- Ko es varu darit, ja mani putekļi ir tik dziedinoši? - Putekļu māte mums pavēstīja ar Reinaldo starpniecību.
Viņi pārguruši devās sameklēt guļvietas. Arī mēs ar Emmu bijām bez spēka - jau gandrīz tuvojās ausma, un mēs vēl nebijām gulējuši. Tomēr mēs bijām manāmi pavirzījušies uz priekšu, un mūs no jauna spārnoja cerība.
Bentems mirdzošām acīm pievērsās mums. - Patiesības mirklis, draugi. Vai pārbaudīsim, cik labi tas vecais dampis spēj darboties?
- Vairs nezaudēsim ne sekundi! - Emma attrauca.
Bentems pasauca savu lāci, bet es uzrunāju tukšpauri. Pits
parādījās durvīs, pacēla savu pavēlnieku uz rokām, un abi kopā veda mūs uz priekšu pa ēku. Ja vien kāds mūs redzētu, tā viņam tik tiešām liktos savāda kavalkāde: uzcirties kungs lāča apkampienos, Šārons plandošajā, melnajā apmetnī, Emma, kura ar gruzdošu delnu slēpa žāvas, un vecais parastais es, kas nepārstāja kaut ko bubināt ar baltu iekrāsotam tukšpaurim, kurš, pat
jau pilnībā atlabis, joprojām šļūkāja tā, it kā tā locekļi īsti neatbilstu rumpim.
Mēs gājām pa gaiteņiem un lejup pa kāpnēm, līdz nonācām mājas sirdī - ar klabošiem mehānismiem piebāztās telpās, no kurām katra nākamā bija aizvien mazāka. Beigu beigās nonācām pie durvīm, kas lācim izrādījās par šaurām. Mēs apstājāmies. Pits nolika savu saimnieku zemē.
- Klāt esam, - Bentems pavēstīja, starodams kā lepns tēvs. - Mana Pancilpikuma dvēsele.
Viņš atvēra durvis. Pits gaidīja ārpusē, bet visi pārējie sekoja namatēvam iekšā istabā.
Niecīgo telpiņu gandrīz pilnībā aizņēma biedējošs no dzelzs un tērauda darināts aparāts. Tā caurules stiepās no sienas līdz sienai, bet mulsinošais spararatu, virzuļu un vārstu ņudzeklis spīdēja kā tikko ieeļļots. Šķita, ka ierīce spēj radīt neciešamu troksni, tomēr pagaidām tā palika neiedarbināta un klusa. Starp diviem milzīgiem mehānismiem stāvēja kāds cilvēks un pievilka ciešāk skrūvi.
- Tas ir mans asistents Kims, - Bentems sacīja.
Es pazinu šo vīrieti - tieši viņš bija dzinies mums pakaļ un patriecis no Sibīrijas istabas.
- Mani sauc Džeikobs, - es stādījos priekšā. - Vakar mēs jūs pārsteidzām sniegā.
- Ko jūs tur ārā darījāt? - Emma painteresējās.
- Gandrīz nosalu līdz nāvei, - vīrietis ar rūgtumu atzina un atsāka pievilkt skrūves.
- Kims man palīdz meklēt ieeju brāļa Pancilpikumā, - Bentems turpināja stāstīt. - Ja šādas durvis atrodas Sibīrijas istabā, tās droši vien meklējamas dziļās plaisas dibenā. Esmu pārliecināts, ka Kims būs pateicīgs, ja jūsu tukšpaurim izdosies pieslēgt tiešsaistē vēl kādu telpu, kur noteikti atrodas citas durvis, - uz vietām, kurās nokļūt ir daudz vieglāk.
Kims paklusām kaut ko noņurdēja un skeptiski nopētīja mūs no galvas līdz kājām. Es pie sevis spriedu: nez cik daudz gadu viņš ir pavadījis cīņā ar apsaldējumiem, ko guvis, rūpīgi pārmeklējot plaisas?
Bentems atgriezās pie lietas. Viņš izkliedza asistentam sausas pavēles, tas pagrieza dažas ciparnīcas un parāva garu sviru. Ierīces mehānismi iešņācās, nošķaudījās un sāka griezties.
- Vediet to radījumu iekšā, - namatēvs paklusām sacīja.
Es pasaucu tukšpauri, kurš joprojām gaidīja aiz durvīm. Tas iešļūca telpā un čerkstošā balsī ierūcās, kā zinot, ka gaidāms kāds nepatīkams pavērsiens.
Uzgriežņu atslēga izšļuka asistentam no rokas, bet viņš to ātri atguva.
- Šis ir akumulatoru nodalījums, - Bentems pievērsa mūsu uzmanību lielai kastei telpas kaktā. - Vediet to radījumu iekšā, un ieslodzīsim to tur.
Nodalījums atgādināja no čuguna izgatavotu telefona būdiņu bez logiem. Vadu mudžeklis savienoja tā jumtu ar caurulēm, kas stiepās pa griestiem. Bentems satvēra smago rokturi un ar griezīgu čīkstoņu atrāva durvis vaļā. Es palūrēju iekšā. Gludās pelēkā metāla sienas klāja mazītiņi caurumiņi, un tās atgādināja mikroviļņu krāsns iekšpusi. Dziļumā karājās vairākas biezas ādas siksnas.
- Vai tas nodarīs viņam sāpes? - es jautāju.
Šis jautājums pārsteidza ne tikai mani pašu, bet ari Bentemu.
- Es labāk gribētu, lai nedara, ja mums ir izvēle.
- Tādas nav, - namatēvs attrauca, - bet sāpes tas nejutis. Pirms notiek jebkas cits, nodalījums piepildās ar anestezējošu, iemidzinošu gāzi.
- Un pēc tam? - es nerimos.
Bentems pasmaidīja un papliķēja man pa plecu. - Tīrā tehnika. Pietiks ar manu solījumu, ka jūsu radījums izies no nodalījuma dzīvs, vairāk vai mazāk tādā pašā stāvokli, kāds iegāja. Tagad esiet tik laipns un lieciet tam iet iekšā.
Es nebiju pārliecināts ne par to, vai ticu šim cilvēkam, ne ari par to, kāpēc man tas ir svarīgi. Tukšpauru dēļ mēs bijām piedzīvojuši elli, kas bija atstājusi mani tik bezjūtīgu tukšumu, ka šo radījumu sāpināšana varētu sagādāt prieku. Tomēr tā nebija.
Es negribēju nogalināt šo tukšpauri tikpat lielā mērā, kā nebūtu ar mieru nobeigt kādu savādu dzīvnieku. Vadot šo radījumu, biju ticis viņam tik tuvu, lai saprastu, ka tajā mīt kaut kas vairāk par tukšumu. Dziļā dīķa dibenā mirgoja sīka dzirkstelīte - mazs dvēseles dārgakmens. Un tas nebija gluži tukšs.
Nāc! - es uzrunāju tukšpauri, un tas, līdz šim kautrīgi ierāvies stūrī, apmeta loku ap Bentemu un nostājās pie kabīnes.
Iekšā!
Es jutu tukšpaura minstināšanos. Nu šis radījums jau bija atveseļojies un atguvis spēkus. Ja mana vara pār to kaut uz mirkli sagrīļotos... es zināju, ko tas man nodarītu. Tomēr es biju stiprāks, un mūsu gribasspēka divcīņā viņam nebija nekādu izredžu. Tukšpauris nespēja izlemt. Manuprāt, tāpēc, ka es jau biju pieņēmis lēmumu.
Piedod, es viņam teicu.
Tukšpauris nekustējās; tas nezināja, kā tulkot komandu piedod. Bet es nevarēju to nepateikt.
Iekšā! - es atkārtoju. Šoreiz tukšpauris pakļāvās un iegāja kabīnē. Tā kā neviens cits neuzdrošinājās šim radījumam pieskarties, turpmāk Bentems man teica, ko darīt. Paklausot viņa instrukcijām, piestūmu tukšpauri pie tālākās sienas, sakrustoju ādas siksnas pār tā kājām, rokām un krūtīm, tad cieši savilku. Ierīce nešaubīgi bija radīta cilvēka iegrožošanai, un man radās jautājumi, uz kuriem atbildes tobrīd negribēju uzzināt. Bija svarīgi tikai turpināt plāna īstenošanu.
Es izgāju no kabīnes gandrīz nosmacis un panikas pārņemts - tādu iespaidu uz mani bija atstājuši daži nodalījumā pavadītie mirkļi.
- Aizveriet durvis, - Bentems teica.
Kad es vilcinājos, asistents steidzās izpildīt pavēli, bet es aizšķērsoju viņam ceļu. - Šis ir mans tukšpauris, es to izdarīšu!
Es stabilāk nostājos uz kājām un sagrābu rokturi, bet tad - lai gan centos to nedarīt - ielūkojos tukšpaurim sejā. Tā lielās, melnās acis, bailēs ieplestas, raudzījās manī, nu jau neproporcionāli milzīgas salīdzinājumā ar mazo ķermenīti, kas bija sačokurojies kā vīģu ķekars. Tukšpauris joprojām bija un vienmēr paliks atbaidošs radījums, tomēr šajā brīdī tas izskatījās tik nožēlojams, ka es neizskaidrojamā kārtā sajutos briesmīgi - it kā grasītos iemidzināt suni, kurš nesaprot, par ko tiek sodīts.
Visiem tukšpauriem ir jāmirst, es pie sevis nodomāju. Es zināju, ka man ir taisnība, bet pašsajūta no tā neuzlabojās.
Es parāvu durvis, un tās čīkstēdamas aizcirtās. Bentema asistents izvēra caur rokturiem milzīgu piekaramo atslēgu, tad atgriezās pie ierīces pults un sāka grozīt ciparnīcas.
- Tu rīkojies pareizi, - Emma nočukstēja man pie auss.
Mehānisms sāka griezties, virzuļi - sūknēt, un aparāts
iedunējās tik ritmiski, ka visa telpa nodrebēja. Bentems sasita plaukstas un pasmaidīja laimīgs kā skolas puika. Tad no kabīnes atskanēja tik baiss brēciens, kādu līdz tam nebiju dzirdējis.