Vecais kungs pievērsās man.
- Manu zēn, tev ir jāatved pie manis kāds tukšpauris.
Es, protams, teicu “jā”. Tobrīd būtu piekritis gandrīz visam, ja vien, manuprāt, tas varētu glābt mūsu draugus. Tikai pēc tam, kad biju to pateicis un Bentems jau rokasspiedienā purināja manas plaukstas, man atausa sajēga, ka es pat nenojaušu, kur to tukšpauri dabūt. Par to, ka nebūtņu cietoksni tādu ir daudz, man nebija nekādu šaubu, bet mēs jau zinājām, ka nekādi nevaram tur iekļūt. Tieši tad Šārons iznāca no tumsas, kas istabas stūros vilkās aizvien biezāka, lai beidzot pavēstītu mums kaut cik labu ziņu.
- Vai atceries to savu draugu, kuram uzkrita virsū tilts? -viņš vaicāja. - Izrādās, viņš nemaz nav pavisam beigts. Pirms dažām stundām viņu izvilka ārā no grāvja.
- Kas izvilka?
- Pirāti. Viņi to iekala ķēdēs un būri aizvizināja līdz pat Dūņu ielas galam. Dzirdēju, ka ar viņu esot liela ņemšanās...
- Tad viss skaidrs, - Emma paziņoja, saspringusi no satraukuma. - Mēs nolaupīsim to tukšpauri un atvedīsim šurp, tad no jauna iedarbināsim Bentema kunga ierīci, atvērsim durvis uz nebūtņu cietoksni un izglābsim savus draugus.
- Cik vienkārši! - Šārons ierēcās smieklos. - Izņemot pašu pēdējo cēlienu.
- Un pirmo, - es piebildu.
Emma nostājās man cieši blakus. - Piedod, mīļais! Es apsolīju tavu palīdzību, tev pat nepajautājusi. Kā tev šķiet, vai tiksi ar to tukšpauri galā?
Es par to nebiju īsti pārliecināts. Man nudien bija izdevies panākt, ka šis radījums veic dažas lieliskas darbības Drudža grāvī, tomēr piejaucēt to kā kucēnu un atvest visu garo ceļu līdz pat Bentema mājai - tas bija par daudz prasīts no manām rudimentārajām iemaņām tukšpauru dresūrā. Pēc pirmās neveiksmīgās satikšanās ari mana pārliecība par paša spējām bija palikusi nemainīgi zema, tomēr viss bija atkarīgs no tā, vai spēšu to paveikt.
- Protams, es tikšu galā. - Pagāja pārlieku ilgs laiks, pirms dabūju pār lūpām šos vārdus. - Kad dosimies ceļā?
Bentems sasita plaukstas. - Tā nu gan ir apņēmība!
Emmas skatiens bija piekalts manai sejai. Viņa saprata, ka es izliekos.
- Varat doties ceļā, tiklīdz esat gatavi, - namatēvs atbildēja. - Šārons jums parādīs ceļu.
- Mēs nedrīkstam gaidīt, - laivu vīrs iebilda. - Kā noprotu, izpriecājušies par to tukšpauri, vietējie viņu nogalinās.
Emma pacilāja savu volāniem rotāto kleitu. - Es teiktu, ka tādā gadījumā mums jāpārģērbjas.
- Dabiski, - Bentems sacīja un aizsūtīja Nimu sameklēt mums šim nolūkam piemērotākas drānas. Jau pēc minūtes kalpotājs atgriezās ar modernām darba biksēm un jakām, un zābakiem ar biezām zolēm. Visas drēbes bija melnas, ūdensnecaurlaidīgas un mazliet elastīgas.
Mēs iegājām katrs savā istabā, lai pārģērbtos, un pēc tam satikāmies vestibilā piedzīvojumiem piemērotākā ietērpā. Šis raupjais un bezformīgais apģērbs padarīja Emmu mazliet vīrišķīgu (lai gan nevarētu teikt, ka neglītu), bet viņa nesūdzējās, tikai sasēja matus zirgastē, izslējās kā pēc komandas Mierā! un salutēja. - Seržante Blūma, ziņoju par gatavību veikt pienākumus.
- Smukākais zaldāts, kādu nācies redzēt, - es sacīju briesmīgajā Džonam Veinam raksturīgajā manierē, stiepjot vārdus.
Pastāvēja tieša saikne starp manu satraukumu un stulbo joku daudzumu. Tobrīd es drebēju pie visām miesām un no kuņģa kā gar nodilušu tapu organismā sūcās skāba sula. - Vai tu tiešām domā, ka mums tas izdosies? - es vaicāju.
-Jā, - mana draudzene atbildēja.
- Tu nekad nešaubies, vai ne?
Emma papurināja galvu. - Šaubas ir kā kniepadatas, kas sadursta glābšanas laivu.
Viņa pienāca man klāt, un mēs apskāvāmies. Jutu vieglās trīsas, kas pārņem meitenes ķermeni. Viņa nebija nesalaužama. Tobrīd es atskārtu, ka mans pārliecības trūkums par saviem spēkiem iedragā arī Emmas pārliecību, bet tieši uz tās viss balstījās. Tā bija mūsu glābšanas laiva.
Es uzskatīju Emmas ticību man par pārsteidzīgu. Šķita, ka, pēc viņas domām, man tikai jāpasit knipis, un tukšpauris dejos, ja es tā gribēšu. Ka es tikai ļauju savam iekšējam vājumam likt šķēršļus paša spējām. Pa daļai es to ņēmu ļaunā, pa daļai šaubījos, vai draudzenei tomēr nav taisnība. Vienīgais veids, kā to noskaidrot līdz galam, būtu tuvoties nākamajam tukšpaurim ar nesatricināmu pārliecību, ka es to pieradināšu.
- Kaut es varētu uz visu paskatīties tavām acīm! - es čukstus teicu.
Emmas tvēriens kļuva ciešāks, un es izlēmu mēģināt.
Vestibilā parādījās ari Šārons un Bentems. - Vai esat gatavi? - laivu virs jautāja.
Mēs palaidām viens otru vaļā. - Gatavi, - es atbildēju.
Bentems paspieda roku vispirms man, tad Emmai. - Es tik ļoti priecājos, ka esat šeit, - viņš sacīja. - Uztveru to par pierādījumu, ka zvaigznes sāk kļūt mums labvēlīgas.
- Ceru, ka jums taisnība, - Emma piebilda.
Mēs jau grasījāmies doties ceļā, kad es atcerējos jautājumu, kuru visu laiku gribēju uzdot, un aptvēru, ka sliktākā scenārija gadījumā ši ir mana pēdējā iespēja to izdarīt.
- Bentema kungs, - es iesāku, - mēs nemaz neparunājām par manu vectēvu. Kā jūs iepazināties? Kāpēc meklējāt tieši viņu?
Bentema pierē parādījās izbrīna rieva; tad viņš ātri pasmaidīja, kā slēpjot acumirkļa pārsteigumu. - Man viņa pietrūka, tas arī viss, - vecais kungs attrauca. - Mēs bijām seni draugi, un es cerēju, ka kādu dienu mums varētu laimēties atkal satikties.
Es zināju, ka tā nav visa patiesība, un Emmas piemiegtajās acis redzēju, ka ari viņai tas ir skaidrs, tomēr nebija laika noskaidrot kaut ko vairāk. Tobrīd mūsu nākotne bija daudz būtiskāka problēma nekā pagātne.
Bentems pacēla roku atvadām. - Esiet uzmanīgi tur laukā, -viņš sarija. - Es palikšu šeit un sagatavošu Pancilpikumu, lai tas varētu triumfāli atgriezties aktīvajā darbībā. - To pateicis, namatēvs aizkliboja atpakaļ uz savu bibliotēku, un mēs dzirdējām lācim doto pavēli: - Pit, augšā! Mums ir jāpastrādā!
Šūpodams rokā koka nūju un plikšķinādams ar lielajām pēdām pa akmens grīdu, Šārons veda mūs prom pa garu gaiteni. Nonācis līdz ārdurvīm, viņš apstājās, pieliecās līdz mūsu augumam un sāka klāstīt savus pamatnoteikumus.
- Tur, kurp mēs dodamies, ir bīstami. Velna aizā palicis pavisam maz nevienam nepiederošu īpatno bērnu, tāpēc ļaudis jūs ievēros. Nerunājiet ne ar vienu, iekams kāds jūs neuzrunā. Neskatieties nevienam acis. Sekojiet man nelielā atstatumā, bet ne mirkli neizlaidiet mani no acīm. Izliksimies, ka esat mani vergi.
- Kas? - Emma iesaucās. - Mēs to nedarīsim!
- Tā būs visdrošāk, - Šārons skaidroja.
- Tas ir pazemojoši!
-Jā, bet tā mēs radīsim mazāk jautājumu.
- Kā lai mēs izliekamies? - es vaicāju.
- Vienkārši dariet visu, ko es likšu, bez kavēšanās un jautājumiem. Un saglabājiet mazliet stiklainu skatienu.
- Tieši tā, saimniek! - es atbildēju robota balsi.
- Nē, - Emma iebilda, - viņš domāja - tā, kā izskatījās tie bērni Bēdīgi Slavenajā ielā.
Es sataisīju šļauganu seju un neskanīgi norunāju: - Sveiki! Mēs visi šeit esam ļoti laimīgi.
Emma nodrebinājās un novērsās.
- Malacis! - Šārons sacīja un pavērās uz manu draudzeni. -Tagad mēģini tu!
- Ja mums tas jādara, es labāk izlikšos par mēmu, - viņa atcirta.
Ar to Šāronam bija diezgan. Viņš atvēra durvis un izveda mūs ārā dziestošajā dienasgaismā.