- Kāda tam nozīme tagad, ja viņi jau ir šeit? - Enohs sacīja. - Sasodīts, kāpēc jūs tik ilgi nenācāt?
- Perpleksa vārdā, kā jums izdevās mūs atrast? - Milards gribēja zināt. Viņu vienīgo nebūtnes bija pacentušies ieģērbt cietumnieka drānās - svītrainā pidžamā, kuras dēļ viņš bija skaidri saskatāms.
- Mēs jums visu izstāstīsim, - Emma sacīja, - bet vispirms mums jāsameklē imbrīnes un jādabū jūs ārā no šejienes!
- Viņas ir ieslodzītas gaiteņa galā. Aiz tām lielajām durvīm! - Hjū pavēstīja.
Gaiteņa galā patiesi atradās milzīgas metāla durvis. Tās izskatījās gana smagas, lai nodrošinātos pret bankas aplaupīšanu vai nelaistu iekšā tukšpauri.
-Jums vajadzēs atslēgu, - ieminējās Bronvīne un norādīja uz riņķi pie samaņu zaudējušā kareivja siksnas. - To lielo, zeltīto. Es viņu vēroju!
Pierāpoju pie sarga un norāvu atslēgu saišķi no siksnas. Tad es sastingu un manas acis sāka šaudīties no kameru durvīm pie Emmas.
- Pasteidzies un izlaid mūs ārā! - sacīja Enohs.
- Ar kuru atslēgu? - Riņķī to karājās dučiem, un visas vienādas, izņemot lielo zeltīto.
Emma sašļuka. - Tikai ne to...
Drīz vien ieradīsies citi sargi, un, atslēdzot visas kameras, mēs zaudētu vērtīgo laiku. Tāpēc aizskrējām līdz gaiteņa galam, atslēdzām durvis un iedevām saišķi Hjū, kura kamera atradās vistuvāk. - Atbrīvo pats sevi un pēc tam arī pārējos! - es uzsaucu.
- Pēc tam palieciet šeit, līdz mēs atnāksim jums pakaļ! -Emma norādīja.
- Nekādā gadījumā! - Hjū iebilda. - Mēs iesim jums līdzi!
Strīdiem neatlika laika, un, patiesību sakot, es priecājos to
dzirdēt. Visu šo laiku mēs bijām cīnījušies divi vien, un es alku pēc palīdzības.
Mēs ar Emmu atbīdījām vaļā smagās bunkura tipa durvis, beidzamo reizi atskatījāmies uz draugiem un aizlavījāmies prom.
* * *
Aiz durvīm atradās gara taisnstūrveida telpa, viscaur piekrauta ar mēbelēm, ko no augšas apgaismoja zaļganas dienasgaismas spuldzes. Bija pieliktas lielas pūles, lai telpa atgādinātu biroju, taču mani vis nevarēja tik viegli piemuļķot. Sienas klāja mīksts, skaņu absorbējošs materiāls. Biezās durvis izturētu pat kodolsprādzienu. Šis nebija birojs.
Telpas dziļumā izdzirdējām kaut kādas kustības, bet skatienu aizsedza milzīgs kartotēkas skapis. Es satvēru Emmu aiz rokas un pamāju ar galvu - aiziet! -, un mēs ātri virzījāmies uz priekšu, cerot pieķert to, kas tur atradās, lai kas tas būtu.
Uz īsu brīdi es pamanīju baltu virsvalku un gandrīz kailu vīrieša pakausi. Tā nekādā ziņā nebija imbrīne. Vai tad tie cilvēki nedzirdēja, ka durvis atveras? Nē, nedzirdēja vis, un drīz es sapratu, kāpēc: ļaudis klausījās mūziku. Sievietes balss dziedāja maigu, seksīgu roka balādi; es to veco dziesmu biju dzirdējis, bet neatcerējos nosaukumu. Cik savādi un mulsinoši to dzirdēt šeit un tagad...
Mēs lavījāmies tālāk, un mūzika jau skanēja pietiekami skaļi, lai slāpētu mūsu soļus, kad gājām garām papīriem un kartēm nokrautiem galdiem. Plauktā pie sienas glabājās simtiem stikla biķeru, un tajos - melns šķidrums ar sudrabainiem krikumiem. Es pakavējos un nopētīju, ka uz katra trauka ir uzraksts - sīkiem burtiem uzdrukāti to upuru vārdi, kuru dvēseles tajā glabājās.
Apskatījuši kartotēkas skapi, ieraudzījām laboratorijas virsvalkā ģērbto vīrieti sēžam pie rakstāmgalda ar muguru pret mums un pārskatām dokumentus. Viņam visapkārt atradās šausmīga cilvēka anatomijas ekspozīcija. Nodīrāta roka ar atsegtu muskulatūru. Mugurkauls, kas kā trofeja karājās pie sienas. Vairāki asinis zaudējuši orgāni, kas mētājās uz galda kā pazaudēti puzles fragmenti. Vīrietis kaut ko rakstīja, māja ar galvu un vienlaikus dungoja līdzi dziesmai - kaut ko par mīlestību, kaut ko par brīnumiem.
Mēs iznācām telpas vidū un tuvojāmies vīrietim. Es atcerējos, kur pēdējoreiz biju dzirdējis šo dziesmu - pie zobārsta, kad metāla āķis bakstīja manas maigās, sārtās smaganas.
Tevi mīlēt ir prieks...
Mēs atradāmies tikai dažus metrus no mērķa. Emma pastiepa roku uz priekšu un gatavojās uzšķilt liesmu. Tomēr vīrietis mūs uzrunāja, pirms tikām līdz viņam.
- Sveicināti! Es jūs jau gaidīju.
Šo salkani lipīgo balsi es neaizmirsīšu nekad. Kols.
Emma saspringa, un no viņas plaukstām ar pātagas cirtienam raksturīgu troksni izšāvās liesmas. - Sakiet, kur ir imbrines, un varbūt es atstāšu jūs dzīvu!
Vīrietis satrūkās un pagriezās krēslā ar seju pret mums. Arī mūs pārsteidza tas, ko ieraudzījām, - visa viņa seja zem plati ieplestajām acīm bija viens vienīgs sakusis miesas blāķis. Šis cilvēks nebija Kols - tas pat nebija nebūtne, un dzirdētā balss nekādā gadījumā nepiederēja viņam. Vīrieša lūpas bija sakausētas kopā. Abās rokās viņš turēja mehānisku zīmuli un mazu tālvadības pulti. Pie virsvalka bija piestiprināta zīmīte ar uzvārdu.
Vorens.
- Ak vai, jūs taču nedarīsiet pāri vecajam Vorenam, ko? -Atkal atskanēja Kola balss; tā nāca no tās pašas puses, no kuras mūzika, - no sienā iebūvēta skaļruņa. - Lai gan, ja jūs tā rīkotos, tam nebūtu lielas nozīmes. Viņš ir tikai mans interns.
Vorens savā grozāmajā krēslā saguma un uzmeta bailīgu mirkli liesmai, kas pacēlās virs Emmas plaukstas.
- Kur jūs esat? - Emma iekliedzās un paraudzījās apkārt.
- Kāda starpība! - Kols atcirta ar skaļruņa starpniecību. - Svarīgi ir tas, ka jūs esat ieradušies pie manis. Esmu sajūsmā! Tā ir daudz vieglāk nekā dzīties jums pakaļ.
- Mums seko vesela īpatņu armija! - Emma blefoja. - Tas pūlis pie jūsu vārtiem ir tikai pats pīķa uzgalis. Pasakiet, kur ir imbrines, un varbūt varēsim visu nokārtot miera ceļā!
- Armija! - Kols nosmējās. - Londonā vairs nav atlicis tik daudz cīņai gatavu īpatņu, lai izveidotu ugunsdzēsēju vienību, kur nu vēl armiju. Runājot par jūsu nožēlojamajām imbrīnēm, -paturiet tukšos draudus pie sevis! Es jums labprāt parādīšu, kur tās atrodas. Voren, vai būsi tik laipns?
Vorens nospieda tālvadības pults pogu, kuru joprojām turēja plaukstā, un vienā no blakussienām, skaļi šņācot, aizslīdēja sāņus panelis. Aiz tā atklājās otra, no bieza stikla veidota siena un vēl tālāk - plaša, ēnās iegrimusi istaba.
Lai labāk redzētu, mēs pieplakām ar seju pie stikla un piesedzām acis ar plaukstām. Pamazām skatienam pavērās tāds kā sen pamests pagrabs, piebāzts ar mēbelēm un smagām drapēri-jām, un savādās pozās sastingušu cilvēku veidoliem, no kuriem daudzi atgādināja uz Vorena rakstāmgalda redzētās rezerves daļas ar novilktu ādu.
Ak kungs, ko viņš tiem ir nodarījis...
Manas acis šaudījās pa tumšo telpu, un sirds pukstēja kā negudra.
- Re, kur mis Glāsbila! - Emma iesaucās, un tad ari es viņu ieraudzīju. Imbrine sēdēja krēslā telpas vienā malā - sieviete ar vīrišķīgu, plakanu seju, ko no abām pusēm ieskāva simetriski sapītas bizes. Mēs pieklaudzinājām pie stikla un pasaucām viņu, bet mis Glāsbila tikai stingi vērās vienā punktā un nereaģēja uz mūsu saucieniem.
- Ko jūs viņai nodarījāt? - es kliedzu. - Kāpēc viņa neatbild?
- Viņai ir atņemta daļa dvēseles, - Kols atbildēja. - Tas mēdz apdullināt smadzenes.
-Jūs esat nelietis! - Emma iesaucās un iesita pa stiklu. Vo-rens iebīdīja savu grozāmo krēslu istabas stūri. - Jūs, bezsirdī-gais, nicināmais, gļēvulīgais...
- Nomierinieties nu! - Kols atcirta. - Es paņēmu tikai mazu daļiņu viņas dvēseles, un ari jūsu pārējās aukles ir pie labas veselības, pat ja ne gluži pie pilna prāta. - Piebāztajā telpā mums virs galvas noplaiksnīja skaudra gaisma, un piepeši kļuva skaidrs, ka vairums figūru ir tikai lelles - acīmredzot ne cilvēki, bet manekeni vai tādi kā anatomiski cilvēku modeļi statuju pozās ar atsegtām un izceltām cīpslām un muskuļu šķiedrām. Tomēr starp tiem bija arī īsti, dzīvi cilvēki, kas piesieti pie krēsliem un koka mietiem, aizbāztām mutēm vaikstījās sāpēs un miedza acis, vairoties no pēkšņās gaismas. Tās bija sievietes. Astoņas vai desmit - man nebija laika visas saskaitīt -, lielākoties pavecas, izspūrušas, bet joprojām dižciltīgas no skata.