ņemt tās līdzi kapā. Tāpēc mūža beigās mums bija jāveic ceļojums uz šo krātuvi, kur citi uzglabāja mūsu dvēseles turpmākai izmantošanai. Mēs, īpatņi, pat domājot par garīgām sfērām, vienmēr esam bijuši taupīgi.
- Pirmais termodinamikas likums, - es sacīju.
Vecais kungs neizpratnē palūkojās uz mani.
- Matēriju nav iespējams ne radīt, ne iznīcināt. Šajā gadījumā - mūsu dvēseles. (Dažbrīd es pārsteidzu pats sevi ar zināšanām, kas atausa atmiņā no skolā mācītā.)
- Varētu teikt, ka princips ir līdzīgs, - Bentems teica. - Senatnē ļaudis ticēja, ka cilvēcei ir pieejams tikai noteikts īpatno dvēseļu daudzums, un, nākot pasaulē, īpatnis aizņemas vienu sev, līdzīgi kā mēs no bibliotēkas ņemam grāmatas. - Bentems norādīja uz plauktiem visapkārt. - Savukārt, kad mūžam jeb īpatņa dvēseles aizņemšanās laikam pienāca gals, tā bija jāatdod.
Namatēvs pamāja uz Emmas pusi. - Lūdzu, tālāk jūs!
- Tātad pastāvēja šī krātuve, - mana draudzene iesāka. - Es to vienmēr iztēlojos pilnu ar grāmatām skaistos, spīdīgos vākos, kuros noglabātas īpatņu dvēseles. Tūkstošiem gadu ļaudis aizņēmās šīs dvēseles un tieši pirms nāves tās atdeva, un viss bija kārtībā. Tad vienu dienu kādam iešāvās prātā, ka šajā krātuvē varētu ielauzties, pat ja nemaz negrasies mirt. Viņš to arī izdarīja un izlaupīja šo vietu. Viņš nozaga visietekmīgākās dvēseles, kādas vien izdevās atrast, un izmantoja tās, lai radītu postījumus. - Emma pavērās uz Bentemu. - Vai pareizi?
- Satura ziņā precīzi, tikai stāstījums ir mazliet neprasmīgs, - namatēvs attrauca.
- Viņš tās izmantoja? Kā? - es tincināju.
- Apvienojot īpatņu spējas ar savējām, - Bentems paskaidroja. - Galu galā krātuves uzraugi nogalināja nelieti, atguva nolaupītās dvēseles un atjaunoja veco kārtību. Tomēr džins bija izlaists laukā no pudeles, ja tā var teikt. Mūsu sabiedrību kā inde pārņēma kaitīga doma, ka šajā krātuvē ir iespējams ielauzties. Tas, kurš kontrolē krātuvi, varētu valdīt pār visu īpatņu pasauli. Un drīz vien dvēseles atkal nozaga. Iestājās drūmi laiki, kad varas apmātie uzsāka episkus karagājienus cits pret citu, lai iegūtu noteikšanu pār Abatonu un Dvēseļu krātuvi. Tika zaudēts daudz dzīvību. Zeme tika nopostīta. Visur valdīja bads un sērgas, bet ar neiedomājamu varu apveltītie īpatņi tikmēr cits citu nogalināja ar plūdiem un zibens spērieniem. Tā arī radās parasto ļaužu mīti par dieviem, kuri debesīs cīnās par to, kurš būs noteicējs. Mūsu kauja par Dvēseļu krātuvi ir viņu Titānu sadursme.
- Man šķiet, jūs teicāt, ka šis stāsts nav balstīts uz patiesiem notikumiem, - es iebildu.
- Pie tā mēs vēl nonāksim, - Bentems atbildēja un pievērsās Nimam, kurš nīka turpat netālu. - Nim, tu vari iet. Mums vairs nevajadzēs tēju.