- Nē, ir gan vajadzīgs. Es neesmu tāds, kāds bija viņš.
Mēs abi zinājām, ka es runāju par savu vectēvu.
- Esat gan, - mis Peregrine iebilda. - Jūsos jau ir viss, kas vajadzīgs. Lieciet to nost un paņemiet šo te. - Viņa ar galvu pamāja uz to, kas atradās uz grīdas starp mums, - asu koka šķēpeli no saplēsta krēsla.
- Neņemšu. Ar to nepietiks.
- Pietiks, - mis Peregrine apgalvoja. - Tikai mērķējiet acīs.
- Es nevaru, - sacīju, tomēr paklausīju - noliku pudelīti malā un paņēmu aso mietu.
- Malacis, - imbrine nočukstēja. - Tagad dodieties un paveiciet ar to kaut ko šaušalīgu.
- Tā ari darīšu, - es apsolīju. Mis Peregrine pasmaidīja, un viņas galva nespēkā saļima atpakaļ uz grīdas.
Es piecēlos kājās un izlēmīgi satvēru mietu. Istabas otrā galā Edisons, dziļi iecirtis zobus vienā no tukšpaura mēlēm, jāja uz tās kā kovbojs rodeo sacīkstēs. Suns varonīgi nelaida to vaļā un šņāca, bet tukšpauris mētāja viņu pa gaisu. Emma jau bija pārgriezusi auklas, kurās mis Žubīte vēl nupat karājās pie griestiem, un stāvēja sardzē, uz labu laimi vicinādama liesmojošās plaukstas.
Tukšpauris trāpīja ar Edisonu pa kādu stabu, un suns aizlidoja pa gaisu.
Cik vien ātri spēdams, metos uz tukšpaura pusi caur izmētāto ķermeņa daļu mudžekli, tomēr šķita, ka radījumu gluži kā naktstauriņu vairāk pievelk Emma un viņas uguns. Tas nāca meitenei aizvien tuvāk, un es iekliedzos vispirms angļu valodā: - Ei, tu! Ko tu dari! - Un pēc tam ari tukšpauru mēlē: Nāc un noķer mani, nelieti tāds!
Es paķēru un metu ar pirmo, kas pagadījās pa rokai, - un tā izrādījās kāda roka. Tā atsitās pret tukšpaura muguru, un briesmonis pagriezās ar seju pret mani.
Nāc un noķer mani, nāc un noķer mani!
Uz īsu brīdi tukšpauris apjuka, un ar to bija pietiekami, lai es tiktu tam tuvumā, tomēr nezvēra mēles mani nevarētu notvert. Es ar mietu iebelzu tukšpaurim pa krūtīm, tad vēlreiz. Tas reaģēja kā uz bites dzēlienu - ne vairāk - un tad ar mēli notrieca mani gar zemi.
Beidz, beidz, beidz! - es saucu radījumam un izmisīgi centos to ar kaut ko aizķert, bet šķita, ka nespēju to sasniegt un tas nekādi nepakļaujas manām pavēlēm. Un tad es atcerējos par pirkstu - mazo, krita gabaliņam līdzīgo putekļu sprungulīti, kas glabājās man kabatā. Es sniedzos pēc pirksta, bet mēle apvijās man ap vidu un parāva gaisā. Dzirdēju, kā Emma uzkliedz nezvēram, lai tas liek mani zemē, un pēc tam atskanēja arī Kola balss: - Neuzdrošinies viņu apēst! - viņš iebrēca skaļrunī. - Viņš pieder man!
Kad jau vilku Putekļu mātes pirkstu ārā no kabatas, tukšpauris iemeta mani savā atvērtajā mutē.
Es biju iesprostots šī radījuma rīklē no ceļiem līdz pat krūtīm, un zobi nelaida mani vaļā. Tie jau pamazām iegriezās miesā, un žokļi ātri pletās, lai mani aprītu.
Tūliņ mans mūžs būs galā. Lūk, mana pēdējā stundiņa. Es saspiedu pirksta stumbeni plaukstā un iegrūdu to tur, kur, kā cerēju, pletās tukšpaura rīkle. Emma spēra nezvēram un svilināja to, un tad pēdējā brīdī, pirms radījums aizcirta žokļus un ar zobiem pārkoda mani uz pusēm, tas sāka klepot. Apdedzis tas rīstīdamies atkāpās no Emmas un virzījās uz grīdas režģi, pa kuru nesen bija izlīdis virszemē. Radījums atgriezās savā midzenī, kur nekas to nekavētu mani aprit.
Es mēģināju apturēt tukšpauri un izkliegt: Laid mani vaļā! Tomēr zobi sakļāvās, un mani pārņēma tik apdullinošas sāpes, ka nespēju domāt. Nākamajā mirklī mēs jau atradāmies pie režģa un slīdējām lejā. Tukšpaura mute bija pilna ar manu augumu, un tas nevarēja pieķerties pie sienā iemūrētajiem šķērskokiem. Nezvērs krita un klepoja, un es nesaprotamā kārtā joprojām biju dzīvs.
Pret pamatni atsitāmies ar milzīgu lūstošu kaulu krakšķi, mūsu plaušas saplaka. Iemidzinošie putekļi, ko tikko biju iesviedis nezvēram rīklē, nu izsprāga gaisā ap mums. Putekļi krita pār mums kā pārslas, un es sajutu to ietekmi: sāpes notrulinājās, un smadzenes apdulla. Droši vien putekļi tāpat ietekmēja ari tukšpauri, jo zobi mani vairs negrauzās un žokļu tvēriens atslāba.
Tā mēs gulējām, sabrukuši apdullinātā un iemidzinātā kaudzē, un grimām miegā. Caur balto pūku mākoni vēl pamanīju acu priekšā iezīmējamies drēgnu, neapgaismotu tuneli, kurā mētājās kaulu kaudzes. Pēdējais, ko redzēju, pirms pakļāvos putekļu anestēzijai, izrādījās sakumpušu un ziņkārīgu tukšpauru ķēde, kas lēnītēm tuvojās.
ES pamodos. Ņemot vērā apstākļus, jau to vien ir vērts pieminēt.
Atrados tukšpauru alā, un man visapkārt slējās sabrukušu tukšpauru miesas. Pieļauju, ka tie bija līķi, bet, visticamāk, radījumi bija saelpojušies Putekļu mātes pirksta atliekas un tā rezultātā pārvērtušies par smakojošu, krācošu, samaņu zaudējušu tukšpauru taustekļu ņudzekli.
Klusībā noskaitīju lūgšanu pateicībā Putekļu mātei un pēc tam, aizvien pieaugoša nemiera mākts, centos saprast, cik ilgi jau tur atrados. Stundu? Vai dienu? Kāds liktenis ir piemeklējis tos, kas palika augšā?
Man bija jātiek prom no šīs vietas. Daži tukšpauri jau pamazām modās no miega tāpat kā es, tomēr joprojām izskatījās diezgan apdulluši. Pielicis milzīgas pūles, nostājos uz kājām. Mani savainojumi acīmredzot nebija pārāk nopietni, kauli bija palikuši veseli. Es salīgojos, jo sareiba galva, bet tad noturēju līdzsvaru un sāku virzīties uz priekšu starp zemē gulošajiem tukšpauriem.
Nejauši iespēru vienam pa galvu. Tas ieņurdējās, pamodās un atvēra acis. Es sastingu - ja tagad mukšu, tas metīsies man pakaļ. Izskatījās, ka radījums mani vēro, bet ne kā apdraudējumu vai potenciālo barību; tad tas atkal aizvēra acis.
Es devos tālāk un uzmanīgi liku soli pēc soļa, līdz tukšpauru paklājs jau atradās aiz muguras un biju nonācis pie sienas. Tur tunelis beidzās. Izeja atradās virs galvas - aptuveni simts pēdas augsta, stāva šahta ar atvērtu režģi galā un tālāk jau piekrautā istaba. Šahtas malā atradās turekļi, tomēr atstatums starp tiem izrādījās pārlieku liels, jo bija radīts tukšpauru veiklajām mēlēm, nevis cilvēku rokām un kājām. Es stāvēju un raudzījos augšup uz tālo bālās gaismas apli šahtas galā, cerot, ka tur parādīsies kāda drauga seja, tomēr neuzdrošinājos saukt pēc palīdzības.
Izmisumā es palēcos, tveroties pie cietās sienas, un ieķēros zemākajā turekli. Nesaprotamā veidā man izdevās to aizsniegt, un es uzvilkos augstāk. Piepeši atrados vairāk nekā desmit pēdas virs zemes. (Nez kā es to dabūju gatavu?) Pēc tam palēcos vēlreiz un aizsniedzu nākamo turekli un ari nākamo. Tā es rāpos augšā pa šahtu. Kājas cēla mani augstāk, un rokas sniedzās tālāk, nekā līdz šim biju uzskatījis par iespējamu (tas bija neprāts), un tad es jau atrados pašā augšā, izbāzu galvu no šahtas un izlīdu ārā.
Es pat nebiju aizelsies.
Pavēries apkārt, ieraudzīju Emmas plaukstu sakurto liesmu un pāri piekrautajai grīdai metos turp. Es centos iekliegties, bet vārdi nenāca pār lūpām. Lai vai kā, tur viņa stāvēja - kabinetā otrpus pavērtajām stikla durvīm. Turpat blakus sēdēja Vorens -piesiets pie tā paša krēsla, uz kura vēl nesen bija sēdējusi mis Glāsbila. Kad es tuvojos, asistents izdvesa baiļpilnu vaidu un apgāzās. Nākamajā mirkli durvju ailā parādījās sejas - aizdomu un ziņkāres mākti tur raudzījās Emma, mis Peregrine un Horācijs, bet aiz viņiem ari citas imbrines un mūsu draugi. Visi bija turpat, dzīvi un skaisti. Atbrīvoti no kamerām, viņi bija nonākuši jaunā ieslodzījumā - ieslēgti aiz Kola ložu un sprādzienu necaurlaidīgā stikla bunkura sienas. Drošībā no tukšpauriem (vismaz pagaidām), toties sprostā.
Viņu sejās es ieraudzīju izbailes, un, jo tuvāk stikla sienai nācu, jo vairāk mani draugi nobijās. Tas esmu es, centos pateikt, bet vārdi neskanēja kā parasti, un draugi atlēca nost.