Kad nonācu pie metāla staba, es ar abām rokām apķēros ap to.
Velc klāt, tikai ne stipri!
Lai gan vārdi neizskanēja īpaši skaidri, tukšpauris laikam saprata tieši to, ko es domāju, it kā es vienkārši būtu vizualizējis kādu darbību un ar pāris vārdiem varētu nodot tam veselu rindkopu informācijas. Un, kad es biju pieķēries pie staba un tukšpauris mani pacēla gaisā, viss notika tieši tā, kā biju iztēlojies.
Man sāk padoties, diezgan apmierināts nospriedu.
Dažas sekundes cīnījos un gārdzu, cerot, ka šīs skaņas izklausās pēc īstām ciešanām, un tad palaidu stabu vaļā. Publika gaidīja, ka mani kuru katru mirkli nogalinās, iespējams, īsākajā no tās dienas cīniņiem; ļaudis sāka mani izsmiet un apsaukāt.
Bija pienācis īstais bridis manam triecienam.
Kāju! - es pavēlēju. Tukšpauris atkal apvija mēli ap manu stilbu.
Velc!
Radījums sāka vilkt mani sev klāt, bet es spārdījos un kaucu.
Mute!
Tukšpauris pavēra rīkli, it kā gatavotos mani aprīt veselu. Es veikli pagriezos un triecu ar dunā pa mēli, kas nelaida vaļā manu potīti. Patiesībā es neiegriezu tukšpaurim, tikai liku tam ātri palaist mani vaļā un iekliegties, lai radītu iespaidu, ka savainojums tomēr bijis. Tukšpauris paklausīja - tas iebrēcās un ievilka mēles atpakaļ mutē. Notiekošais man atgādināja sliktu pantomīmu, jo aptuveni sekunde nošķīra manu pavēli no tukšpaura reakcijas, bet publika acīmredzot uzķērās. Ņirgu vietā atskanēja atzinības saucieni. Cīņa kļuva interesanta, jo potenciālajam zaudētājam varbūt tomēr bija kādas izredzes uzvarēt.
Cerot, ka mūsu darbības neatgādina kautiņu no lētas filmas, mēs ar tukšpauri gatavojāmies nākamajai sadursmei un apmainījāmies ar sitieniem. Es metos virsū nezvēram, un tas nogāza mani no kājām. Es dūru ar dunci un atkāpos. Tukšpauris kauca, un tā mēles šaudījās pa gaisu; mēs metām lokus viens ap otru. Es pat liku radījumam pacelt mani gaisā un (maigi) sapurināt, tad (izlikos, ka) iedūru tam mēlē, un tas mani (varbūt pārlieku saudzīgi) nometa zemē.
Es riskēju un vēlreiz uzmetu acis Emmai. Viņa stāvēja cīkstoņu bariņa vidū blakus atslēgu vīram un parādīja man zīmīgu žestu, novelkot ar īkšķi pār rīkli.
Pietiek muļļāties!
Pareizi. Laiks pielikt punktu. Es ievilku dziļu elpu, saņēmu drosmi un biju gatavs lielajam finālam.
Ar atvēzētu nazi metos virsū tukšpaurim. Tas izšāva mēli man pie kājām, un es pārlēcu tai pāri; nākamreiz mēle tika mērķēta uz manu galvu, un es pieliecies izvairījos.
Viss notika atbilstoši plānotajam.
Nākamajā solī biju paredzējis vēlreiz pārlēkt pāri mēlei, kas vijās man gar kājām, un tad izlikties, ka ieduru tukšpaurim sirdī, taču piepeši mēle iesita man tieši pa krūtīm. Blieziens bija
spēcīgs kā smagsvara bokserim, tas nogāza mani uz muguras un aizsita elpu. Apstulbis gulēju zemē un nespēju paelpot, bet publika mani izsvilpa.
AtpakaļI - es centos pateikt, bet man trūka elpas.
Nākamajā mirkli tukšpauris, nikni aurodams, uzlēca man virsū un atvēra žokļus. Pat ja tikai uz mirkli, šis radījums bija atbrīvojies no manas varas, un tas nejutās laimīgs. Man bija jāatgūst kontrole, turklāt ātri, bet tukšpaura mēles cieši turēja manas rokas un kāju, turklāt mirdzošie ilkņi jau gandrīz skāra seju. Tik tikko paspējis ievilkt elpu - malku tukšpaura smakas es nevis ierunājos, bet gan aizrijos.
Tā būtu bijusi mana pēdējā stundiņa, ja mani neglābtu dīvainā tukšpaura anatomija: ar izbāztām mēlēm tas nespēja aizcirst žokļus. Pirms nokost man galvu, tam nāktos palaist vaļā manu roku - to, kurā joprojām turēju dunci. Es paveicu vienīgo, kas, manuprāt, varēja mani glābt. Triecu nazi augšup.
Asmens dziļi iecirtās tukšpaura rīklē. Tas iekaucās un aizripoja prom, bet mēles šaudījās gaisā, cenšoties notvert dunci.
Publika sajūsmā zaudēja prātu.
Kad es beidzot atkal varēju pievilkt plaušas pilnas ar svaigu gaisu, pieslējos sēdus un ieraudzīju, ka tukšpauris sāpēs lokās uz zemes dažu metru attālumā. No tā savainotās rīkles šļācās melnas asinis. Bez mazākās patikas, kādu izjustu citos apstākļos, es aptvēru, ka, iespējams, esmu šo radījumu nogalinājis. Pa īstam nogalinājis, lai gan tas ne tuvu neatbilda maniem plāniem. Ar acs kaktiņu pamanīju Šāronu, kurš iepleta rokas vispārzināmajā žestā, kas nozīmē: Tu nupat visu salaidi dēlī.
Nolēmu glābt, kas vēl glābjams, un piecēlos kājās. Atguvis kontroli pār tukšpauri, es pavēlēju tam atslābt un iestāstīju, ka tas nejūt sāpes. Pamazām radījums pārstāja pretoties, un mēles noslīga zemē. Tad es piegāju pie tukšpaura, izvilku savu asiņaino dunci tam no rīkles un pacēlu gaisā, lai parādītu skatītājiem. Viņi iekliedzās un sveica mani, bet es visiem spēkiem centos radīt triumfālu iespaidu, lai gan patiesībā jutos pagalam izgāzies. Biju līdz nāvei nobijies, ka nupat esmu samaitājis iespēju glābt mūsu draugus.
Atslēgu vīrs atvēra krātiņa durvis, un divi vīrieši piesteidzās apskatīt tukšpauri.
Nekusties! - es nomurmināju, kamēr viņi pārbaudīja radījuma stāvokli. Viens vīrietis tēmēja uz tukšpauri ar šauteni, bet otrs tikmēr bakstīja gulošo ar nūju un pielika plaukstu tam pie nāsīm.
Neelpo!
Tukšpauris neelpoja. Patiesību sakot, tas tik lieliski izlikās par beigtu, ka pārliecinātu pat mani, ja vien starp mums joprojām nepastāvētu saikne.
Vīrieši noticēja viltībai. Pārbaudītājs nometa nūju, kā boksa mačā pacēla gaisā manu roku un paziņoja, ka esmu uzvarējis. Skatītāji vēlreiz veltīja man urravas, un es pamanīju, kā nauda maina īpašniekus un tie, kuri bija likuši pret mani, vīlušies izmaksā citiem pienākošās summas.
Drīz vien skatītāji - tostarp arī Emma un Šārons - iegāja krātiņā, lai labāk apskatītu šķietami beigto tukšpauri.
Emma metās man ap kaklu. - Viss kārtībā! - viņa sacīja. - Tev nebija izvēles.
- Tas nav miris, - es pačukstēju draudzenei, - bet tikai ievainots. Nezinu, cik daudz tam vēl atlicis. Mums tas jādabū no šejienes laukā!
- Tad jau labi vien ir, ka es tās tomēr dabūju. - Emma ieslidināja atslēgu saišķi man kabatā.
- На, tu esi ģēnijs! - es atbildēju.
Tomēr, kad pagriezos, lai atslēgtu važas tukšpaurim ap kaklu, ieraudzīju, ka man ceļu aizšķērsojis klaigājošu cilvēku pūlis, un tie ikviens gribēja tikt tuvāk pieveiktajam radījumam. Visi vēlējās to labi apskatīt, tam pieskarties, paņemt par piemiņu spalvu kušķi vai asinīm piesūkušos smilšu sauju. Es mēģināju izlauzties cauri, bet cilvēki mani visu laiku apturēja, lai paspiestu roku un uzsistu uz pleca.
- Tas bija neticami!
- Tev gan paveicās, mazais!
- Vai tu tiešām nelietoji ambru?
Visu šo laiku es skandināju pie sevis tikai tukšpaurim dzirdamas pavēles palikt guļam un izlikties par beigtu, jo sajutu, ka tas sāk dīdīties gluži kā mazs bērns, kurš pārlieku ilgi nosēdējis mierā. Radījums bija nemierīgs un savainots, un man nācās likt lietā ikvienu brīvo uzmanības drusku, lai neļautu tam pielēkt kājās un piepildīt rīkli ar apkārt esošo īpatņu miesu.
Kad beidzot tiku līdz tukšpaura ķēdei un jau meklēju slēdzeni, mani uzrunāja ambrozijas tirgonis. Es pagriezos un ieraudzīju viņa biedējošo, bārdaino masku tikai dažas collas no savas sejas.
- Vai tu domā, ka es nesaprotu, kas te notiek? - viņš ierunājās. Dīlerim pie abiem sāniem stāvēja pa bruņotam sargam. - Vai tu mani uzskati par aklu?
- Nezinu, par ko jūs runājat, - es attraucu. īsu bridi šķita: dīleris ir mani atmaskojis un zina, ka tukšpauris nemaz nav miris. Tomēr viņa sargi uz to pat nepaskatījās.
Dīleris sagrābā mani aiz jakas apkakles. - Ar mani neviens nedzīs jokus! - viņš turpināja. - Šī ir mana vieta!