- Jūs teicāt, ka tas nenodarīs viņam sāpes! - es uzkliedzu Bentemam.
Viņš pagriezās un uzsauca asistentam: - Gāzi! Tu aizmirsi anestēziju!
Asistents juceklīgi parāva citu kloķi. Skaļi iešņācās saspiesta gāze. Pa spraugu kabīnes durvīs izplūda baltu dūmu strēle. Tukš-paura brēcieni pamazām pieklusa.
- Tā, tagad tas neko nejūt, - Bentems pavēstīja.
īsu brīdi vēlējos, kaut pats Bentems atrastos tur iekšā mana tukšpaura vietā.
Atdzīvojās ierīces pārējās daļas. Pa caurulēm mums virs galvas aizšļācās šķidrums. Vairāki tukši trauki pie griestiem no-džinkstēja kā zvani. Aparāta dzīlēs sāka plūst melns šķidrums. Tā nebija eļļa, bet kaut kas vēl tumšāks un daudz kodīgāks. Šis šķidrums gandrīz nepārtraukti sūcās no tukšpaura acīm un pilēja no tā zobiem. Tās bija viņa asinis.
Biju redzējis diezgan un izgāju no telpas, jo mani māca nelabums. Emma man sekoja.
- Kā tu jūties?
Necerēju, ka draudzene sapratīs manu reakciju. Es pats to tik tikko apjēdzu. - Viss būs kārtībā, - es atbildēju. - Tas bija nepieciešams.
- Neko citu mēs nevarējām darīt, - viņa teica. - Mēs esam tik tuvu...
Bentems izkliboja priekšnamā. - Pit, kāp augšā! - viņš pavēlēja un pats aizčāpoja līdz lāča gaidošajām ķepām.
- Vai tagad ierīce darbojas? - Emma painteresējās.
- To mēs vēl uzzināsim, - Bentems attrauca.
Kopš mans tukšpauris bija iegrožots, iemidzināts un ieslēgts dzelzs kabīnē, gandrīz vairs nebija bīstami atstāt to vienu, tomēr es vēl aizvien kavējos pie durvīm.
Guli, es sacīju. Guli un nemosties, līdz viss ir beidzies.
Tad es sekoju pārējiem cauri mašīnu telpām un uzkāpu pa vairākiem kāpņu posmiem. Mēs nonācām pie gara, tepiķiem klāta gaiteņa, kurā durvis veda uz daudzām telpām ar eksotiskiem nosaukumiem. Sienas dūca no enerģijas pārpilnības -šķita, ka māja būtu atdzīvojusies.
Pits nolika Bentemu uz paklāja. - Patiesības mirklis! - vecais „ kungs sacīja.
Viņš piegāja pie tuvākajām durvīm un parāva tās vaļā.
Gaitenī iepūta mitrs vējiņš.
Es spēru soli uz priekšu, lai palūkotos aiz durvīm. Redzētais lika pār visu miesu pārskriet zosādai. Gluži tāpat kā Sibīrijas istaba, tas bija izejas portāls uz citu laiku un vietu. Telpas vienkāršās mēbeles - gultu, skapi un naktsgaldiņu - klāja smiltis. Dziļākās sienas nebija, tās vietā pavērās skats uz pludmali un palmu ieskautu jūras līci.
-Jūsu priekšā paveras izeja uz Rarotongu 1752. gadā! - Bentems lepni pavēstīja. - Sveiks, Semij! Kur tas laiks!
Pludmalē tupēja maza auguma cilvēks un tīrīja zivis. Viņš bija patīkami pārsteigts, mūs redzot, un, pacēlis zivi sveicienam, pamāja ar to. - Kur tas laiks! - vīrietis atsaucās.
- Tad jau viss kārtībā? - Emma pajautāja Bentemam. - Vai to jūs gribējāt panākt?
- To es gribēju, par to sapņoju... - Mūsu namatēvs iesmējās un aizsteidzās tālāk, lai pavērtu citas durvis. Aiz tām atradās dziļš, kokiem aizaudzis kanjons un šaurs piekaramais tilts pār to. - Britu Kolumbija, 1929. gads! - viņš iesaucās.
Uzreiz pēc tam Bentems apgriezās riņķi un aizsteidzās pie trešajām durvīm, un nu jau mēs centāmies viņu panākt. Durvju ailā ieraudzījām apdrupušus akmens pīlārus - smiltīm klātas senas pilsētas drupas.
- Palimra! - Bentems iekliedzās un trieca plaukstu pret sienu. - Urā! Tas sasodītais verķis darbojas!
Bentems tik tikko spēja savaldīties. - Mans mīļais Pancilpi-kums! - viņš iesaucās, plati iepletis rokas. - Cik ļoti man tevis pietrūka!
- Apsveicu! - Šārons ierunājās. - Priecājos, ka varēju būt klāt un to redzēt.
Bentema sajūsma izrādījās lipīga. Viņa ierīce bija apbrīnojama-vienā gaitenī satilpināts visums. Pavēries tālāk, pamanīju norādes uz citām pasaulēm: aiz kādām durvīm kauca vējš, pa spraugu zem citām gaitenī spraucās smilšu graudi. Jebkurā citā brīdī un citos apstākļos es mestos uz priekšu un rautu durvis vaļā, bet tobrīd man bija svarīgi atrast tikai vienu izeju.
- Kuras durvis ved uz nebūtņu cietoksni? - es jautāju.
- Jā, protams, pie lietas, - Bentems savaldīdamies sacīja.
- Es atvainojos, ja mazliet aizrāvos. Esmu veltījis šai ierīcei visu mūžu un ļoti priecājos, redzot to atkal iedarbinātu un kārtībā.
Vecais kungs atslējās pret sienu, kā piepeši zaudējis spēkus.
- Iedabūt jūs iekšā būtu pavisam viegli. Otrā pusē jūs gaida vismaz pusducis pārejas punktu. Rodas tikai jautājums: ko jūs iesāksiet, tur nokļuvuši?
- Viss atkarīgs no tā, ko mēs tur ieraudzīsim, - Emma atbildēja.
- Sen neesmu tur iekšā bijis, - Bentems atbildēja, - tāpēc mana informācija ir novecojusi. Mana brāļa Pancilpikums neatgādina manējo; tas ir izkārtots vertikāli kā augsts tornis. Ieslodzītie tiek turēti citur. Viņi noteikti atrodas atsevišķās kamerās bruņotu sargu uzraudzībā.
- Sargi mums sagādās vislielākās raizes, - es sacīju.
- Šajā ziņā es varētu palīdzēt, - Šārons piedāvājās.
-Jūs nāksiet mums līdzi? - Emma pārjautāja.
- Nekādā gadījumā! - mūsu pavadonis atcirta. - Bet es labprāt kaut kā dotu savu artavu, protams, ar minimālu risku pašam sev. Es izraisīšu nemierus ārpus cietokšņa un novērsīšu sargu uzmanību. Tā jums būs vieglāk pielavīties nemanītiem.
- Kādus vēl nemierus? - es gribēju zināt.
- Tādus, kādus nebūtnes necieš visvairāk, - civilos. Es likšu tiem Dūmu ielas galā gulošajiem skrandaiņiem šaut pa mūri ar dažādiem aizdedzinātiem mēsliem, līdz visu apsardzes korpusu nodarbinās tikai tie.
- Un kāpēc lai viņi jums palīdzētu? - Emma vaicāja.
- Tāpēc, ka tur, kur es dabūju šo te, vēl daudz palika. - Šārons izvilka no apmetņa krokām savulaik Emmai atņemto ambrozijas pudelīti. - Tikai jāapsola viņiem, ka dabūs to diezgan, un viņi darīs gandrīz jebko.
- Kungs, lieciet to nost! - Bentems iesaucās. - Jūs zināt, ka es savās mājās to nepieļauju.
Šārons atvainojās un iebāza blašķīti atpakaļ zem apmetņa.
Bentems ielūkojās kabatas pulksteni. - Tagad ir mazliet pāri puspieciem no rīta. Šāron, droši vien jūsu nemiera cēlāji mierīgi guļ. Vai jūs varētu viņus pamodināt un līdz sešiem satracināt?
- Skaidra lieta, - Šārons atbildēja.
- Tad tā ari dariet.
- Priecājos izlīdzēt, - laivu virs pagriezās un, apmetnim nošņācot, aizsteidzās prom pa gaiteni.
- Mums ir pusotra stunda, lai sagatavotos. - Bentems sacīja, tomēr acumirkli nekļuva skaidrs, kam tieši būtu jāgatavojas. -Jūsu rīcībā ir viss, kas man pieder.
- Domā! - Emma pievērsās man. - Kas mums noderētu iebrukumā?
- Vai kādi šaujamie jums ir? - es painteresējos.
Bentems papurināja galvu. - Lai pasargātu sevi, man pilnīgi pietiek ar Pitu.
- Sprāgstvielas? - Emma vaicāja.
- Diemžēl nav.
- Uz to, ka jums varētu būt armagedona vistas, nemaz neceru, - es teicu tikai daļēji pa jokam.
- Viena izbāzta ir - starp eksponātiem.
Es iztēlojos, kā metu ar vistas izbāzni nebūtnei, kurš pavērsis pret mani ieroča stobru, un īsti nezināju - smieties vai raudāt.
- Es laikam kaut ko nesaprotu, - Bentems sacīja. - Kam jums šautenes un sprāgstvielas, ja varat kontrolēt tukšpaurus? Tur aiz cietokšņa mūriem to ir daudz. Tikai pieradiniet tos, un uzvara būs rokā.
- Tas nav tik vienkārši, - es teicu, apnicis paskaidrot. - Paiet ilgs laiks, līdz pakļaujas pat viens...
To būtu varējis izdarīt mans vectēvs, man gribējās piebilst. Pirms jūs viņu salauzāt.