Šārons vēl kādu bridi nogaidīja, tad palaida roku vaļā.
- Nu tā, - dīleris pievērsās man. - No bezmaksas parauga taču tu neatteiksies, vai ne?
Man nebija ne mazākās vēlēšanās jebkad vērt vaļā to draņķi, bet šķita, ka prātīgāk būtu to paņemt, lai šī saruna beigtos. Es tā ari izdarīju.
- Malacis, - dīleris teica un izvadīja mūs ārā no telpas.
- Jūs bijāt atkarīgais? - Emma uzšņāca Šāronam. - Kāpēc mums to nepateicāt?
- Ko tas būtu mainījis? - Šārons norūca. - Jā, daži gadi man pagāja drūmi. Tad Bentems mani pieņēma un atradināja no tā draņķa.
Es pagriezos, lai ieskatītos viņam sejā, un centos aptvert viņa teikto. - Bentems to izdarīja?
- Es jau teicu, ka esmu tam cilvēkam dzīvību parādā.
Emma paņēma pudelīti un pacēla gaisā. Spilgtākā gaismā
sudrabainās skaidiņas melnajā šķidrumā iemirdzējās kā sīki saules zaķīši. Ambrozija izskatījās valdzinoši, un, par spīti bla-kusefektiem, es nespēju aptvert, kā dažas lāses varētu stiprināt manas spējas. - Viņš tā ari nepateica, no kā tā sastāv, - Emma sacīja.
- No mums pašiem, - Šārons atbildēja. - Sīkas īpatņiem nozagto dvēseļu daļiņas, ko nebūtnes saberž un atkal iebaro mums. Ikviena nolaupītā īpatņa dvēsele beigu beigās nonāk šādā blašķē.
Emma šausmās aizmeta pudelīti, bet Šārons to pacēla un noslēpa zem apmetņa. - Nekad nezini, kurā bridi kaut kas tāds var noderēt, - viņš teica.
- Nespēju noticēt, ka jūs lietojāt to draņķi, zinot, no kā tas sastāv, - es norūcu.
- Es ne reizi neesmu teicis, ka ar to lepojos, - Šārons atbildēja.
Velnišķīgā shēma savā ļaunumā bija nevainojama. Nebūtnes bija pārvērtuši Velna aizā mītošos īpatņus par kanibāliem, kuri kāroja paši pēc savām dvēselēm. Padarot viņus atkarīgus no ambrozijas, nebūtnes nodrošināja kontroli pār tiem un turēja iedzīvotājus savos grožos. Ja drīzākajā laikā neatbrīvosim savus draugus, viņu dvēseles iepildīs nākamajās blašķītēs.
Es izdzirdēju tukšpaura rēcienu - tas atgādināja uzvaras saucienu -, un jau pēc minūtes vīrieti, kurš mūsu acu priekšā ielēja acīs ambroziju, asiņojošu un bez samaņas izvilka laukā pa durvīm un aizstiepa mums garām uz priekšnamu.
Mana kārta, es nospriedu, un visu ķermeni pārņēma adrenalīna izraisīts satraukums.
Ārā pie ambrozijas migas atradās mūriem apjozts iekšpa-galms, kura centrā es ieraudzīju aptuveni četrdesmit pēdas platu būri, kura stiprās restes, kā man šķita, bija itin piemērotas tukšpaura ieslodzīšanai. Uz zemes, aptuveni tik tālu no būra restēm, cik tālu aizsniedzās radījuma mēles, bija novilkta līnija, un skatītāji - kopumā kādi četrdesmit skarba paskata īpatņi - bija tālredzīgi iekārtojušies aiz tās. Gar iekšpagalma mūriem bija izvietoti mazāki būri, kuros bija ieslodzīts tīģeris, vilks un dzīvnieks, kurš izskatījās pēc pieauguša Grimmu lāča. Šie zvēri tobrīd izraisīja mazāku interesi, vismaz salīdzinājumā ar tukšpauri, un tika uzglabāti cīņām citu dienu.
Galvenais intereses objekts pastaigājās pa lielo būri, un kalta ķēde ap kaklu noturēja to pie smaga dzelzs staba. Tukšpauris bija tik nožēlojamā stāvoklī, ka man gandrīz vai gribējās to pažēlot. Briesmonis bija nokrāsots ar baltu krāsu un vietām notriepts ar dubļiem, tā padarot redzamu ikvienam, bet ari mazliet smieklīgu - līdzīgu dalmācietim vai mīmam. Tukšpauris smagi kliboja
un atstāja aiz sevis melnas asiņu pēdas. Muskuļotās mēles, kas normālos apstākļos svaidītos pa gaisu, ļengani vilkās pakaļ. Savainots un pazemots tas visai maz atgādināja rēgaino vīziju, pie kuras es jau biju pieradis, bet uz publiku, kas līdz šim nebija redzējusi nevienu tukšpauri, tas tik un tā atstāja iespaidu. Un labi, ka tā, jo pat tik novārdzinātā stāvoklī tukšpaurim bija izdevies nokautēt vairākus cīkstoņus pēc kārtas. Tas joprojām bija ļoti bīstams un ārkārtīgi neparedzams. Es pieļāvu, ka tieši šī iemesla dēļ visapkārt iekšpagalmam stāv bruņoti vīri. Labāk nodrošināties nekā nožēlot.
Mēs ar Šāronu un Emmu sanācām kopā, lai vienotos par taktiku. Visi bijām vienisprātis, ka lielākās problēmas nebūs saistītas ar manu ieiešanu būrī un pat ne ar tukšpaura kontrolēšanu, -bijām pieņēmuši, ka tas ir man pa spēkam. Visgrūtāk būs dabūt tukšpauri laukā no krātiņa un prom no šiem ļaudīm.
- Kā tu domā, vai tev izdotos pārkausēt to ķēdi, kas viņam ap kaklu? - es jautāju Emmai.
-Ja manā rīcībā būtu divas dienas, - viņa atbildēja. - Diez vai pietiks tikai ar paskaidrojumu, ka tas tukšpauris mums tik tiešām ir ļoti nepieciešams un ka mēs to atvedīsim atpakaļ, tiklīdz būsim padarījuši savu darbu.
- Tu pat nepaspētu pateikt šo teikumu līdz galam. - Šārons nopētīja skatītājus. - Tādu jautrību tie tipi nebūtu redzējuši gadiem ilgi. Nekādu izredžu.
- Nākamais cīkstonis! - iekliedzās kāda sieviete, kura visu pārraudzīja no otrā stāva loga.
Pūļa malā mazs pulciņš vīriešu strīdējās par to, kuram nākamajam pienākusi kārta cīnīties. Būra iekšpusē zeme jau mirka asinīs, un šķita, ka neviens īsti nesteidzas izliet arī savējās. Vīrieši tikko bija vilkuši salmiņus, un kāds līdz pusei kails spēcīgas miesasbūves vīrs nupat bija dabūjis īsāko.
- Tas bez maskas, - Šārons komentēja, nopētījis cīkstoņa kuplās ūsas un salīdzinoši maz cietušo seju. - Viņam jau laiks sākt cīņu.
Vīrietis saņēma drosmi un cienīgi iznāca publikas priekšā. Viņš skaļā balsī ar spāņu akcentu paziņoja skatītājiem, ka nav
cietis zaudējumu nevienā cīņā, ka darīs tukšpaurim galu un paturēs tā galvu kā trofeju. Un ka viņa īpašās spējas ārkārtīgi ātri sadziedēt ievainojumus neļaus tukšpaurim savainot viņu nāvīgi.
- Vai redzat šis daiļās zīmes? - Spānis uzgrieza publikai muguru, lai parādītu neglītu nagu formas rētu kolekciju. - Kāds Grimmu lācis man to nodarīja pagājušonedēļ. Tās bija collu dziļas, - viņš apgalvoja, - bet sadzija tajā pašā dienā! - Lielībnieks norādīja uz būri ieslodzīto tukšpauri. - Tam vecajam, krunkainajam radījumam nav nekādu izredžu!
- Tagad tas noteikti viņu piebeigs, - Emma sacīja.
Vīrietis ielēja sev acīs ambrozijas pudelītes saturu. Viņa augums saspringa, un no redzokļiem izšāvās gaiši gaismas stari, atstājot uz zemes deguma zīmes. Jau nākamajā brīdī gaisma apdzisa. Tā stiprinājies, spānis pārliecinoši piegāja pie krātiņa durvīm, kur viņu jau gaidīja cilvēks ar lielu atslēgu saišķi, lai atslēgtu būri.
- Paturi acīs to vīru ar atslēgām, - es sacīju. - Viņš mums, iespējams, noderēs.
Šārons iebāza roku kabatā un aiz astes izvilka ārā žurku, kas spirinājās pretī. - Vai tu dzirdēji, Ksavjēr? - viņš uzrunāja žurku. - Ej atnes tās atslēgas! - Mūsu pavadonis nometa grauzēju zemē, un tas ātri aizskrēja.
Plātīgais cīkstonis iegāja krātiņā un nostājās aci pret aci ar tukšpauri. Izņēmis aiz siksnas aizbāztu duncīti, vīrietis ieliecās ceļos un ieņēma cīņas pozu, bet nekā citādi vēlmi pēc mešanās cīņā neizrādīja. Gluži pretēji - radās iespaids, ka viņš grasās novilkt laiku, plātoties un izkliedzot profesionāla cīkstoņa draudus. - Nāc šurp, tu, zvērs! Es no tevis nebaidos! Es sagriezīšu tavas mēles gabalos un uztaisīšu no tām bikšu siksnu! Ar taviem kāju nagiem es bakstīšu zobus, bet tavu galvu pielikšu mājās pie sienas!
Tukšpauris garlaikoti vēroja spāņa dižošanos.
Cīkstonis izrādījās, pārvelkot ar dunci pār delmu, un, tiklīdz parādījās asinis, sadziedēja brūci. 11 sadzija un aizvilkās ciet, pirms kaut viena asins lāse paspēja nopilēt zemē. - Es esmu nepieveicams! - viņš sauca. - Es nebaidos!