Mūsu imbrines.
- Džeikob, tās ir viņas! - Emma iesaucās. - Vai tu redzi mis...
Gaisma nodzisa, vēl pirms paspējām atrast mis Peregrīni, un
nu tumsas iespaidā manas acis caur stiklu vairs nespēja saskatīt neko.
- Arī viņa tur ir, - Kols sacīja un garlaikoti nopūtās. - Jūsu svētais putns, jūsu māte barotāja...
- Jūsu māsa, - es viņu pārtraucu, cerot pamodināt Kolā kaut mazliet cilvēcības.
- Man negribētos viņu nogalināt, - viņš attrauca, - un es laikam to ari nedarīšu - ar nosacījumu, ka jūs atdosiet man to, ko es gribu.
- Un kas tas ir? - es pajautāju, atraudams seju no stikla.
- Nekas īpašs, - Kols ikdienišķi noteica. - Tikai maza daļiņa jūsu dvēseļu.
- Ko? - Emma iebrēcās.
Es skaļi iesmējos.
- Paga, paga, noklausieties līdz galam! - Kols turpināja.
- Man nevajag visu. Tikai dažus pilienus, pat mazāk, nekā atņēmu mis Glāsbilai. Jā, pēc tam jūs kādu bridi būsiet mazliet apreibuši, bet jau pēc dažām dienām pilnībā atgūsiet visas spējas.
- Jums vajag manu dvēseli tāpēc, ka, pēc jūsu domām, tā jums palidzēs izmantot krātuvi un iegūt savās rokās visu varu, -es atcirtu.
- Kā noprotu, esat runājuši ar manu brāli, - Kols atbildēja.
- Un droši vien tikpat labi zināt, ka gandrīz jau esmu to sasniedzis. Veltījis meklējumiem visu mūžu, beidzot esmu atradis Abatonu, un imbrines - šis ideālais imbriņu komplekts - atvēra man durvis. Tiesa, tikai tad es sapratu, ka man nepieciešama vēl viena sastāvdaļa. īpatnis ar ļoti specifiskām spējām, kādu mūsdienās pasaulē vairs tik bieži negadās sastapt. Es jau gandrīz ļāvos izmisumam, vai vispār jebkad atradīšu tādu cilvēku, bet tad aptvēru, ka šim mērķim varētu derēt kāda zināma īpatņa mazdēls. Savukārt tās imbrines, kuras nekā citādi man vairs nav noderīgas, varētu kalpot par ēsmu. Un tā ari notika! Es nudien ticu, ka tas ir liktenis, manu zēn. Mēs abi ar tevi iekļūsim īpatņu pasaules vēsturē.
- Mēs abi kopā nekad nekur neiekļūsim! - es atcirtu. - Ja iegūsiet tādu varu, jūs pārvērtīsiet pasauli par īstu elli.
- Tu mani pārprati, - Kols turpināja. - Bet tas mani nepārsteidz - tā notiek ar vairumu cilvēku. Jā, man ir jāpārvērš pasaule par elli tiem, kuri stāv man ceļā, bet tagad, kad esmu jau gandrīz sasniedzis mērķi, esmu gatavs uz augstsirdību. Gatavs būt devīgs. Piedot.
Vieglā mūzika, kas joprojām skanēja Kola runas fonā, nu bija pārgājusi mierīgā instrumentālā skaņdarbā; tas ārkārtīgi kontrastēja ar mani pārņēmušo paniku un šausmām, un man pārskrēja drebuļi.
- Beidzot mēs dzīvosim mierā un harmonijā, - Kols pavēstīja rāmā, pārliecinošā balsi, - un es būšu jūsu karalis, jūsu dievs. Tāda ir dabiskā īpatņu pasaules hierarhija. Mēs nekādā gadījumā netikām radīti, lai dzīvotu tā kā patlaban - decentralizēti un bezspēcīgi. Sieviešu vadībā. Kad man būs teikšana, vairs nebūs jāslēpjas. Vairs nenotiks nekāda nožēlojama slēpšanās zem im-briņu brunčiem! Mūsu kā īpatņu pilntiesīgā vieta ir cilvēces galda galā. Mēs valdīsim pār zemi un visiem tās iedzīvotājiem. Un galu galā mantosim to, kas pieder mums!
-Ja domājat, ka mēs tajā visā jebkā piedalīsimies, jūs esat zaudējis prātu, - Emma sacīja.
- No tevis, meitenīt, es neko citu arī negaidīju, - Kols attrauca. - Tu esi pavisam tipiska imbrīņu audzināta īpatne - bez jebkādām ambīcijām un mazākā veselā saprāta, nemaz nerunājot par kaut kādu sajēgu par tiesībām. Apklusti, es runāju ar vīrieti!
Emmas seja kļuva tikpat sarkana kā liesma viņas plaukstā.
- Turpiniet! - es īsi uzsaucu, jo apzinājos, ka sargi droši vien jau ir ceļā un mūsu draugi gaitenī joprojām cīnās ar slēdzenēm.
- Man ir šāds piedāvājums, - Kols sacīja. - Ļaujiet maniem speciālistiem veikt procedūras, un, tiklīdz tikšu pie vajadzīgā, es palaidīšu jūs un jūsu draugus brīvībā. Jā, arī imbrīnes. Tad viņas mani vairs tik un tā nekādi neapdraudēs.
- Un ja es atteikšos?
-Ja neļausiet man paņemt jūsu dvēseli mierīgi un nesāpīgi, to ar lielāko prieku paveiks mani tukšpauri. Viņiem gan nepiemīt bērnaukļu manieres, un, tiklīdz viņi būs tikuši galā, man diemžēl nebūs nekādu iespēju likt šķēršļus, lai tie neķertos arī pie imbrinēm. Nu jūs redzat, ka es jebkurā gadījumā panākšu savu.
- Tā vis nenotiks, - Emma norūca.
- Vai tu domā to mazo viltību, kas šim puisim padomā? Kā dzirdēju, viņam ir izdevies pakļaut vienu tukšpauri, bet kā būs ar diviem vienlaikus? Vai ar trijiem, varbūt pat pieciem?
- Cik vien gribēšu, - es centos runāt pārliecinoši un aukstasinīgi.
- To gan es ļoti labprāt redzētu, - Kols piebilda. - Vai tā jāuzskata par atbildi?
- Uzskatiet, par ko vēlaties, - es atcirtu. - Es jums nepalīdzēšu.
- Ak tu jēziņ... Tad jau mums ies vēl daudz jautrāk!
Skaļrunī atskanēja Kola smiekli, un es salēcos no griezīga svilpiena.
- Ko tu izdariji? - Emma jautāja.
Manu kuņģi pārņēma asas sāpes, un es iztēlojos notiekošo pat bez Kola paskaidrojuma: tunelī zem imbriņu istabas kāds bija palaidis brīvībā būves dziļumos ieslēgtu tukšpauri. Tas nāca aizvien tuvāk un rāpās augšup; nu tas jau atradās pie grīdā ierīkotā režģa, kas vērās vaļā. Pavisam drīz tas jau atradīsies starp imbrinēm.
- Viņš sūta augšā tukšpauri! - es teicu. - Tūliņ tas jau būs tajā telpā!
- Iesākumā tikai vienu tukšpauri, - Kols piebilda. - Ja tiksiet ar to galā, iepazīstināšu jūs ar viņa draugiem.
Es uzsitu ar dūri pa stiklu. - Laidiet mūs iekšā!
- Labprāt, - Kols atsaucās. - Voren!
Vorens nospieda vēl vienu tālvadības pults taustiņu. Stikla sienā atvērās durvju lieluma fragments.
- Man jāiet, - es teicu Emmai. - Tu paliec šeit un pieskati viņu!
-Ja tur ir ari mis Peregrine, es došos tev līdzi!
Bija skaidrs, ka nav jēgas mēģināt draudzeni atrunāt.
- Tādā gadījumā vedīsim viņu sev līdzi, - es atbildēju.
Vorens mēģināja aizlaisties, bet Emma notvēra viņu aiz
virsvalka.
Es ieskrēju pa durvīm tumšajā, piebāztajā istabā, un Emma man sekoja, ar vienu roku turot mēmo internu, kurš centās izlocīties.
Dzirdēju, kā stikla sienas fragments aiz mums ar blīkšķi aizveras.
Emma nolamājās.
Es pagriezos, lai redzētu, kas noticis.
Pults bija palikusi uz grīdas otrpus stikla sienai. Mēs bijām ieslēgti.
Jau pēc dažām šajā istabā pavadītām sekundēm internam izdevās atbrīvoties no Emmas tvēriena un nozust tumsā. Emma metās viņam pakaļ, bet es atturēju draudzeni - šim vīrietim nebija nekādas nozīmes. Svarīgs bija tukšpauris, kurš kuru katru mirkli no ejas ielīdīs istabā.
Radījums bija izbadējies. Es sajutu tā mokošo izsalkumu kā savējo. Ja vien mēs to neapturēsim, pavisam drīz tukšpauris sāks mieloties ar imbrīnēm. Ja es to neapturēšu. Vispirms gan man tas jāatrod, bet šī telpa bija tik pilna ar grabažām un ēnām, ka manas spējas saskatīt tukšpaurus diez cik daudz nelīdzēja.
Es palūdzu, lai Emma uzpūš lielāku uguni. Liesmas meitenes plaukstās pieauga, cik vien tas bija viņai pa spēkam, tomēr tās, šķiet, tikai padarīja ēnas garākas.